«Šajā stāstā ir gan smiekli, gan traģēdija, gan brīžam pilnīgs absurds. Tajā ir viss, kas jebkurās cilvēku attiecībās, un tas nolasās ļoti skaidri. Skatoties šo izrādi, brīžam ir kauns un neērti, un brīžam pat drusku bail, cik precīzi ir atklāti cilvēku raksturi un būtība,» saka Latvijas Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba.
Rītvakar, 18. decembrī, pulksten 18.30 Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē pirmizrāde - franču dramaturģes Jasmīnas Rezā (1959) komēdija Slaktiņa dievs. Režisore un kostīmu māksliniece ir Daiga Kažociņa, scenogrāfs - Ivars Veinbergs, gaismu mākslinieks - Oskars Pauliņš.
Pirmās izrādes notiks Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunajā zālē, bet no nākamā gada janvāra šī izrāde tiks spēlēta visdažādākajās Latvijas vietās, jo iestudēta speciāli kā izbraukuma izrāde.
«Šis ir mūsu teātra pilotprojekts - iestudēt izrādi, ko var vest tuvāk skatītājiem, jo ne visi, īpaši no attālākām Latvijas vietām, var atļauties braukt uz teātri Rīgā. Manuprāt, ļoti laba ideja,» saka režisore Daiga Kažociņa.
Teātra direktors Jānis Vimba negrib noniecināt nevienu projektu, kas brauc pie skatītājiem, bet viņš uzsver: «Tās nav trīs dziesmas un pa vidu parunāšanās ar skatītājiem. Tā ir nopietna, dramatiska (!) izrāde ar komēdijas elementiem, kuras pamatā ir kvalitatīva un pasaulē atzīta dramaturģija. Tā ir nopietna tēma, un to izspēlē profesionāli aktieri.»
Teātra direktors skaidro, ka ne katru izrādi var izvest ārpusē, jo izrādes parasti tiek lokalizētas konkrētai telpai un tās nevar nolikt jebkur. Bet šī jauniestudējuma radošajai komandai tika dots uzdevums to veidot tā, lai to būtu iespējams rādīt dažādos spēles laukumos.
Janvārī izrādi Slaktiņa dievs varēs noskatīties Limbažos (14. janvārī), Cēsīs (23. janvārī) un Jelgavā (26. janvārī).
Karš ir neizbēgams
«Kad ar Daigu vienojāmies, ka viņa iestudēs izrādi, ko spēlēsim arī ārpus teātra, Daiga piedāvāja vienu, otru, trešo materiālu. Domājot, kas varētu būt ideālais variants, nonācu pie Jasmīnas Rezā Slaktiņa dieva. Tas bija viens no materiāliem, ko biju nolicis malā, meklējot idejas savam diplomdarbam,» stāsta Jānis Vimba, kurš savam režijas diplomdarbam izvēlējās citu šīs pašas autores darbu - komēdiju ART (1994), kas Latvijas Nacionālajā teātrī savu pirmizrādi piedzīvoja 2018. gada janvārī un joprojām ir teātra repertuārā. «Iedevu Daigai to izlasīt, un viņa piekrita to iestudēt. Nezinu, ko Daiga uzķēra šajā materiālā, bet man likās ļoti svarīgi mūsdienās runāt par vardarbību - pirmkārt, fizisko, kas ir pamatā tam, kāpēc šī stāsta varoņi satiekas, un, otrkārt, emocionālo. Un, lai arī stāsts sākas ar vardarbību, kurā iesaistīti bērni, patiesībā tas ir stāsts ir par mums, pieaugušajiem - par mūsu ego, paštaisnumu un ļoti atšķirīgajām dzīves uztverēm,» stāsta Jānis Vimba.
Jasmīnas Rezā (Yasmina Reza) luga Slaktiņa dievs (La Dieu du Carnage, 2007) sākas ar stāstu, kad kādas situētas ģimenes 11 gadus vecā atvase skolā sadevusi pa seju otras tikpat situētas ģimenes 11 gadus vecajam puikam. Taisnības meklējumos abi pāri apmaldās pārliecībā, kā audzināt bērnus, kas ir ģimene un kāda ir pati pasaules kārtība. Šis stāsts ir par vecākiem, par to, cik ļoti visi gribam būt civilizēti, un, protams, mums katram vienmēr būs sava taisnība. Tātad karš ir neizbēgams. It kā vienkāršā, pat banālā situācijā izrāde risina globālas mūsdienu sociālās un kultūras problēmas. Lai gan skata punkts ir ass un varbūt pat nežēlīgs, izrādē tas izteikts vieglā, asprātīgā spēles formā komēdijas žanrā.
