Kaspars Dumburs. Laikam esmu romantiķis

«Dažādu problēmu risināšana caur tēliem ir sava veida terapija, tas ir aktiera profesijas pluss, bet – vai tas man ko iemāca? Varbūt. Man gan liekas, ka mācos tikai no savām kļūdām. Man pašam vajag kļūdīties, izgāzties, nokrist, sasisties un vēlreiz nokrist – tikai tad rodas kaut kāda sapratne un stabilitāte,» atzīst Latvijas Nacionālā teātra aktieris Kaspars Dumburs.

Viņš ir Leonardo režisora Vladislava Nastavševa jauniestudējumā - Federiko Garsijas Lorkas Asins kāzas. Pirmizrāde sestdien. Vietu skaits skatuves platumā, tātad ierobežots.

Par neiespējamu mīlestību

«Tas ir stāsts ir par mīlestību, kas, par spīti apstākļiem, nav iespējama. Par spēku, kas dzen uz priekšu un kam nav iespējams pretoties. It kā ir skaidrs, kā būtu pareizi, ko apkārtējie uzskata par pareizu, bet - dzīslās rit vēlme darīt pavisam savādāk. Un cilvēks cīnās dzīvot tā, kā viņš grib dzīvot, lai cik tas varbūt ir arī neiespējami. Nu, kaut kā tā,» Kaspars īsumā ieskicē, par ko stāsta Asins kāzas. Viņa varonis Leonardo ir izdarījis izvēli, kas izrādījusies nepareiza. Viņš dzīvojis ne tādu dzīvi, kādu gribējis dzīvot, un tā īstā dzīve tūlīt, tūlīt vairs nebūs sasniedzama. Tas brīdis ir ļoti tuvu.

«Ko šī loma man var iemācīt?! Tā var tikai iedvesmot. Mēs visi esam tik atšķirīgi - katram savi apstākļi, vide, dzīves bagāža. Ar gadiem arvien vairāk saprotu, ka tik maz varu mācīties no citu kļūdām un pieredzes. Par jūtu pasauli nemaz nerunājot,» saka Kaspars Dumburs, piebilstot, ka Asins kāzās tieši jūtu spēks ir tas, kas, par spīti neiespējamajam, dzen cilvēku uz priekšu. Un to pat nevar tā pragmatiski izskaidrot, jo tas sagrābj tā, ka cilvēks aulekšo kā nevaldāms zirgs. Izrādē spēlē arī Daiga Kažociņa, Agnese Cīrule, Marija Bērziņa, Liene Sebre, Lolita Cauka, Raimonds Celms vai Romāns Bargais, Egils Melbārdis, Uldis Siliņš, Āris Matesovičs, Kristaps Ķeselis un Kārlis Tols. Dzied: Vladislavs Nastavševs.

Sagādā arī grūtības

Kasparam šī ir piektā sezona teātrī, un aktieris atzīst, ka viņam ir duāla sajūta par to, tas ir maz vai daudz. Jo apziņa par to, ko viņš dara teātrī un kurp ved šis ceļš, pamazām rodas tikai tagad. «Pirmie divi trīs gadi teātrī pagāja nemanot. Pabeidzu Kultūras akadēmiju, iemetos teātrī, viena loma, otra, trešā, ceturtā... Jā, viss labi, viss patīk, bet - ko tālāk, kā tālāk, ko ar šo pieredzi darīt? Nē, par profesijas izvēli es nešaubos - tas pavisam noteikti ir tas, ko man vajag!» viņš apgalvo, sakot, ka jau bērnībā patika darbināt fantāziju un ākstīties. Vidusskolas laikā Kaspars bijis īsts klauns un gāzis visādus podus, lai tikai pievērstu sev uzmanību - gan pozitīvu, gan negatīvu. Bet par aktiera profesiju aizdomājies, nevis apmeklējot teātri, bet skatoties filmas. «Man likās, ka tā ir tik fantastiska profesija - tu vari darīt tik daudz ko, tu vari būt tik dažāds, un tas taču ir tik interesanti un tik viegli! Laikam esmu romantiķis,» viņš pasmaida, atzīstot, ka, iestājoties Kultūras akadēmijā, viņam nebija praktiski nekāda priekšstata par to, kas ir teātris. Vien pavisam neliela pieredze, kas iegūta aktrises un režisores Daces Umbraško vadītajā dramatiskajā pulciņā.

«Tikai sākot strādāt teātrī, sapratu, ka šī profesija sagādā arī grūtības. Kaut vai tagad - gatavojoties šai izrādei. Leonardo jau ir zināma attiecību bagāža, kas viņu noved līdz brīdim, ar ko sākas izrāde, un man šī viņa bagāža ir jāizfantazē un jāizprot. Jo pašam jau tādas nav. Un tas nav vienkārši, un - jā, tas man rada zināmu uztraukumu,» aktieris vaļsirdīgi atzīstas.

Ar lietussargu nesit

Televīzijas skatītāji Kasparu Dumburu iepazinuši Ērika lomā Latvijas Televīzijas nesen demonstrētajā, režisores Intas Gorodeckas veidotajā daudzsēriju filmā Saplēstā krūze, kur izskatīgais un bagātais saimniekdēls tika ierauts īstā mīlestības un kaisles viesulī. «Tik liela kino pieredze man bija pirmo reizi, un, protams, tas nenāca viegli. Nekas jau nenāk viegli,» viņš secina, uzreiz gan piebilstot, ka grūtību nebaidās, jo filmēšanās - tas bijis tieši tik interesanti, cik savulaik to bija iztēlojies. «Es varētu filmēties no rīta līdz vakaram. Jā. Jā!» aktieris aizrautīgi stāsta, neslēpjot, ka par šī darba galarezultātu ir arī gandarījums.

