Mana pirmā slepkavība

© Publicitātes

Nu kā gan lai neizlasa grāmatu ar šādu intriģējošu nosaukumu? Spriežot pēc vāka, no tās var sagaidīt visu. Nu kaut vai pasaulē populāru maniaku vaļsirdīgu atzīšanos savā pirmajā slepkavībā. Un kur nu vēl asociācijas ar bērnības sēriju Mana pirmā grāmatiņa. Joks, protams!

Lēnas Lehtolainenas romāns Mana pirmā slepkavība, kas Ingrīdas Peldekses tulkojumā latviski iznāca Pasaules koru olimpiādes laikā zemē, kura, to vien dara, kā dzied, uzprasījās tikt izlasīts arī tāpēc, ka tam ir tieša saistība ar kordziedāšanu – tiesa gan, ne lēno latviešu, bet ugunīgo somu puišu un meiteņu ziemeļnieciskajā sniegumā. Grāmatas Mana pirmā slepkavība ievads gan neraisīja pārāk lielu uzticību. Ja ne Ingrīda Peldekse, tulkotāja, kura nekad netulko no somu valodas dajebko, bet allaž izvēlas darbus ar rozīnīti, es to pasludinātu par tipiski dāmu romānu un iemestu kaktā nelasītu. Ne tāpēc, ka slepkavības izmeklētāja ir sieviete – Marija Kallio ir aizvietotāja Helsinku policijas Vardarbīgo noziegumu izmeklēšanas nodaļā, – bet gan tāpēc, ka par nozieguma aprakstu izvērstāka darba ievadā ir vaimanāšana par Marijas riepu, kas radusies alus dzeršanas ietekmē, matu fēnošana, kā arī ņemšanās ap džinsiem un formas tērpa svārkiem.

Romāna notikumi savirpināti ap slepkavību, kas norisinās pēc kora, kura nosaukums ir pārāk garš, lai to pieminētu, dalībnieku brīvdienu mēģinājuma smalkā villā pie jūras. Lepnais nams pieder kora dalībnieka Jukas Peltonena vecākiem. Koristu grupa, kas cits citu pazīst jau sen, gatavojas atbildīgam koncertam. Juka Peltonens ir sabiedrības dvēsele, bagāts puisis, brunču mednieks, izteikts līderis, tomēr agri no rīta viņu atrod mirušu jūrā. Viņš nav noslīcis dzērumā. Jauno Peltonenu kāds pacienājis ar cirvja pietu pa pakausi.

Patīkamais šajā grāmatā sākas ap piecpadsmito lappusi, un tas ir savdabīgais somu humors Lēnas Lehtolainenas sniegumā. Tādas rindas kā «Šķiet, ka koristi ir tāda īpaša cilvēku suga – bariņš mazohistu, kas kopā ar citiem, kam ir vēl pretīgāka balss, vēlas padziedāt garlaicīgas dziesmiņas spīdzinātāja pavadībā, kas neaprakstāmi vicina rokas» vai «Dubultkvartets bija ieradies iepriekšējā pēcpusdienā, dažas stundas pavingrinājies un pēc tam pievērsies nacionālajam vasaras pavadīšanas veidam – tupēšanai saunā un dzeršanai» padara šo slepkavības izmeklēšanu mazāk konvencionālu. Līdzīgas zalves romānā nodārd itin bieži diezgan negaidītās vietās.

Romāna temps ir palēns. Helsinki ir maza pilsētiņa, izmeklētāja pazīst koristus no kopīgajām studentu gaitām. Sākotnēji tiek pārcilāti visdažādākie slepkavības iemesli – klaidoņi, kas mēģinājuši kaut ko nozagt, greizsirdība utt., tomēr, kā vēsta paruna, jo dziļāk mežā, jo vairāk koku. Šķetinot nevainojamā jaunā cilvēka Jukas dzīvi, pamazām atklājas dīvainas lietas, bet Lēnas Lehtolainenas vēstījums atklāj nepievilcīgo policijas ikdienu – alkoholiķi kolēģi, veču seksisms, draņķīgs tehniskais nodrošinājums, noziegumi, kuru atšķetināšana, tiek burtiski uzkrauta uz pleciem: «Turpinājās haotisks darbs. Nedēļas nogalē šķita, ka puse pilsētas nolēmusi izturēties vardarbīgi pret laulāto. Trīs dienu laikā izmeklējot piecus vardarbības gadījumus ģimenē – viena nosista veca māte, divas piekautas sievas, viens dzērumā no balkona nogrūsts civilvīrs un viens ar tēva bisi kājā sašauts mazais brālis –, biju gatava zvērēt, ka nekad neprecēšos un neradīšu bērnus.»