Lomās: Inga Misāne-Grasberga, Evija Krūze, Jānis Āmanis un Mārtiņš Egliens.
Vārds vai sitiens ar mietu
«Vai vardarbība ir vārds, vai vardarbība ir sitiens ar mietu? Būtībā tas ir stāsts par demokrātisku sadzīvošanu, kā šajā sociumā varam vai nevaram viens ar otru saprasties un - vai šāda demokrātija vispār ir iespējama? Šī luga savā ziņā ir autores pētījums, vai un cik lielā mērā cilvēki ir spējīgi sarunāties, saprasties savā starpā un nonākt pie kāda kopsaucēja un izlīguma,» stāsta jauniestudējuma režisore Daiga Kažociņa.
Kad aktieri viņai jautāja, par ko viņa taisa savu izrādi, kāda ir tēma, ko viņa grib pateikt skatītājam, režisore pavisam godīgi atzinās, ka viņa nevienam neko negrib pateikt. «Protams, man ir sava ideja, bet es nevienam negribu ar to uzbāzties, par kaut ko moralizēt vai caur teātra mākslu mēģināt ieskalot kādu savu pārliecību. Šajā gadījumā man ir interesanti paskatīties uz četriem cilvēku tipiem šķērsgriezumā, uz viņu iespējamām dimensijām, lai saprastu, kas ir tā robeža, līdz kurai civilizēts, izglītots cilvēks spēj degradēties. Un šajā izrādē no vienas robežas līdz otrai aiziet visi četri varoņi. Tas ir nopietns stāsts par cilvēka raksturu un būtību, ko autore ir uzrakstījusi reizē vienkārši un ļoti asprātīgi - jo vienā brīdī notiekošais kļūst jau patiesi smieklīgi,» stāsta Daiga Kažociņa.
Režisore uzskata, ka lielai daļai cilvēku ir grūtības ar kritisku sevis izvērtēšanu dažādās situācijās un kritika no malas tiek uztverta ārkārtīgi jūtīgi. «Tāpēc es nemēģinu braukt virsū skatītājam, sakot: lūk, kādi jūs esat! Tas būtu veltīgs darbs. Jo efektīvāks veids ir cilvēku atbruņot caur smiekliem. Lai cik nopietns būtu šis stāsts, lai cik nopietnas tēmas tajā skartas - jo pašā pamatā tā ir dziļi cilvēciska traģēdija -, autore to piesaka kā komēdiju. Un, manuprāt, ar cilvēkiem ir vislabāk sarunāties tieši caur smiekliem,» uzskata Daiga Kažociņa.
Bez trikiem, ar aktieriem
«Jasmīnas Rezā Slaktiņa dievs ir pasaulslavena luga, kas ļoti daudz iestudēta, turklāt dažādos variantos. Viens no tiem - kā politiska komēdija, kur savā starpā sacenšas dažādas politiskas pārliecības. Šī luga ir brīnišķīga savā vieglumā, un tā ietver sevī daudz iespēju interpretācijai. Bet šajā gadījumā mans uzdevums pašai sev, kas sakrīt arī ar šī projekta ideju - braukt pie cilvēkiem ar izrādi, kas izstāsta stāstu -, bija pacensties izlasīt to, ko Jasmīna Rezā ir uzrakstījusi jeb, kā mēs profesionālā vidē mēdzam teikt, atvērt lugu. Bez liekiem teātra valodas trikiem, režisoriskiem paņēmieniem un skatuves formām. Tikai ar aktieriem,» stāsta jauniestudējuma režisore, piebilstot, ka, viņasprāt, skatītāju arī galvenokārt interesē aktieri uz skatuves un viņu tēlu savstarpējās attiecības. Protams, darba procesā iestudējums ir ieņēmis formu - tas ir spēles teātris, ko izrādes radošā komanda centās panākt ar pavisam minimāliem izteiksmes līdzekļiem.
Darbs jaunā teātrī
Daigai Kažociņai šī sezona iesākās ar režijas darbu, bet no jaunā gada viņa atkal ar lielu prieku sāks mēģinājumu procesu kā aktrise - Arto Pāsilinna lugā Dzīvnieks, ko iestudēs režisors Reinis Suhanovs. «Lugas materiālu vēl neesmu redzējusi, tāpēc neko par to nevaru pastāstīt. Ar savu lomu satikšos pirmajā mēģinājumā, kas būs 2. janvārī,» saka aktrise.