Bet par atpazīstamību, kas nākusi reizē ar lomu 12 sēriju filmā, aktieris nesūdzas. «Netraucē,» viņš pasmaida, piebilstot, ka Ērika dēļ, kurš daudz darīja pāri sievietēm, neviens viņam ar lietussargu nav sitis. Drīzāk otrādi - meitenes rakstīja vēstules, izteica komplimentus. «Tas ir patīkami, nenoliedzami. Jā. Jā! Jo es jau neuzskatu sevi par kaut kādu superstāru, man tas neliekas pašsaprotami. Esmu maksimāli tuvu zemei, un atzinība ir glaimojoša.»

Gribas trāpīt precīzi

Aktieris sapratis: vislielākais gandarījums, strādājot teātrī, ir mēģinājumu procesā, kad dabū to sajūtu, ka - jā, ir trāpīts! «Reizēm ir gandarījums no mijiedarbības ar partneri, vai režisors iedvesmo. Piemēram, ar Vladu ir forši kopā strādāt - viņš ir talantīgs, iedvesmojošs džeks. Asins kāzas man ir jau trešā izrāde pie viņa.» Pirmās divas bija Vecene (2012) un Idiots (2015).

«Kaut kas interesants ir tajā profesijā, kāpēc cilvēki to izvēlas,» Kaspars pēkšņi iedomājas. «Tu desmitos no rīta aizej uz mēģinājumu, knapi esi pamodies, un tev jau jācieš, tev jau dvēseli rauj ārā. Kaut kas tajā ir... Nu, jā. Man patīk, kā raksta Murakami, ka neveselīgai dvēselei nepieciešams veselīgs ķermenis. Tāpēc ir jādomā arī par to, kā saturēt sevi kopā.»

Kaspars stāsta: par savu fizisko formu viņš rūpējas, trīs līdz četras reizes nedēļā apmeklējot sporta zāli, skrienot un uzspēlējot futbolu. «Es gan futbolā neesmu baigais specs, reti arī iznāk, bet man ļoti patīk. Man vispār patīk sports, jo tur viss ir skaidrs - sekundes, minūtes, viss ir izrēķināms. Ne tā, kā teātrī. Piemēram, šodien mēģinājumā man kaut kā negāja viena štelle, un tagad par to drusku gruzos. Biju domājis, ka pēc mēģinājuma varētu kādam piezvanīt, aizbraukt tur, izdarīt to. Bet nē, nē - tuvojas pirmizrāde, un man vēl drusku jāpadomā, jāpadzīvo šajā lomā. Jo, nu gribas jau trāpīt precīzi. Nu, vismaz septiņus punktus no desmit.»

Aktieris saka: šai sajūtai nav nekā kopīga ar nespēju iziet no lomas. «Aktieris, kurš sūdzas, ka pēc izrādes netiek vaļā no sava tēla, pats ir vainīgs. Es domāju, ka visu nosaka pašdisciplīna. Acīmredzot viņam vienkārši patīk ciest, sevi žēlot, varbūt uzpīpēt marihuānu... Viņam patīk atrasties tādā stāvoklī. Bet var arī to nodalīt un dzīvot savu dzīvi. Eh, cik nu tā ir iespējama,» aktieris pasmaida un saka: vispār tā ir interesanta tēma, kurā brīdī aktierim ir tā sava dzīve.

Tomēr skaista

Piecu gadu laikā nospēlējis jau teju 20 lomas, Kaspars saka: «Tagad vienu vai otru lomu noteikti spēlētu savādāk. Ir bijis arī tā, ka esmu nospēlējis jau desmit izrādes un tad pēkšņi saprotu, kā tas ir jādara. Man tā nav - uzbliežam un tad tik štancējam. Līdzīgi ir arī mēģinājumu procesā - kādā brīdī viss šķiet skaidrs, viss sanāk, un tad pēkšņi - vairs neko nesaprotu. Šodien [mēs sarunājāmies pagājušajā sestdienā] tā bija, tāpēc drusku gruzos, jo nezinu, kā nospēlēšu pirmizrādi. Nopietni. Es nezinu, kā būs rīt.»

Aktieris stāsta, ka viņš joprojām radoši iedvesmojas no kino. «Zini, kā ir - reizēm kaut kas nesanāk, reizēm uznāk nogurums no visa, un tad liekas: kam man to vajag?! Un tad, lai ietu uz priekšu, ir vajadzīga iedvesma. Tad skatos filmas, dienā varu noskatīties pat trīs. Es to visu uzsūcu, un kādam laikam pietiek. Jo, noskatoties foršu filmu un redzot, cik kruta aktieri spēlē, es atkal no jauna saprotu: jā, šī profesija tomēr ir skaista!»

Kaspars DUMBURS

• Latvijas Nacionālā teātra aktieris (kopš 2011. gada)

• Dzimis 1987. gada 30. augustā Rīgā

• Izglītība: Jūrmalas 1. ģimnāzija, vienu gadu mācījies Murjāņu sporta ģimnāzijā (vieglatlētika, 1500 un 1800 m distances); Latvijas Kultūras akadēmija (dramatiskā teātra aktiermāksla)

• Repertuāra lomas: Sudraba slidas (Pīters), Vecene (Igaunis), Spoki (Osvalds Alvings), loma mūziklā Kabarē, Pulkstenis ar dzeguzi (Miks), Idiots (Parfens Rogožins), loma mūziklā Bāskervilu leģenda, Uguns un nakts (Koknesis), Svina garša (Rūdis) un Asins kāzas (Leonardo)

• Ērika lomas atveidotājs Latvijas TV daudzsēriju filmā Saplēstā krūze (rež. I. Gorodecka, 2016)

• Neprecējies