Jānss Stoklasa: Ūlofa Palmes slepkavībā, iespējams, bija iejauktas baltiešu trimdas organizācijas
Izdevniecība Zvaigzne ABC ir laidusi klajā Jānsa Stoklasas grāmatas "Vīrs, kurš spēlējās ar uguni: Stīga Lārsona faili par Ūlofa Palmes slepkavību", kura ir veltīta neatklātajai Zviedrijas premjerministra Ūlofa Palmes slepkavībai 1986. gadā, latvisko tulkojumu. Grāmatu no zviedru valodas tulkojusi Inga Grezmane. Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild grāmatas autors Jānss Stoklasa.
- Vispirms atļaujiet jūs apsveikt ar grāmatas latviešu tulkojuma iznākšanu. Latvijā ir pietiekami liela interese par notikumiem Zviedrijā. Ūlofa Palmes neatklātā slepkavība ir apskatīta arī latviešu autoru darbos. Piemēram, šogad iznāca Daiņa Zelmeņa grāmata Dialogi ar Nikolaju Neilandu (Dainis Zelmenis divdesmitā gadsimta astoņdesmito gadu vidū strādāja PSRS vēstniecībā Stokholmā), kurā gandrīz simt lappuses ir veltītas Ūlofam Palmem un slepkavības izmeklēšanas gaitai.
Neilgi pirms PSRS sabrukuma notika vairākās globāla mēroga politiskas slepkavības, kuru pasūtītāji joprojām nav zināmi. 1984. gadā tika nogalināta Indijas premjerministre Indira Gandija. Neilgi pirms tam mīklainos apstākļos nomira Romas pāvests Jānis Pāvils I, kura nāvi daudzi uzskata par politisku slepkavību.
Kā jūs raksturotu grāmatu Vīrs, kurš spēlējās ar uguni? Kāda ir proporcija starp dokumentālo vēstījumu un literāro izdomu? Vai grāmatā ir stingri nodalīti pārbaudāmi fakti no literāras izdomas?
- Kad es rakstu grāmatu, tad mans mērķis ir izveidot to tādu, lai man pašam to būtu interesenti lasīt no sākuma līdz beigām. Grāmata ir uzrakstīta kā trilleris. Tajā ir iekļauti dramatizējuma elementi, kurus nav grūti identificēt. Stīga Lārsona dialogi, kas ir iekļauti grāmatā, protams, nav ierakstu atšifrējums, bet tie ir manis rakstīti, balstoties uz manu pieredzi, kas man izveidojās, tiekoties ar grāmatas varoņiem. Es vienmēr cenšos, lai lasītājam nav grūti saprast, kura no teksta daļām ir literāri apstrādāta. Savukārt visur, kur tiek pieminēti reāli un svarīgi fakti, tie balstās uz manas un Stīga Lārsona veiktās izpētes rezultātiem. Tāpēc grāmata ir kaut kur pa vidu starp dokumentālu un literāru vēstījumu. Grāmatas pēcvārdā es paskaidroju, kā strādāju ar tekstiem un dokumentiem. Trūmens Kapote savu grāmatu Gluži aukstasinīgi (In Cold Blood) nosauca par dokumentālu vēstījumu, norādot, ka viss, kas ir iekļauts grāmatā, ir patiesība. Savā grāmatā es paskaidroju, kā tika izveidoti grāmatas dialogi.
- Grāmatā ir iekļautas sarunas, kurām ir tikai viens liecinieks - žurnālists, kas piedalījās sarunās. Cik ticami ir stāsti par sarunām, kurām ir tikai viens vienīgs liecinieks? Pat tad, ja šīs sarunas patiešām notika, kāds ir pamats uzskatīt, ka intervējamais teica tikai patiesību? Varbūt intervējamais manipulēja ar žurnālistu, sniedzot viņam to informāciju, kuru tobrīd bija svarīgi publiskot un kas nemaz nav patiesa.
- Dialogi, kuros piedalās Stīgs Lārsons, balstās uz viņa materiāliem, viņa vai viņa partneru un draugu veiktajām intervijām. Šo dialogu saturs neatceļ faktus saistībā ar slepkavības apstākļu izpēti. Savukārt vietās, kuras nav īpaši svarīgas, es izmantoju literarizētu pieeju. Kas attiecas uz grāmatā iekļautajiem dialogiem par Dienvidāfrikas dienestu iespējamo saistību ar slepkavību, tad lielākā daļa no šīm sarunām tika ierakstīta.
