Noskaidroti šī gada Teātra dienas izcilības balvu saņēmēji

Vita Vārpiņa © F64 Photo Agency

Tuvojoties Starptautiskajai teātra dienai, Latvijas Teātra darbinieku savienība (LTDS) kā katru gadu paziņo Teātra dienas Izcilības balvu laureātus. 2021. gadā LTDS valde lēmusi:

· Lilitas Bērziņas balvu par spilgtu sniegumu pēdējo sezonu laikā un mākslinieciski augstvērtīgu darbu daudzu gadu garumā pasniegt Dailes teātra aktrisei VITAI VĀRPIŅAI.

· Harija Liepiņa balvu par spožu aktierdarbu iepriekšējo sezonu laikā pasniegt Jaunā Rīgas teātra aktierim ĢIRTAM KRŪMIŅAM.

· Eduarda Smiļģa balvu par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā un par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē pasniegt režisoram ELMĀRAM SEŅKOVAM.

· Helēnas Tangijevas-Birznieces balvu par nopelniem kultūras darbā, ieguldījumu Latvijas baleta mākslā un jauno baleta mākslinieku audzināšanā pasniegt REGĪNAI KAUPUŽAI.

· Jēkaba Dubura balvu par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā neskaitāmām studentu paaudzēm pasniegt literatūrzinātniekam un kritiķim, Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētajam profesoram un Goda doktoram GUNĀRAM BĪBERAM.

Ievērojot valstī noteikto ārkārtējo situāciju un reaģējot uz epidemioloģisko stāvokli Latvijā, Teātra dienas balvu pasniegšanu LTDS plāno pārcelt no 27. marta uz laiku vasaras sākumā, kad to ļaus epidemioloģiskā situācija.

Balvu kandidātus iesaka Latvijas profesionālie teātri, teātra kritiķi, Latvijas Profesionālā baleta asociācija un Profesionālās izglītības kompetences centra ,,Nacionālā Mākslu vidusskola” Rīgas Baleta skola.

Relīzes turpinājumā apkopota informācija par balvu laureātiem, ko iesnieguši Latvijas teātri, LTDS kritiķu kopiena, Latvijas Profesionālā baleta asociācija un PIKC ,,Nacionālā Mākslu vidusskola” Rīgas Baleta skola.

LILITAS BĒRZIŅAS BALVA Dailes teātra aktrisei VITAI VĀRPIŅAI par spilgtu māksliniecisku sniegumu.

Iepriekšējās sezonās Vita Vārpiņa ir radījusi vairākas spilgtas un nozīmīgas lomas, turklāt savu profesionalitāti un izcilību aktrise apliecinājusi daudzu gadu laikā. Vita Vārpiņa ir daudzpusīga aktrise, kuras talants, meistarība, darbaspējas un attieksme pret teātri un savu profesiju veido izcilības kopumu, kas pelnījis šo atzinību.

Vita Vārpiņa mācījusies Rīgas 2. vidusskolā, LU Filoloģijas fakultātes Žurnālistikas nodaļā, Lidijas Stiebras teātra studijā. 1993. gadā beigusi Liepājas teātra studiju, 1997. gadā veiksmīgi iekļāvusies Dailes teātra ansamblī. Viņai raksturīga jūtīgas emocionalitātes un racionāla prāta harmonija, kas Vitas Vārpiņas varonēm piešķir īpašu apjomu un dziļumu. Tajā var atspoguļoties gan iekšējais spēks, gan eleganta pašironija. Ar savu inteliģentas personības stāju un attieksmi viņa tur augstu aktiera profesijas prestižu un papildina visu laiku izcilo Dailes teātra aktrišu galeriju.

Kopš 1997. gada Vita Vārpiņa nospēlējusi vairāk nekā piecdesmit lomu, un īpašas starp tām ir klasikas varones, kuru dramatiskajos likteņos aktrise varējusi risināt sarežģītos cilvēka esības jautājumus, ļoti smalki un jūtīgi apliecinot to nepārejošo dabu, kas piešķir jēgu ne tikai dzīvei, bet arī teātrim kā vienīgajam dzīvās mākslas žanram, kurā tiem iespējams pieskarties tik nepastarpināti.

No beidzamo piecu gadu laikā tapušajām aktrises lomām jāizceļ emocionāli dziļi izsāpētais Klāras liktenis A. Kristofas “Lielajā melu burtnīcā” (2016, rež. P. Krilovs), nepiepildītas mīlestības jūtas to pretrunīgajā būtībā atklājošā Veras Nikolajevnas Šejinas loma A. Kuprina “Granātu krāsas aprocē” (2016, rež. M. Gruzdovs), kā arī mīlestības ilūzijas upuris Sjūza G. Ouvena “Brutālā un dēlā” (2016, rež. D. Petrenko). 2019. gadā tapusī mātes loma - Anna I. Rešetina iestudētajā F. Zellera “Dēlā” - bija psiholoģiski smalki veidots darbs, kas jūtīgās saspēlēs ar partneriem Kamerzāles tuvplānā atgādināja par psiholoģiskā teātra spēku, kas nenoveco un nekļūst vecmodīgs. Par šo lomu aktrise tika nominēta “Spēlmaņu nakts” balvai kategorijā “Gada aktrise otrā plāna lomā”.

