Ceļvedis reliģiju pasaulē

© F64

Pagājušajā nedēļā vaļā vērts, viens no augusta otrās puses Latvijas grāmatnīcu jaunumiem ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes baznīcas un reliģiju vēstures profesora Valda Tēraudkalna pētījums Reliģijpētniecība: vēsture, metodes un teorijas.

Nezinu, kā jums, bet manī reizumis grāmatas ar šādu nosaukumu rada vēlēšanos, ko īsi varētu raksturot ar dziesminieka Kaspara Dimitera vārdiem – prom, prom, prom. Manuprāt, tā ir tipiska šī zibsnījošā laikmeta iezīme, kad tā vien šķiet, ka visa dzīve atgādina tādu kā

90. gadu telekanāla MTV klipu, kur viss mirgo, mainās, un šajā ņirbā šķiet bezgala aizraujoši skatīties. Vērties vienkāršā bildē šķiet kaut kā nedaudz dīvaini, pat vecmodīgi. Tiesa gan, MTV jau sen nav modē, tās ziedu laiki ir tikpat sena pagātne kā dīdžejs Rejs Kokss, un tad nu, nedaudz piespiežoties, laiku pa laikam ir vērts atgriezties pie kaut kā nopietnāka.

Arī Valda Tēraudkalna pētījums ir tā vērts, lai saņemtos un izlasītu. Protams, nekādu sazvērestības teoriju te nav, neviens kardinālus Navonas laukuma strūklakās neslīcina un pat Jēzus privātās dzīves peripetijas cilātas netiek, tomēr te ir lietas, kurās kaut nedaudz derētu orientēties katram. Nu kaut vai lai saprastu, kas tad, piemēram, ir sekta, bet kas – baznīca. Valda Tēraudkalna grāmata neapšaubāmi ir adresēta pirmām kārtām tiem, kuru interese par reliģijām ir vai nākotnē varētu kļūt profesionāla. Teologi šajā kompānijā nebūt nav lielākā daļa: filozofi, sabiedrības pētnieki, juristi, sociālie darbinieki, pedagogi, žurnālisti, pilnīgi noteikti – politiķi, bet faktiski jau jebkurš no mums tā vai citādi savā dzīvē var saskarties ar to vai citu reliģiju izpausmi gan savā profesionālajā jomā, gan sadzīvē, un tad nu nudien nenāk par ļaunu uzzināt, kas ir kas.

Šajā ziņā noderīga varētu būt monogrāfijas Reliģijpētniecība: vēsture, metodes un teorijas pirmā daļa – Reliģijas jēdziens un kategorijas. Tajā Valdis Tēraudkalns aplūko gan reliģijas definīcijas, gan visnotaļ slidenus jautājumus – kas tad ir vai nav īsta reliģija un kādi kritēriji to nosaka. Īpašas nodaļas veltītas sektām un baznīcām, tāpat jaunajām reliģiskajām kustībām, arī tādam sarežģītam jautājumam kā tautas reliģiozitātei. Valdis Tēraudkalns, par laimi, nav kaismīgs un karojošs kādas vienas reliģijas pārstāvis. Kā tas pienākas korektam mācībspēkam un LU profesoram, autors aplūko dažādas versijas, teorijas un uzskatus, kas laika gaitā ir attīstījušies un mainījušies. Turklāt Tēraudkalns neslēpjas aiz Rietumu autoru pieredzes un citātiem, bet jau no grāmatas sākuma piesauc konkrētus gadījumus no nesenās Latvijas vēstures – kaut vai konfliktu, kas 2012. gadā izveidojās ap toreizējo Durgas templi un Patērētāju tiesību aizsardzības centru, kurā Tieslietu ministrija lūdza LU Teoloģijas fakultātes ekspertu palīdzību.

