Pamanīt brīnumu

© F64

«Šī izrāde nav aicinājums bērniem darīt nedarbus, bet ļaut saprast, ka tas ir absolūti normāli un dabiski. Patiesībā vecākiem vajadzētu satraukties, ja bērns nedara blēņas,» domā Leļļu teātra aktieris un režisors Edgars Kaufelds. Viņš iestudējis Vilhelma Buša stāstu par slavenajiem delveriem Makss un Morics.

Maksam un Moricam ir ievērojama nedarbu pieredze. Reiz viņi apmuļķoja gandrīz visus sava ciema miermīlīgos iedzīvotājus. Nu viņi ir pieauguši, kļuvuši nedaudz prātīgāki un jaunajā Leļļu teātra izrādē ir piekrituši izstāstīt septiņus savas dzīves neparastākos atgadījumus ar visām no tā izrietošajām sekām.

Izrādes māksliniece – Ieva Ozoliņa, scenogrāfs – Uģis Bērziņš, komponists – Juris Kaukulis. Lomās: Artūrs Putniņš (Makss) un Daumants Švampe (Morics). Ieteicamais vecums: 4+

Tāpēc, ka nedarbi

Strādājot Leļļu teātrī, Edgaram Kaufeldam bieži nākas pārlasīt savas bērnības grāmatiņas, un viņš atzīst, ka šodien tajās saredz pavisam citas vērtības. Ar pieauguša vīrieša prātu pārlasījis Maksu un Moricu, viņš slavenos blēņdarus ieraudzīja pilnīgi citādākus un pēkšņi aizdomājās: diez vai autors šos puikas patiešām gribēja samalt dzirnavās...

«Kāpēc bērniem patīk šī grāmata? Tāpēc, ka tur ir nedarbi. Bet kāda ir šī stāsta morāle? Pateikt, ka nedarbus darīt ir slikti? Tas būtu absolūti muļķīgi. Tur ir kaut kas vairāk, jo, lasot šo grāmatu, ir skaidrs, ka visi ir Maksa un Morica pusē. Jā, par to es nopietni aizdomājos,» stāsta jauniestudējuma režisors. Viņš atklāj, ka jaunā izrāde nebūs moralizējoša: nedariet blēņas! Gluži otrādi – tā vienkāršā un saprotamā valodā ļaus bērniem saprast, kāpēc viņi dara nedarbus, kāpēc viņiem gribas kaitināt «dīvainus onkuļus un tantes».

«Jebkuram bērnam ir milzīga fantāzija, ļoti plaša iztēle, un bieži vien tā ļoti kontrastē ar pieaugušo šauro domāšanu. Protams, es negribu teikt, ka visiem pieaugušajiem ir šaura domāšana, taču tie, kuri ir iegrimuši savā rutīnā, kļuvuši par mietpilsoņiem, tiešām mēdz būt dīvaini, pat smieklīgi un tāpēc arī kaitināmi. Jo bērni necieš robežas, viņi tās noteikti mēģina izjaukt. Un tas ir tikai normāli,» domā Edgars Kaufelds, piebilstot, ka Vilhelma Buša stāstā Makss un Morics vizuāli attēloti rūtainās biksēs un sekstēm uz galvas. Kā panki, kuri cīnās par savu brīvību, jo negrib būt ierobežoti, jo negrib dzīvot pareizi, kārtīgi, rutinēti.

Stiklus sita apzināti

Interesanti, kādus nedarbus viņš pats savā bērnībā sastrādājis? Režisors pasmaida un atzīstas, ka gan Saulkrastos, kur ģimenei ir vasarnīca, kaimiņienes siltumnīcai reiz stiklus izsitis, gan Rīgā kartupeļus metis ārā pa trešā stāva logu... «Darot palaidnības, bērns jau neformulē, kāpēc viņš to dara. Vienkārši ir kaut kādi dzinuļi, kas uz to virza, jo – būs smieklīgi, ja mēs tai tantei, kura katru dienu vienā laikā izved pastaigā suni un vienā laikā iet uz veikalu pēc piena, kaut ko izdarīsim, ja izjauksim viņas ikdienu. Tikpat smieklīgi būs redzēt, kā reaģēs kaimiņu tante, kad ieraudzīs, ka viņas zemenes ir apēstas... Tikai tāpēc.»

Edgars Kaufelds gan atminas, ka kaimiņienes siltumnīcai stiklus sitis ļoti apzināti – pēc tam, kad viņa nozāģēja koku, kuru viņš bija apmājojis, kurā bija uzbūvējis sev slēptuvi. «Tā man tolaik bija milzīga pasaule... Bet šis koks aizēnoja kundzītei siltumnīcu... Protams, pēc tam es jutos vainīgs, jo pieaugušie jau prot bērnus pamazām ietraumēt, lai viņi tā justos. Taču šodien es domāju, ka toreiz taisnība bija katram sava.»