Savu traģisko un dramatisko lomu aktrises lielo mērogu aktrise apliecināja 2020. gadā tapušajā R. Aika lugas iestudējumā “Ārsts” Gata Šmita režijā, mūslaiku traģēdijā ārstes Rutes Vulfas lomā precīzi pieņemot režisora piedāvātos spēles noteikumus un ārēji apvaldītā, iekšēji intensīvā darbībā atklājot stipras sievietes nelokāmo ticību savai pārliecībai un pārdzīvojumus, ko tā rada, sastopoties ar pretspēku.

HARIJA LIEPIŅA BALVA Jaunā Rīgas teātra aktierim ĢIRTAM KRŪMIŅAM par spožiem aktierdarbiem iepriekšējo sezonu laikā.

Dailes teātra aktieris Harijs Liepiņš skatītāju atmiņā un teātra vēsturē palicis kā poētisks romantiķis, asredzīgs raksturotājs un artistisks cilvēku portretētājs. Harijs Liepiņš nekad neatveidoja reālistiskā sadzīvē iestigušus laikabiedrus. Arī ja tā bija mūsdienu atpazīstamībai pietuvināta dramaturģija, viņa radītie tēli vienmēr dzīvoja vairākus metrus augstāk par zemi. Nevairoties ielūkoties cilvēka zemapziņas tumšākajās dzīlēs, Harijs Liepiņš, ja vien tas bija iespējams, aizvien lika atcerēties arī par zvaigznēm augšā debesīs. Viņš bija neglābjams romantiķis un spēja radīt neaizmirstamus sapņotājus. Un tā viņš lielākoties sarunājās arī ar partneriem uz skatuves - caur zvaigzni.

Paradoksālā veidā šai poētiski romantiskajai tradīcijai latviešu aktiermākslā, ko spilgti turpināja un attīstīja Harijs Liepiņš, ir pievienojies Ģirts Krūmiņš ar savu jaunāko darbu izrādē “Meklējot spēlmani” Gata Šmita režijā. Atveidojot dramaturgu,

režisoru, teorētiķi un kādreizējo Dailes teātra vadītāju Pēteri Pētersonu, spožu, neikdienišķu, asprātīgu, dzēlīgi sarkastisku personību un pāri visam - vienu no lielākajiem dzejniekiem - sapņotājiem latviešu teātra vēsturē, Ģirts Krūmiņš ir spējis radīt un ļaut skatītājam spēcīgi sajust ģeniāla Mākslinieka tēlu. Mākslinieka, kurš ir arī dzīvs cilvēks un kurā mājo ne tikai cēlas jūtas un domas, bet arī pragmatiski karjeras apsvērumi, egomānijas nospriegoti runas plūdi, traģiska nespēja ļaut Eduardam Smiļģim ar cieņu pavadīt mūža pēdējos gadus viņa dibinātajā Dailes teātrī. Un tomēr pār spīti visam augšminētajam Ģirtam Krūmiņam šajā tēlā ir izdevies ļaut sajust liela Mākslinieka garu, kaut arī ar ekscentriska latvieša dvēseles zigzagiem, bet vienlaikus lielas, pasaules mēroga poētiskas elpas lidojumu. Ģirtam Krūmiņam šajā tēlā, un viņš izrādē “Meklējot spēlmani” ir ne tikai lomas atveidotājs, bet arī līdzautors, ir izdevies ļaut sajust skatītājam Mākslinieku, kurš radīja vienu no visu laiku izcilākajām un romantiski poētiskākajām izrādēm “Spēlē, Spēlmani!” Jaunatnes teātrī 1972. gadā.

JRT mākslinieciskais vadītājs un režisors Alvis Hermanis: "Girts Krūmiņš ir vienīgais mans kolēģis, ar kuru kā vienaudži esam sākuši aktiera gaitas vienā vietā un laikā - 80-to gadu sākumā Tautas kinoaktieru studijā pie Liniņa un Matīsas. Jau toreiz Ģirts atšķīrās no pārējiem un šo savu atšķirību ir izkopis un attīstījis cauri gadiem. JRT viņš ir jau no 1995. gada, kad spēlēja manā izrādē "Doriana Greja ģīmetne". Visu šo laiku viņš ir bijis viens no JRT vadošajiem aktieriem un tāds ir joprojām. Gan izrāde "Garā dzīve", gan daudzas citas nebūtu varbūt pat notikušas, ja mūsu trupā nebūtu Ģirta Krūmiņa".

