Mārtiņš Brūveris: Jebkāda vienveidība cilvēku nogalina
«Jebkāda vienveidība cilvēku nogalina, un nav svarīgi, vai viņš visu dienu reņģes liek bundžiņās vai katru vakaru teātri spēlē. Cilvēku pie dzīvības un cilvēcības uztur daudzveidība, izraušanās ārpus ierastās vides,» uzskata Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Brūveris.
Viņam šovakar pirmizrāde citā teātrī – Dirty Deal Teatro, kur režisors Mārcis Lācis iestudējis leļļu izrādi Medījums.
Vientuļā meža būdā dzīvo vecs Mednieks kopā ar nomedīto zvēru – Zaķa, Brieža, Āža un Lāča – trofejām, kas nevar vien sagaidīt atriebības stundu. Šī ir izrāde par garīgām traumām, kas radušās no mīlestības, kaisles un stiprām ilgām pēc citādas dzīves. Izrādē spēlē Mārtiņš Brūveris, Armands Berģis, Mārcis Lācis, Jānis Skanis un Antons Zamišļajevs. «Mārcis ir savācis baigi feino komandu, mūsdienīgi domājošus cilvēkus, un par to, ko mēs kopā darām, man patiesi nav kauns. Šis darbs ir foršs, stilīgs, mūsu domas sakrīt, un es varu zem tā parakstīties,» gandarīts ir Āža lomas atveidotājs Mārtiņš Brūveris. Nākamās izrādes 23. martā, 7. un 13. aprīlī.
Nindzjas un Dzīvoklis
Televīzijas skatītāji Mārtiņu jau iepazinuši advokāta Gata lomā seriālā UgunsGrēks. «Televīzijai ir spēks, to var just,» aktieris pasmaida un atzīst: lai arī sabiedrībā ļoti aktīvi neparādās, lielveikalos tik un tā viņu nofiksē. Lielākoties bērni. Arī laukos viņu pazīst. «Tā ir auditorija, kam ir laiks skatīties televizoru,» aktieris secina un atminas, ka arī pats uzaudzis ar Voldemāra Šoriņa un Zigurda Neimaņa savulaik veidoto seriālu Dzīvoklis. «Vasaras brīvlaikā, piemēram, bija hektārs ar bietēm, kas jākaplē, kartupeļu lauks, no kura jārauj ārā balandas un jālasa Kolorādo vaboles. Bija regulārs darbs siena pļavā, un, tiklīdz bija brīvāks, skrējām skatīties televizoru. Un tur rādīja Bruņurupučus nindzjas un Dzīvokli. Man ļoti patika, kā spēlēja Indra Roga un Ausma Ziemele, un Uldis Norenbergs. Es nedomāju, ka, šo seriālu skatoties, būtu degradējies. Tieši otrādi. Tai pašā laikā skatījos arī Monty Python, un es joprojām uzskatu, ka nevar visu laiku skatīties tikai augsto mākslu, tāpat kā nevar pārtikt tikai no baltmaizes vai tikai no rupjmaizes.»
Brauc ar riteni
Sadalot sevi starp darbu Nacionālajā teātrī, Dirty Deal Teatro un UgunsGrēkā, Mārtiņš secina, ka vecais labais teiciens – jo vairāk dari, jo vairāk vari izdarīt – apstiprinās. «Nemitīgi jāpārslēdzas no viena uz otru, un, pat ja dažbrīd liekas, ka pārņēmis nogurums, smadzenes psiholoģiski atpūšas. Jo kāds bija tas teiciens? Pastāvēs, kas pārvērtīsies.»
Ne vien smadzenes atpūtināt, bet arī fiziskā formā sevi uzturēt Mārtiņam ikdienā palīdz braukšana ar riteni. No Pārdaugavas līdz teātrim, no teātra līdz UgunsGrēkam Ķengaragā. Un lēni viņš neprot braukt – viņam patīk visus apdzīt. «Par vienu gan esmu pārliecinājies – ziemā pilsētā drošāk ir braukt nevis pa gājēju ietvi, bet pa ielu, kas ir nokaisīta, jo gājēju ietves netīra, tur ar riteni var nosisties. Vienīgi ar pakaļējo aci jāuzmanās no fūrēm, autobusiem un BMW, kuri diemžēl nav tie pieklājīgākie autovadītāji. Bet gan jau arī pie mums kultūras līmenis uz ceļa kādreiz mainīsies.»
Prom no Rīgas
Jau devīto sezonu Mārtiņš ir Nacionālā teātra aktieris, un lielā noslogojuma dēļ uz laukiem sanāk aizbraukt vien vasarā. Bet biešu vagas viņš vairs nekaplē un siena pļavā nestrādā. «Tā tagad ir vasaras māja, kur visi satiekamies [Mārtiņam ir divi brāļi un māsa], aprunājamies, nopļaujam zāli, izstaigājam bērnības takas. Šeit, Rīgā, kad aiz loga redzu mašīnas, garāžas un sarkanu ķieģeļu ēkas, man fantāzija nestrādā, bet laukos ik uz soļa atveras kāds fails. Tāpēc katru brīvu brīdi laižos prom no Rīgas,» atklāj aktieris.
Ar šodienas acīm atskatoties uz bērnību, Mārtiņš saprot, ka tā bijusi lieliska dzīves skola. «Tagad skatos uz saviem jaunajiem kolēģiem – pie mazākās grūtības viņi met plinti krūmos, saka, ka nevar. Bet, vecīt, tā tu neko nesasniegsi! Mēģini vēlreiz! Ja grib, visu var izdarīt!» aktieris nešaubās. Viņš uzskata: lauki kā dzīves skola ir baigi foršā lieta. «Tu nevari padoties pie malkas čupas, jo tad nebūs ar ko māju kurināt. Arī kartupeļi ir jāsalasa, lai tos varētu pārdot.»
Nožēlojams laikmets
Mārtiņš nenoniecina pilsētniekus, taču domā, ka daudzi ir atrauti no realitātes. «Sterilais aipadu laikmets man liekas drusku nožēlojams. Man varbūt bijis pārāk skarbs dzīvesveids, bet... lai tiktu pie traktora, govs bija jānokauj, un tas bija tikpat normāli, ka ar spaini bija jāķer asinis, kad nokāva cūku – jo, ja nenoķersi, paliksi bez asinsdesām. Elementāri.» Aktieris uzskata, ka dzīve nevar sastāvēt no galējībām, ir vajadzīgs līdzsvars. «Nospēlēji izrādi, aizbrauc uz laukiem un nopļauj zāli. Un izbradājies pa dūņām. Un tad izbrauc ārpus Latvijas. Es jau arī sapņoju – gribu uz Jaunzēlandi, uz Mongoliju, ar riteni izceļot Norvēģiju...»
Mārtiņš sapratis: katrai lietai ir savi plusi un mīnusi, un nevar tā teikt, ka pilsētā ir slikti, bet laukos labi. «Dzīvojot laukos, gribēju tikt no turienes prom, bet nekad nevarēju iedomāties, ka kādreiz filmēšos, spēlēšu teātri, būšu uz vienas skatuves ar Ģirtu Jakovļevu... Likās: nē, tas nevar būt! Tagad tā ir, bet tagad es gribu uz laukiem.