Es jums piekrītu. Lai iegūtu patieso ainu, ir svarīgas aculiecinieku liecības, bet atmiņas cilvēkiem laika gaitā mainās, jo tās ietekmē vēlāk iegūtā informācija. Pilnīga pārliecība par atmiņu pareizumu un absolūtu precizitāti nav iespējama.
- Grāmatā Stīgs Lārsons izteicās, ka viens no viņa mērķiem bija atmaskot labējo ekstrēmistu noziegumus. Cik objektīvi būs slēdzieni, ja tiks izmantoti tāda cilvēka materiāli, kuram ir vēlme pierādīt noteiktu versiju (Palmi nogalināja labējie ekstrēmisti) un kurš, iespējams, atlasīja galvenokārt tikai tos faktus, kas atbilda viņa vēlmei?
- Ikvienam, kurš pamatīgi iedziļinās kādā problēmā, protams, ir jāuzdod sev jautājums - cik objektīvs vai neobjektīvs tu tagad esi? Stīga Lārsona uzskati bija kreisi. Viņš pētīja labējo grupu tīklojumu Zviedrijā. Apgalvot, ka viņš noteikti vēlējās pierādīt, ka slepkava bija saistīts ar labējo spārnu, nav gluži patiesi, jo viņš aplūkoja arī citas versijas.
Jums ir taisnībā tajā, ka mēs bieži vien saredzam tieši to, ko vēlamies atrast. Ja atminaties, grāmatā ir viena vieta, kurā es izsaku šaubas par šo jautājumu. Es neesmu nedz kreisais, nedz labējais. Es vispār esmu ārpus politikas. Kad es strādāju ar Stīga Lārsona materiāliem, vienmēr atlasīju objektīvos rezultātus, un arī citi, kas pētīja šo slepkavību, meklēja pēdas labējo ekstrēmistu virzienā.
Īsā atbilde. Mēs ļoti bieži atrodam tieši to, ko meklējam, un Stīgs Lārsons atrada. Es domāju, ka viņam ir taisnība.
- Kā jūs domājat, vai Zviedrijai ir raksturīgi politiskus mērķus īstenot ar valsts mēroga līdera slepkavību? Piemēram, Annas Lindas (Ylva Anna Maria Lindh (1957-2003)) politiskā slepkavība 2003. gada 11. septembrī tika izmantota kā galvenais trumpis, lai pārliecinātu zviedrus referendumā nobalsot par pievienošanos eirozonai. Es atceros, kā uzreiz pēc Annas Lindas slepkavības tā laika Eiropas Komisijas prezidents Romāno Prodi paziņoja, ka tagad zviedriem referendumā ir jāatbalsta iestāšanās eirozonā. Vai nav tā, ka izšķirošos brīžos Zviedrijā mēdz izmantot politiskās slepkavības, lai ievirzītu zviedru demokrātiju noteiktiem spēkiem vēlamā virzienā?
- Ja Romāno Prodi izmantoja šo faktu, tad tas nepierāda, ka viņš ar to bija saistīts. Viņš vienkārši izmantoja gadījumu, un tas ir visai tipiski politiķiem gan Zviedrijā, gan citviet pasaulē. Man patīk konspirācijas teorijas. Var, veroties no liela attāluma, uzskaitīt, cik daudz svarīgu personu 20. gadsimta laikā Zviedrijā tika noslepkavoti, iespējams, ar politiskiem motīviem. Vispirms ir jāmin zviedru diplomāts Folks Bernadots [(1895-948) Zviedrijas karaļa Oskara mazdēls], kurš bija ANO pārstāvis Palestīnā un kuru 1948. gadā Jeruzalemē nogalināja ebreju ekstrēmistiskās kustības dalībnieks. Zviedru diplomāts Rauls Valenbergs, ietekmīgo Valenbergu dzimtas pārstāvis, pēc Otrā pasaules kara visticamāk tika nogalināts padomju cietumā. Zviedru diplomāts Dāgs Hammaršelds [(1905-1961)] gāja bojā Kongo aviokatastrofā. Mūsdienās jau ir zināms, ka tas nebija negadījums, bet gan sabotāžas akts. Laikā no 1953. gada aprīļa un līdz pat savai nāvei 1961. gada septembrī D. Hammaršelds bija ANO ģenerālsekretārs. Zviedru diplomāts Bernts Karlsons [(1938-1988)], kurš bija ANO ģenerālkomisārs Namībijas neatkarības jautājumā, gāja bojā lidmašīnas sprādzienā virs Lokerbijas (Skotija), neilgi pirms Namībija ieguva neatkarību. Tad, protams, jau pieminētie Ūlofs Palme un arī Anna Linda, kura 2003. gadā bija Zviedrijas ārlietu ministre. Visai garš saraksts. Viņi visi bija ļoti svarīgas un starptautiski nozīmīgas personas. Vai tas ir tipiski?
