Teātris nav margrietiņu lauks

«Pēc vidusskolas beigšanas stājos vienlaikus vēsturniekos, politologos, aktieros un sabiedriskajās attiecībās, bet budžetā tiku vienīgi aktieros. Un, kad iestājeksāmeni jau bija garām, sapratu: ja es nebūtu tikusi, otrreiz nemēģinātu,» atzīstas Latvijas Nacionālā teātra jaunā aktrise Madara Botmane (26).

 Viņa šovakar būs uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, kur, suminot Maestro Raimondu Paulu 78. dzimšanas dienā, gaidāms vērienīgs koncerts ar vairāku mākslinieku piedalīšanos.

Koncerta pirmajā daļā Latvijas Radio bigbends atskaņos Maestro jaunos aranžējumus izteikti džezam raksturīgos ritmos un harmonijās. Savukārt koncerta otrā daļa – dramatizēta mūzikas oda Aktrise – veltīta vokālajai mūzikai, un tajā uzstāsies Edgara Vītola vadītā jauniešu vokālā grupa Con Moto, vokāliste Kristīne Prauliņa un Nacionālā teātra aktieri Madara Botmane un Juris Jope. Par muzikālo pavadījumu gādās Latvijas Radio bigbends, kura sastāvam šajā koncertā pievienosies Berlīnes Filharmonijas kontrabasists Gunārs Upatnieks, pie klavierēm – Raimonds Pauls.

Ja būtu zinājusi

«Šis koncerts man būs īpašs ar to, ka man vispār ir dota tāda iespēja,» saka Madara Botmane. «Šīs dramatizētās mūzikas odas pamatā ir stāsts par Marlēnu Dītrihu [dziesmas ir no Marlēnas, izrādes Dailes teātrī], taču mēs no šā stāsta kāpjam nost un stāstam nevis par Dītrihu, bet par aktrisi kā parādību, par sievieti teātra pasaulē.» Vai šajā stāstā ir kaut kas arī par Madaru Botmani? «Protams. Ļoti daudz. Jā, es varu identificēt sevi ar Marlēnu Dītrihu, jo es ļoti labi viņu saprotu – kāpēc viņai dzīve bija tāda, kā tā bija... Protams, viņai bija citi mērogi, respektīvi – tie bija daudz plašāki. Bet pašā pamatā – nevienai aktrisei dzīve nav margrietiņu lauks, jo aktieris ir trenēts uz sajūtām un, gribot negribot, tiek dramatizēta arī viņa ikdienas dzīve. Es ļoti labi zinu, ko tas nozīmē,» apgalvo jaunā aktrise, kura teātrī strādā vien trešo sezonu.

Viņa stāsta: kad gadās brīvāks laiks, ir sajūta, ka noticis pasaules brīnums, taču vienlaikus Madara ļoti labi apzinās, ka tam nevajadzētu būt pasaules brīnumam, ka tai vajadzētu būt ikdienišķai parādībai cilvēka dzīvē – ka tev ir laiks savai dzīvei.

Madara atminas: vēl studiju laikā režisors Viesturs Kairišs topošajiem aktieriem teica, kā viņi var būt tik naivi un gribēt kļūt par aktieriem... «Jā, tajā ir kaut kāda zināma naivitāte. Iespējams, ka tagad ar to koķetēju: ja es būtu zinājusi, ka tā būs, es nebūtu gājusi uz aktieriem... Gan jau kādā brīdī līdz tam tāpat būtu nonākusi, jo nekur tālu no sevis jau nevar aizbēgt,» aktrise aizdomājas un tad pavisam vaļsirdīgi atzīstas, ka tas tikai tā ļoti skaisti skan: es esmu aktrise. Patiesībā, tas no viņas prasa diezgan daudz nervu. «Nav tā: nu, lūdzu, te es esmu! Šajā profesijā ir jāiegulda ļoti liels darbs un galvenokārt jau pašam ar sevi – gan fizisks, gan garīgs. Jā, šī ir ļoti brīnišķīga profesija, ja to var darīt pēc būtības, taču, ja tiek likti šķēršļi darīšanai pēc būtības, rodas ļoti lielas pārdomas: kāpēc to vispār darīt?! Jā, nenoliegšu, ka esmu domājusi arī par ko citu,» atklāj aktrise.

Asaras ir īstas

«Kad ir lieli pārdzīvojumi, uztraukumi, cieš ne tikai mana nervu sistēma, bet iet ciet arī balss. Tas ir aktrises profesijas pluss un mīnuss: jauki, ka esam ļoti jūtīgi, redzīgi, daudz ko saprotam un spējam pārdzīvot, bet tajā pašā laikā asaras, kas izrādē birst, ir manējās, un to, vai no rīta nepamodīšos aizpampušām acīm, es nevaru ietekmēt. Ja izrādē esmu nopiņņājusies un tuša ir izgrauzusi acis, tad tā arī būs – nākamajā rītā pašsajūta būs tieši tāda. Un tas atstāj iespaidu uz manu nervu sistēmu.» Madara stāsta, ka viņa, protams, mēģina ar sevi strādāt un zināmu ceļu jau ir nogājusi, bet joprojām ir kaut kādi punkti, kas neatslēdzas, un šobrīd lielākais katalizators ir balss, kas var aiziet ciet. «Es esmu ļoti paškritiska, es tiešām ļoti pārdzīvoju par katru savu darbu, jo man ir svarīgi to izdarīt labi. Protams, ir šaubu periodi un šķietama nevarēšana, un tad atkal ir jāsaņemas, un tas viss prasa no manis daudz.»

Aktrise stāsta: ja dienā jāspēlē divas izrādes, viņai piezogas sajūta – bet kur palikusi manas dzīves diena? «Agrāk bija vēl trakāk: man likās, ka, tik daudz laika pavadot teātrī, es visu laiku kaut ko kavēju, ka esmu kaut kur iesprūdusi. Tajā ziņā tagad esmu nedaudz nomierinājusies, bet man ir svarīgi, lai man būtu atsvars tai pasaulei, kas ir mana dzīve, mana pasaule,» saka Madara un turpina: «Man ir ļoti svarīgi, lai man būtu nogrieznis, kas attiecas tikai uz mani, kur realizējos pati ar sevi, bet, mācoties akadēmijā, tas viss tika atņemts. Ir izieti visādi ceļi, un nu šis nogrieznītis palēnām nāk atpakaļ, lai gan pilnībā tas nav vēl izkristalizējies. Jā, iespējams, ja to nebūtu pazaudējusi, es to nemaz nemācētu tā īsti novērtēt. Bet tagad es saprotu, ka tā ir viena kārts no manas kāršu kavas un šī kārts man ir ļoti būtiska.

Svarīgākais