Māksliniece Vija Celmiņa: Māksla ir jāpiedzīvo

© F64

«Gribas dzīvot vēl vismaz desmit gadus, lai realizētu tās idejas, kas manī ir, un lai atstātu to, kas manī ir,» saka ASV dzīvojošā māksliniece Vija Celmiņa.

 Mākslas muzejā Rīga birža atklāta pasaulē pazīstamākās latviešu izcelsmes mākslinieces darbu izstāde Dubultā realitāte. Šī ir otrā reize, kad Vijas Celmiņas darbi aplūkojami Latvijā, taču pirmā bija, kā viņa pati saka, «pirms ļoti ilga laika, un tie bija pavisam citi laiki». Izstāde skatāma līdz 22. jūnijam.

Unikāla iespēja

Izstādē Dubultā realitāte aplūkojami 50 darbi, kas tapuši laika posmā no 1954. līdz 2014. gadam, ekspozīcijā ir skatāmas Vijas Celmiņas gleznas, skulptūras, objekti, zīmējumi grafīta un ogles tehnikās, kā arī iespiedgrafikas darbi – mecotintas, akvatintas, sausās adatas, oforta, kokgrebuma tehnikās. Izstādes pamatu veido darbi, kas atrodas Modernās mākslas muzejā Ņujorkā, bet pārējie nākuši no Nacionālās mākslas galerijas Vašingtonā, Sanfrancisko Modernās mākslas muzeja, Frankfurtes pie Mainas Modernās mākslas muzeja, Kartjē Mūsdienu mākslas centra Parīzē un Teita galerijas Londonā, Makī galerijas Ņujorkā. Ekspozīcijā iekļauti darbi, kas atrodas Vijas Celmiņas īpašumā, arī ASV vēstniecības Latvijā kolekcijā, Mūkusalas Mākslas salona kolekcijā, kā arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) krājumā. LNMM direktore Māra Lāce atzīst, ka ideja par šo izstādi radusies jau 2001. gadā, kad Rīgā bija Endija Vorhola darbu izstāde, un 2003. gadā, kad notika Marka Rotko darbu izstāde. Unikālā iespēja Latvijā redzēt Vijas Celmiņas darbus noteikti nebūtu radusies, ja Rīga šogad nebūtu Eiropas kultūras galvaspilsēta, uzsver Māra Lāce. Sarunās ar Ņujorkas Modernās mākslas muzeju līdzējis arī fakts, ka uz turieni izstādei no LNMM jau bija paņemti Gustava Kluča darbi, līdz ar to «tāda Latvija vairs nebija sveša vieta, tā nebija maza valsts nezināmā pasaules malā».

Vārdos grūti pastāstīt

Māksliniecei netīk runāt par savu mākslu, jo tas vienkārši neesot labais tonis, turklāt neesot jau arī daudz ko teikt. «Māksla ir jāpiedzīvo,» saka Vija Celmiņa. «Neviens jau nezina, kas tā māksla ir.» Viņa atzīst, ka ir gleznojusi daudz ko, tomēr ar saviem darbiem neesot mēģinājusi radīt lielu rezonansi sabiedrībā, nekādu lielu paziņojumu darbos neesot. «Man patīk klusums un nekustīgums un patīk daudz kas, ko ir ļoti grūti izteikt vārdos. Man nav daudz ko teikt par saviem darbiem, es varu vien pateikt to, ka esmu viena no tūkstošiem mākslinieku, un ceru, ka daži no maniem darbiem kaut ko pievienos cilvēces mākslas vēsturei,» saka Vija Celmiņa. Māksliniece uzskata, ka savos darbos veido realitātes attēlu, tomēr tas nav precīzs realitātes nospiedums, bet realitātes pārveidojums. «Varbūt tā ir pārradīšana, pāriztēlošanās, turklāt uz realitāti ir vairāki skatījumi, nevis tikai viens. Skatīšanās ir galvenā daļa.»