Ir pat jābrīnās, ka diriģenta palīga un korista Jukas Peltonena slepkavība tiek atklāta, pavelkot līdzi kārtīgu noziegumu buķeti. Tas, kas notiek sirsnīgās kordziedāšanas aizsegā mūsu tālajā kaimiņzemē Somijā, kurā reiz slēpās, gatavoja terora aktus un laupīja bankas latviešu kultūras darbinieki revolucionāri, ir vismaz sicīliešu mafijas izdarību vērts: kokaīna kontrabanda un tirdzniecība, nelegāla degvīna ražotne un tirdzniecība (Somija taču – zeme, kurā normāli piedzerties iespējams, tikai pateicoties brālīgās Igaunijas eksistencei viņpus līča) eskortmeiteņu piegāde, vīrieškārtas prostitūtas. Atliek vien brīnīties, kāpēc vēl mūsmāju kriminālelementi nedzied koros, tas taču ir ideāls aizsegs dažādu tumšu lietiņu virpināšanai – varbūt viņiem nav balss?

Palēns, pagauss, bet tāds, ka gribas izlasīt, lai uzzinātu, kas tad galu galā notiks – tā vienā teikumā varētu raksturot romānu Mana pirmā slepkavība. Bez tīksmināšanās par vardarbību, ar tieksmi uz varoņu raudāšanu, meliem un bailēm tik atmaskotiem. Vecmodīgs kriminālromāns? Iespējams, jā, bet pasaulē ir miljoniem cilvēku, kam patīk lasīt tieši tādus darbus. Nevajadzētu arī domāt, ka Lēna Lehtolainena ir viena no tām ziemeļu autorēm, kas, redzot Stīga Lārsona, JusiAdlera Olsena vai Jū Nesbē panākumus, mēģina iekosties ziemeļnieku detektīvu slavas pīrāgā. Šī ir normāla, atzinību guvusi Somijas valsts dotēta eksportprece, par kuras izplatīšanu pasaulē Somijas valdība maksā ne mazo naudiņu (tapis ar FILI atbalstu). Romāns tapis 1993. gadā, pie mums nonācis gadu pēc angļu tulkojuma.

Lēnas Lehtolainenas romāni ir tulkoti arī zviedru, dāņu, spāņu, ķīniešu, lietuviešu, franču, igauņu, vācu un čehu valodā, un var tikai apskaust somu rakstniekus, kuru darbu izplatībai pasaulē valsts pieliek tik daudz rūpju. Jo lai nu neviens nestāsta, ka Ķīnas vai Francijas grāmatu tirgū var iekļūt tāpat vien – bez sakariem un laimīgas nejaušības dēļ. Uz šī fona latviešu autori, protams, ir kā jaunākais brālis, kas labākajā gadījumā dabū pavalkāt vecākā brāļa nonēsātās biksiņas. Reiz kāda kultūras ministre, iedvesmojusies no mūsu operdziedātāju panākumiem, man nopietni vaicāja – cik ilgā laikā kāds latviešu rakstnieks varētu dabūt Nobela prēmiju. Es atbildēju – tad, kad Latvijas valsts būs gatava ieguldīt kādā mūsu autorā tikpat miljonu eiro, cik norvēģi ir ieguldījuši Jū Nesbē zīmola radīšanā, pārāk ilgi nebūs jāgaida. Ziemeļvalstis jau sen atklājušas, ka nav jēgas reklamēt abstraktu valsts tēlu – populārs rakstnieks ar saviem romāniem to dara krietni efektīvāk. Arī Lēnas Lehtolainenas romāns savā ziņā ir Welcome to Finland, un, ja godīgi, man nebūtu nekas pretī uzzināt, kā Kallio jaunkundzei veiksies, izmeklējot trešo, desmito un visas pārējās slepkavības.

Svarīgākais