Vēl šajā sezonā viņai ir piedāvājums veidot divas izrādes - vienu bērniem, otru pieaugušajiem - jaunizveidotajā neatkarīgajā WILLA teātrī, kura idejas autors, dibinātājs un producents ir Kalvis Lasmanis un kas savu mājvietu radis K. K. fon Stricka villā (Aristīda Briāna ielā 9, Rīgā). Viņš atklāj, ka jaunais teātris tiks atklāts 17. februārī ar režisora Vara Piņķa veidotu jauniestudējumu pieaugušajiem Stāsts par mī.... «Teātra misija - būt laikmetīgiem un neatkarīgiem pankiem gados, domājošiem ar domājošiem skatītājiem,» saka Kalvis Lasmanis, atklājot, ka svētdienās teātrī tiks spēlētas izrādes bērniem, bet pirmdienās, kad citos teātros ir brīvdiena - izrādes pieaugušajiem.
Daiga Kažociņa WILLA teātrī plāno iestudēt vācu rakstnieka un filozofa Mihaila Endes (1929-1995) darbu Momo. «Tas ir brīnišķīgs stāsts, strukturāli ļoti sarežģīts un mērogā ietilpīgs - bērniem, viņu vecākiem un vecvecākiem. Atkal jau ļoti minimāliem līdzekļiem mēģināšu to iedzīvināt telpā. Pirmizrādes datums vēl nav zināms, bet tas būs pavasaris,» atklāj režisore. Otra izrāde būs pieaugušajiem, par viņu savstarpējām attiecībām. Neko vairāk režisore vēl negrib atklāt, jo viss vēl ir trauslā ideju līmenī.
Ar vērtīgu pieredzi
Taujāta, kurā profesijā - aktrises vai režisores - viņa jūtas ērtāk, Daiga Kažociņa atteic, ka ne viena, ne otra profesija nav ērta. «Es varu pateikt, kur jūtos drošāk un pārliecinošāk. Tajā, kas saistīta ar daudzu gadu pieredzi - protams, kā aktrise. Tajā ir arī lielāka brīvība - tādā nozīmē, ka man vairs nav jāiekaro skatītāju un vērtētāju sirdis. Diemžēl vai varbūt par laimi, viņiem jau ir izveidojušies savi priekšstati un savs viedoklis par mani kā profesionāli šajā profesijā, un tas dod vairāk brīvības un mazāk sasprindzinājuma. Režijā, īpaši šā brīža milzīgās konkurences ietvaros, reizēm ir ļoti grūti,» atzīst Daiga Kažociņa.
Atskatoties uz Slaktiņa dieva mēģinājumu procesu, režisore secina: «Nevienam radošam procesam gluds ceļš nav pārāk raksturīgs. Arī šī iestudējuma process bija ārkārtīgi sarežģīts, dažādu notikumu piepildīts, ar vairākiem šķēršļiem un to pārvarēšanu, ar daudzām pārdomām un, es pieļauju, arī ar vērtīgu pieredzi piepildīts. Vismaz es tā gribētu domāt. Bet šodien, mirkli pirms pirmizrādes, es jūtos mierīgi un stabili. Tas ir viss, ko es šobrīd varu pateikt.»
DAIGA KAŽOCIŅA
- Latvijas Nacionālā teātra aktrise (kopš 2000. g.), režisore
- Dzimusi 1974. gada 27. decembrī Cēsīs
- Izglītība: Valmieras Viestura vidusskola (1993), Latvijas Kultūras koledža (masu pasākumu režisore, 1996), Latvijas Kultūras akadēmija (bakalaura grāds programmā Dramatiskā teātra aktiera māksla (2000), maģistra grāds programmā Dramatiskā teātra režijas māksla (2014)), Latvijas Universitāte (bakalaura grāds programmā Vēsture un filozofija (2011))
- Repertuāra lomas: Vanagu un Dzelzkāju saimes - Skroderdienas Silmačos (rež. I. Roga, 2010), Līze - Indrāni (rež. V. Sīlis, 2013), Māte - Asins kāzas (rež. V. Nastavševs, 2016), Inese - Olivers (rež. E. Freibergs, 2017), Ingrīda/Vizma - Cīrulīši (rež. E. Freibergs, 2018)
- Kino lomas: Trauslā sirds (rež. A. Zoldnere, Ego Media, 2014), Mērijas ceļojums (rež. K. Želve, studija Vivat!, 2018)
- Balvas: Spēlmaņu nakts 2009/2010 balva Gada aktrise - par Katrīnas lomu D. Oberna lugā Pierādījums (rež. V. Sīlis), Elzas Radziņas kulons - Latvijas Nacionālā teātra labākā aktrise 2009./2010. gada sezonā, skatuves mākslas festivāla Patriarha rudens balva - par režiju izrādei Ievainotie (2014)