Sākot ceļu mākslā, viņai bijis būtiski bija atmest lieko un nenodarboties ar to, kas nav viņas. «Man galva gāja kā ritenis – to es negribu, to es negribu, to neuzskatu par pareizu... Bija grūti saprast, kas ir mans. Laikam jau šajā procesā galvenais bija intuīcija, plus pieredze, respektīvi, paša personiskā darba vēsture, jo, tikai darot, cilvēks zina, kurā jomā un kā strādājot viņš nejūtas labi.» Māksla tomēr ir saruna, un Vijas Celmiņas darbi, kuros dominē okeāns, tuksnesis, zvaigžņota debess, mudina domāt, ka viņas sarunas tēma ir bezgalība. «Man patīk plašums. Man vienmēr paticis skatīties tālumā,» pēc nelielas pauzes saka māksliniece, it kā vienlaikus neviļus paskaidrojot savu darbu lielās tēmas.

Kā neapmaldīties

Ar žurnālistiem māksliniece sarunājas angļu un latviešu valodā, jo par mākslu viņai ērtāk esot izteikties angļu valodā, bet par sadzīviskām lietām viņa varot arī runāt latviski. Pēdējā laikā latviešu valodu viņa visai reti lietojot, jo vairs jau neesot ar ko sarunāties... Māksliniecei daudzreiz vaicāts par latvisko sakņu ietekmi uz viņas mākslu, tomēr Vija Celmiņa allaž saka, ka īpaši to neizjūtot. Ja nu vienīgi dzīvē viņai patīkot daudz staigāt, vērot dabu, putnus... «Varbūt dabas mīlestība ir tā latviskā stīga,» viņa vaicā, it kā minot. Arī ceļošana viņai patīkot, taču īpaši daudz viņa neceļojot un šī nodarbe viņai lielākoties saistīta ar pašas izstādēm, proti, vietām, kur tiek rīkotas viņas darbu ekspozīcijas. Minējums, ka pēc precībām viņa atstājusi latvisko uzvārdu, arī netrāpa desmitniekā, jo «jau pirms pusgadsimta ASV nebija ierasts pēc laulībām pāriet vīra uzvārdā. Jau tolaik bija mode neņemt vīra uzvārdu. Turklāt mākslinieki vispār centās nemainīt uzvārdus vai arī izvēlējās mākslīgi darinātu pseidonīmu. Turklāt nu es jau daudzus gadus esmu šķīrusies.»

Māksliniece atzīst, ka ieiešana mākslas vidē prasījusi ne tikai profesionālu un cilvēcisku izturību, lai sagaidītu un savā ziņā arī panāktu savas mākslas ievērošanu, bet tai līdzi nākušas arī dažādas jaunības trakulības un daudz kā izmēģināšana. Viņa teic: «Es nedaudz pamēģināju kokaīnu, marihuānu, halucinogēnās sēnes, bet ne tā sauktās smagās narkotikas. Man bija draugi, kas aizrāvās ar LSD, un rezultātā mainījās visa viņu dzīve, – viņi vairs netaisīja mākslu, pavisam dīvaini runāja. Īstenībā viņi palika tādi kā insaideri. Un man bija bail sevi pazaudēt.» Daudzi radoši cilvēki šādas vielas lietojot, lai atraisītu iztēli un, «iespējams, atrastu to, kā viņos nav», bet Vija Cemiņa atzīst: «Man bija spēcīga iztēle. Tā ir – narkotikas ir daudzu cilvēku dzīves grūtākā un smagākā daļa, turklāt daudzi ir tendēti uz narkotikām, daudzi LSD lieto katru dienu, bet man bija bail no tā, ka es nevis iegūšu, bet pazaudēšu to, kas manī ir un ir man vērtīgs. Daudzi mākslinieki jaunībā lieto alkoholu un narkotikas, bet, kad kļūst vecāki, tad ir nothing, jo nevar vairs pastrādāt.» Arī smēķēšanu māksliniece jau sen atmetusi. «Paldies Dievam, ka es varēju, jo daudzi mokās un nevar. Tagad man ir vienalga, vai man blakus smēķē vai ne, bet esmu laimīga, ka pēc 22 gadu ilgas smēķēšanas tiku vaļā, jo nikotīns tomēr izraisa vēzi.»