Tā tas notiek, bet skaidrība, kurš, kāpēc un kas par to varētu būt atbildīgs, ne vienmēr ir saprotama.
- Kāpēc netika apskatīta versija, ka Ūlofa Palmes slepkavības pasūtītāji varētu būt no kreisā spārna - sociāldemokrātu vadībā, kuri vēlējās atbīdīt Ūlofu Palmi no varas? Ja nesanāca ar pierunāšanu, tad ļoti iespējams, ka izlēma viņu fiziski likvidēt, uzveļot vainu Dienvidāfrikas rasistiem un labējiem ekstrēmistiem.
Sociāldemokrāti Zviedrijā bija pie varas no 1932. gada (izņemot laika posmu starp 1976. un 1982. gadu). Tieši sociāldemokrāti un citi kreisie noteica karjeras virzību augstākajos policijas un drošības dienestu amatos. Ūlofs Palme bija premjerministrs no 1969. līdz 1976. gadam, tad atkal no 1982. gada.
- Sociāldemokrātiskā partija bija vadošā partija Zviedrijā simt gadu laikā.
- Ūlofa Palmes un sociāldemokrātu (arī komunistu) ietekmē tika veikta kadru maiņa policijā, drošības dienestā utt. Ja sociāldemokrātu un kreiso vadības bīdīti cilvēki sabotēja Ūlofa Palmes slepkavības izmeklēšanu, tad varbūt viņiem bija pārliecinošs motīvs to darīt? Padomju Savienība neiesaistīja savus resursus (1986. g. tie bija pietiekami lieli), lai atmaskotu (vai ar specdienestu palīdzību sodītu) labējos ekstrēmistus un Dienvidāfrikas rasistus - pasūtītājus. Ja PSRS izlūkdienests zināja, ka slepkavību pasūtīja ar kreisajiem vai komunistiem saistīti ļaudis, tad PSRS vadībai bija liels motīvs neiejaukties.
Turklāt sociāldemokrātu vadībai bija motīvs. Sociāldemokrātiem bija nepieciešams veikt paaudžu nomaiņu, bet Palme bija šķērslis. Savukārt atbildību par slepkavību varētu novirzīt kurdu vai labējo ekstrēmistu virzienā.
Vai jums nešķiet, ka versija - Ūlofa Palmes slepkavību pasūtīja konkrētas personas - Zviedrijas kreiso spēku elitē ir daudz mazāk pretrunīga par grāmatā izklāstītajām versijām?
- Zviedrijā ļoti daudzi, izvēloties versiju, kurai piekrist, vadās no savas politiskās pārliecības, tieši ļoti kreisi noskaņoti ļaudis visbiežāk tieši tā izvēlas, kurai versijai ticēt. Es izklāstīju versiju, kurai es ticu. Zviedrijas policijā, starp ierindas policistiem, bija vērojama ļoti spēcīga labējā kustība, kas bija vērsta pret desmitgadēm ilgo sociāldemokrātu valdīšanu un tostarp arī pret Ūlofa Palmes ilgo valdīšanu. Godīgi sakot, Zviedrijas sociāldemokrāti bija mūsu komunistiskā partija. Viņi īstenoja daudzas pārmaiņas, tomēr, par spīti tām, Zviedrijā joprojām ir ļoti attīsta industrija un ļoti daudzi cilvēki nav sociāldemokrāti. Jā! Sociāldemokrātu valdīšanas laikā valsts institūciju vadītāji parasti bija sociāldemokrāti, bet tik un tā starp citiem darbiniekiem bija ļoti daudz citu partiju piekritēju. Kas attiecas uz policiju, tad lielākajā daļā valstu darbā policijā vairāk piesakās cilvēki ar labējiem, nevis kreisiem uzskatiem. Tikai nedaudzās valstīs policijā dominē ļaudis ar kreisiem uzskatiem.