Valdis Tēraudkalns savā monogrāfijā, iespējams, sarūgtinās ne vienu vien politiķi, kas kopš Satversmes preambulas apspriešanas laikiem uzsēdies uz mantras par to, ka latviešu tautas reliģiskajā apziņā mājo divi slāņi – senākais jeb pagāniskais un mūsdienu Eiropai raksturīgā kristietība. Autors raksta: «Tautas reliģiozitāte nereti tiek definēta kā sistēma, kurā līdzās kristietībai pastāv pagāniskie elementi. Tomēr šāda izpratne ir pārāk šaura gan tāpēc, ka neļauj jēdzienu attiecināt uz citām reliģijām, gan tāpēc, ka bieži vien nav iespējams pierādīt, ka tā vai cita prakse vai uzskats cēlies pirms kristietības.» (28. lpp.) Runājot par mūsdienu pasaules tradīcijām, viņš turpina: «Maltā ik gadus Lielajā piektdienā un Lieldienās ievērojams cilvēku skaits pulcējas vērot procesijas, kurās nes Bībeles personāžu statujas un kuru dalībnieki iejūtas šo personāžu lomās, attiecīgi ģērbjoties, izvedot gājienā pat zirgus un ēzeļus. Reliģiozitāte tur savijas kopā ar patēriņa kultūru – krodziņos ielu malās iespējams iemalkot tēju vai kādu stiprāku dzērienu, lai sasildītos, uz stūriem pārdod īpaši šim laikam ceptus kliņģerus, tūristiem par maksu pieejami autobusu pakalpojumi ērtākai nokļūšanai pasākumu vietās, ielu malās tiem rezervētas sēdvietas.» (29. lpp.) To lasot, acu priekšā uzplaukst arī ikgadējās Ziemassvētku glezniņas tepat Rīgas veikalos, par kurām ej nu saproti, vai tām ir kas kopīgs ar Kristus dzimšanu.

Ne mazāk interesantas ir monogrāfijas turpmākās daļas. Reliģijpētniecības izcelsme un attīstība sniedz ieskatu reliģijpētniecības vēsturē, aplūkojot ne vien Rietumu pasaules, bet arī bijušās PSRS praksi. Reliģijpētniecība kā robežtelpa piedāvā aplūkot atšķirību, kas valda starp teoloģiju un reliģijpētniecību. Kā redzams no definīcijām – tās ir divas dažādas un šķiramas lietas, kaut gan var pieļaut, ka praksē tas reizēm ir grūtāk izdarāms nekā teorijā. Savukārt Reliģija un sabiedrības transformācija, izejot cauri reliģiju modernizācijai, globalizācijai, mūsdienu pagānismam un konversijai, galu galā nonāk pie nodaļas Reliģija un demokrātija.

Protams, ka par Valda Tēraudkalna monogrāfiju savs viedoklis būs gan speciālistiem, gan vienkāršiem lasītājiem – kāds to, iespējams, kritizēs, piesauks citus piemērus un prakses, tomēr Latvijas apstākļos, kad jebkurā jomā pētījumi latviešu valodā ir vienas rokas pirkstiem skaitāmi, apsveicama ir jebkura jauna nopietni rakstīta grāmata, jo tā lielā mērā noteiks attiecīgā virziena domas attīstību turpmākos gadus divdesmit. Galvenais šīs monogrāfijas pienesums ir tas, ka autors iezīmē ļoti būtisku cilvēka gara sfēras teritoriju, kuru mēs visi atzīstam, tomēr ar tās definēšanu nesteidzamies. Reliģiju pasaule izrādās tik sarežģīta un daudzslāņaina, ka ikdienā bieži vien par to pat neesam spējuši iedomāties.

Protams, ka esmu reālists, tāpēc raksta nobeigumā neizplūdīšu tādos apgalvojumos, ka šai grāmatai būtu jāatrodas katrā mājā. Gan jau tie, kam ļoti vajadzēs, to ātri vien nopirks, ja jau nav paguvuši to izdarīt. Svarīgi, ka arī jūs zināt – tāda grāmata ir un tai vajadzētu būt pieejamai visās bibliotēkās. Saprotamā valodā uzrakstīts, pētījums var kļūt labu padomdevēju reliģiju pasaulē.

Svarīgākais