Radošo cilvēku otru aizraušanos – Austrumu reliģijas – izmēģinājusi arī Vija Celmiņa. «Tolaik modē bija ne tikai narkotikas, bet arī Austrumu reliģijas. Es satiku tibetiešu puisi – Čogjama Trumpa Rimpoče, kas bija izbēdzis no Tibetas. Viņam patika Ņujorkas mākslinieki, lai gan pēc tam viņš aizbrauca tālāk, uz Losandželosu. Tieši tur es viņu satiku, protams, caur draugiem. Viņš bija ļoti harismātisks cilvēks. Un man patika viņa paustās idejas. Protams, būtu labi sēdēt un meditēt, apspiežot savu ego, redzēt pasauli it kā bez sevis tajā, proti, it kā no malas. Nav viegli ļaut, lai lietas vienkārši notiek, lai dzīve rit. Es pamēģināju kādu gadu, reizēm es tajā kopienā uzturējos divas trīs dienas, bet beigās man apnika. Runāju ar Rimpoče, teicu viņam, ka man nav laika sēdēt, ka man vajag taisīt savas gleznas. Un viņš man teica, ka tā ir pareizi, lai eju taisīt gleznas. Starp citu, viņš bija arī diezgan liels dzērājs, nereti stundām sēdēja un dzēra sakē, tomēr bija arī ļoti mīlīgs un gudrs cilvēks; viņš gan nomira ļoti agrā vecumā, šķiet, pēc četrdesmit, pirms piecdesmit gadu vecuma.»

No vienas puses, māksliniecei nav bijis laika nodarboties ar Austrumu reliģijām, no otras puses – savu ceļu mākslā viņa izvēlējusies tieši tādu, kurā darbu radīšanai nepieciešams ilgstošs un skrupulozs darbs. «Ne tikai es, bet visi, kas strādā darbu, kam nepieciešama koncentrēšanās, pat žurnālisti, nodarbojas ar budismu. To sauc par strādāšanas meditāciju, jo ideja ir – atrasties šeit un tagad. Vismaz tā es saprotu budismu – nevis aiziet prom no reālās dzīves, bet dzīvot dzīvi, esot tai klāt.»

Uz jautājumu, ko viņa vēl vēlētos no dzīves, Vijas Celmiņas atbilde ir īsa: «Gribas dzīvot vēl vismaz desmit gadus, lai realizētu tās idejas, kas manī ir, un lai atstātu to, kas manī ir.»

***

Vija CELMIŅA

- Māksliniece, pasaules mākslā pazīstama ar okeāna, zvaigžņotas debess, zirnekļu tīkla, tuksneša un kosmosa skatiem darbos

- Dzimusi 1938. gada 25. oktobrī Rīgā

- Kopā ar ģimeni 1944. gadā devusies bēgļu gaitās uz Vāciju

- 1948. gadā kopā ar ģimeni ieceļojusi ASV, apmetusies Indianapolisā, 1962. gadā pārcēlusies uz dzīvi Kalifornijā, netālu no Losandželosas. Kopš 1981. gada dzīvo Ņujorkā

- Kalifornijas universitātē ieguvusi tēlotājas mākslas maģistra grādu (1965)

- Saņēmusi MacArthur stipendiju, ko ASV sauc arī par «ģēnija balvu», arī vienu no augstākajām Eiropas mākslas balvām – Rosvitas Haftmanes balvu

- Eiropā un ASV sarīkojusi vairāk nekā 30 personālizstādes

- Mākslinieces darbi ir pasaules prestižāko muzeju kolekcijās, arī Parīzes Pompidū centrā, Ņujorkas Modernās mākslas muzejā, Metropolitēna muzejā un Nacionālajā mākslas galerijā Vašingtonā un citviet, kā arī privātkolekcijās

Izklaide

Dažkārt šķiet, ka latvju mūziķi savā starpā sacenšas, kurš izdomās klausītājus atbiedējošāku grupas nosaukumu vai neizteiksmīgāko skatuves vārdu. Lūk, Jānis Strapcāns, kuru līdz mūža beigām atcerēsies kā grupas “H2O” (tā, kura izpildīja lipīgo hitu “Uzmini nu”) vokālistu, pieteicies ar soloprojektu “vienu”. Jā, tieši tā – ar mazo burtu un kaut kādā dīvainā locījumā.