Patiešām es neesmu dzirdējis versiju, ka Ūlofa Palmes slepkavības pasūtījums varētu nākt no sociāldemokrātiskās partijas. Protams, cilvēks, kurš visvairāk ieguva no slepkavības, bija Ingvars Karlsons, jo viņš Palmes vietā kļuva par nākamo Zviedrijas premjerministru. Tomēr es neesmu dzirdējis nevienu versiju, kas viņu kaut kādā veidā saistītu ar slepkavību.
Toties esmu dzirdējis citas versijas, piemēram, ar šo slepkavību ir ticis saistīts tā laika Stokholmas mērs, bet es personīgi tam neticu. Sākotnēji slepkavības izmeklēšana tika novirzīta pa maldu ceļu, meklējot slepkavas saistību ar kurdu neatkarības kustību, kas bija kreisajā spārnā un bija ar komunistisko partiju saistīta organizācija. Izmeklējot šo versiju, tika zaudēti divi gadi. Es esmu zviedrs un saprotu, ka Zviedrijā ir ļoti daudz nekompetentu cilvēku. Slepkavības izmeklēšanas vadībā tika iecelts lojāls, bet nekompetents cilvēks, ļoti lojāls sociāldemokrātiem un Ūlofam Palmem, bet, manuprāt, viņš bija pilnīgi nekompetents, jo nekad nebija izmeklējis nevienu slepkavību.
Jūsu jautājums ir interesants, bet, ja meklējam tikai motīvus, tad motīvi varēja būt daudziem. Piemēram, ir versija par iespējamo Padomju Savienības saistību ar slepkavību.
- Grāmatā tiek pieminēta Baltijas emigrācijas organizāciju iespējamā saistība ar Palmes slepkavību. Es neticu, ka latviešu emigrācijas organizācijas tā riskētu, ka iesaistītos sazvērestībā pret savas mītnes zemes valdības vadītāju.
- Es neapgalvoju, ka Baltijas komiteja bija iejaukta, bet Baltijas komiteju Stīgs Lārsons pieminēja saistībā ar labējo organizāciju tīklojumu. Lārsons atsaucās uz vienu no Baltijas komitejas darbiniekiem, kurš bija zviedrs, bet Baltijas komitejā strādāja. Trīs dienas pirms Ūlofa Palmes slepkavības šis Baltijas komitejas darbinieks paziņoja par gaidāmo izrēķināšanos, par asinīm uz Stokholmas ielām. Attiecīgā persona strādāja Baltijas komitejas labā. Precīzāk - bija saistīta ar Baltijas komitejas igauņu daļu, jo telpa, kurā viņš strādāja, atradās Igaunijas namā.
- Ja patiešām Baltijas emigrācijas organizācijas bija kaut kādā veidā iejauktas Palmes slepkavībā, tad tas drīzāk dod pamatu aplūkot versiju par ASV saistību. Baltiešu trimdas organizācijas finansiāli un dažādos veidos bija ļoti saistītas ar amerikāņu dienestiem.
- Viens no slepkavībā aizdomās turamajiem bija saistīts ar ASV Centrālo izlūkošanas pārvaldi, un viena no versijām aplūkoja iespējamo amerikāņu saistību, līdzīgi kā cita versija bija par iespējamo Padomju Savienības saistību.
Kopumā tas ir ļoti plašs stāsts…
Šī grāmata jau ir pārtulkota 27 valodās un izdota 50 valstīs. Pēc Latvijas nākamais ar grāmatu saistītais pasākums notiks Indijā, kuru apciemošu janvārī...
- Vai ticat, ka pēc tik daudziem gadiem, kad liela daļa no lieciniekiem un no nozieguma tiešajiem vaininiekiem, visticamāk, jau ir miruši, būs iespējams atklāt patiesību par Ūlofa Palmes slepkavību?
- Jā, es ticu. Es rakstīju grāmatu, lai palīdzētu šo mērķi sasniegt. Zviedrijā izmeklēšanas lieta nav slēgta. Joprojām Ūlofa Palmes slepkavības izmeklēšanā strādā četri policisti. Es ceru, ka vairāku gadu laikā šis noslēpums tiks atminēts.