Kurā brīdī pieaugušie pārstāj darīt blēņas? «Domāju, ka dažs nekad nepārstāj, vienkārši blēņas paliek gudrākas un rafinētākas. Blēņas pārstāj darīt tie, kuri padodas kāda noteiktajai kārtībai, kļūst par paklausīgiem pilsoņiem. Padomju laikā jau tā bija: skolotāji visu savu prasmi un enerģiju tērēja tikai uz to, lai bērnus iebiedētu, lai veidotu disciplīnu, un tā rezultātā izauga cilvēki, kuri baidās. Un tāpēc viņi vairs nedara nedarbus. Šobrīd gan skolās ir otra galējība,» režisors uz mirkli aizdomājas un tad saka: viņaprāt, taisīt jokus un darīt blēņas tomēr vajag. Arī pieaugušajiem, jo tā ir interesantāk dzīvot. Tikai, protams, nenodarot pāri otram cilvēkam. Edgars Kaufelds nosmej: arī tas, ka viņš atļāvies iestudēt slaveno Maksu un Moricu, ir viena liela palaidnība.

Mācās no Toma

Jau nepilnus piecus mēnešus Edgars Kaufelds ir tētis dēliņam Tomam, kurš gan jau arī drīz darīs blēņas. «Redzot, cik tāds mazs bērns ir nesabojāts, cik aizrautīgi un dzīvesprieka pilnām acīm viņš skatās un grib iepazīt, izzināt pasauli, es pēkšņi saprotu, ka mums, pieaugušajiem, tā tvert dzīvi vajadzētu mācīties tieši no tik maziem bērniem. Nevis viņus traumēt, nemitīgi aizrādot, ka to nedrīkst un to arī ne. Tas taču ir tik dabiski, ka bērns šo pasauli grib izzināt, saskatīt un sajust ar visām maņām,» uzskata jaunais tētis.

Vēl jāgaida apmēram pusotru gadu, un arī viņš savu mazo Tomu varēs vest uz Leļļu teātri. Taujāts, ar kuru izrādi no šā brīža repertuāra vislabāk sākt iepazīstināt ar leļļu pasauli, Edgars Kaufelds atteic, ka, viņaprāt, ar Trakulīti sandalīti [režisore Vija Blūzma], kuras pamatā ir dzejnieces Māras Cielēnas dzejoļi no krājumiem Trakulīte sandalīte un Krupītes kurpītes. «Brīnišķīga izrāde, kurā mēs, aktieri, katru reizi brīnāmies par bērnu spēju priecāties. Vienā skatā mēs vienkārši pūšam spalviņu, un bērni ir tādā sajūsmā! Cik maz mums ir jāizdara, lai bērna iztēlē uzburtos kaut kas brīnumains...»

Par ko viņš pats savos teju 30 gados vēl spēj brīnīties? Edgars Kaufelds atzīst: «Ļoti grūts jautājums.» Režisors mirkli domā un tad atklāj, pie kādiem secinājumiem pēdējā laikā ir nonācis. «Lai vispār pamanītu brīnumu, ir jānomierinās un jāmēģina atrast harmoniju pašam ar sevi. Neskriet, nestresot, saglabāt pozitīvu mieru – jo, skrienot pakaļ šim laikmetam, var paskriet garām daudz kam būtiskam. Vai man vajag visu un uzreiz? Nē. Viss notiks tāpat. Arī kā režisoram man ir svarīgi savākties, saglabāt emocionālu inteliģenci un uzticēties aktieriem. Pat, ja redzu, ka aktieris mēģinājumā neizdara visu, kā vajadzētu, es nekliedzu, jo zinu, ka nākamajā reizē viņš to izdarīs. Un brīnums notiks, un mēs to pamanīsim!»

Izvēdināt galvu

Lai brīnumus ieraudzītu, ir svarīgi arī «izvēdināt galvu». «Kad pēc režijas studiju beigšanas man piedāvāja strādāt Leļļu teātrī, es labprāt piekritu un kaut kā parāvos uz aktiera profesiju. Interesantā leļļu pasaule mani tā ievilka, ka tagad jau pats taisu izrādes. Makss un Morics man ir ceturtā,» stāsta Edgars Kaufelds, uzsverot, ka viņš labprāt piekrīt arī citiem piedāvājumiem ārpus Leļļu teātra, jo nepārtraukti atrasties vienā telpā un vienā cilvēku lokā ir diezgan grūti. «Tā var iesērēt, ieslīgt rutīnā un tad pēc gadiem attapties, ka esi tikai eksistējis no vienas izrādes līdz otrai. Tāpēc iespējas pabūt citā vidē man ir kā medus,» viņš atzīst un izstāsta, ka, piemēram, teātrī Dirty Deal Teatro viņš spēlē izrādē Labākais cilvēks Tahkurannā, ko iestudējis režisors Andris Kalnozols.

Izvēdināt galvu, kā saka Edgars Kaufelds, var arī Rīgas zoodārzā, kurp viņš cenšas aizbraukt katru pavasari. Arī pastaigās gar jūru. Arī vasaras atvaļinājumā, kad var sauļoties, peldēties un atļauties izbraukt no pilsētas pat uz pāris nedēļām. «Daba mani ļoti uzlādē,» viņš sapratis. «Bērnībā katrs koks, katrs stabs, katra vietiņa tika apdzīvota, tāpēc tagad, aizbraucot uz Saulkrastiem, kur hektāriem viss ir izcirsts, kļuvis tukšs un sauss, ir ļoti sāpīgi. Tāda ir dzīve. Bet ir atkal kaut kas cits labs, un to es mēģinu pamanīt...»

Svarīgākais