JRT aktrise Guna Zariņa: “Ģirts strādā ļoti patstāvīgi un rūpīgi. Milzu darbu veic ārpus mēģinājumiem. Ģirts kā aktieris ir bezbailīgs. Un meklējošs. Viņš ir plašas amplitūdas aktieris, bet katrā tēlā Ģirts atrod tā ilgas.”

Teātra kritiķe Līga Ulberte par Ģ. Krūmiņu izrādē "Meklējot spēlmani": “Ģirts Krūmiņš detalizēti precīzi iemieso Pētera Pētersona unikālo ķermeņa valodu un runas veidu, kurā doma iet ātrāk, nekā mute spēj izrunāt.”

Kopš 1996. gada Ģirts Krūmiņš ir piedalījies vairāk nekā 70 JRT izrādēs.

EDUARDA SMIĻĢA BALVA par nozīmīgu, spilgtu novatorisku režiju iepriekšējo sezonu laikā un par ieguldījumu latviešu teātra popularizēšanā Latvijā un pasaulē režisoram ELMĀRAM SEŅKOVAM.

Elmārs Seņkovs jau labu laiku ir viens no vadošajiem, talantīgākajiem un spožākajiem režisoriem Latvijā. Viņa radošajā biogrāfijā ir daudzi klasikas iestudējumi - gan latviešu (piemēram, Rūdolfa Blaumaņa “Purva bridējs”, “Trīne”), gan ārzemju (piemēram, Henrika Ibsena “Meža pīle”, Viljama Šekspīra “Sapnis vasaras naktī”, Antona Čehova “Kaija” u.c.). Režisors lieliski interpretē klasikas tekstus, respektējot oriģinālmateriālu, taču vienmēr atrodot jaunu pieeju un padarot tos laikmetīgus.

Līdz šim viņa lielākie panākumi bija saistīti ar Latvijas Nacionālo teātri (kaut vai absolūtais triumfs 2018./2019. gada “Spēlmaņu naktī” ar izrādi “Pūt, vējiņi!” vai 2013./2014. gadā ar izrādi “Ezeriņš”), taču nu tas ir mainījies. 2019. gadā režisors arī pirmo reizi sadarbojās ar Liepājas teātri - radot trilleri “Šekspīrs”, kurā, sadarbojoties ar dramaturģi Rasu Bugavičuti-Pēci, režisors apvienoja vairākas Šekspīra lugas - “Ričards III”, “Otello”, “Makbets”, “Romeo un Džuljeta”, kā arī daļa Šekspīra sonetu. Šī sadarbība nesa spilgtus panākumus 2020. gadā - izrāde tika nominēta 2019./ 2020. gada „Spēlmaņu nakts” balvai 8 nominācijās - tai skaitā „Gada režisors”, kas pārvērtās 3 žūrijas balvās - tai skaitā „Gada lielās formas izrāde” un 2 skatītāju balsojuma balvās!

Šādu Šekspīru Latvijas teātris vēl nekad nav redzējis, jo uz skatuves satiekas Ričards III, Lēdija Makbeta, Otello, Jago un citi nozīmīgi Šekspīra tēli. Šis iestudējums ir milzīgs izaicinājums aktieriem, it īpaši Inesei Kučinskai, kurai atvēlēta Ričarda III loma.

Taču šie nebija vienīgie pagājušo sezonu panākumi - 2020. gadā Elmārs Seņkovs nodibināja savu teātra apvienību “ESARTE”. Pielāgojoties pandēmijas apstākļiem un apvienojot komandā gandrīz visu Latvijas profesionālo teātru aktierus, tapa arī izrāde online vidē - Ivana Viripajeva luga „Irānas konference”. Tā saņēma gan „Spēlmaņa nakts” balvu kategorijā „Gada notikums digitalajā vidē”, gan „Kilograms Kultūras 2020” balvu. Šī izrāde ir spilgts pierādījums tam, ka režisoram nav šķēršļu - pat vissarežģītākos apstākļus viņš izmanto savā labā, radot spilgtu un novatorisku mākslas darbu pandēmijas apstākļos.

Elmārs Seņkovs ir režisors, kas nebaidās no izaicinājumiem, meklējot arvien jaunu un spilgtu teātra valodu. Ne tikai Latvijā, arī Lietuvā. Viņa iestudētā izrāde “Mamma Drosme” (pēc Bertolta Brehta “Kuražas māte un viņas bērni) Klaipēdas Drāmas teātrī arī saņēmusi Lietuvas Nacionālo teātra balvu “Zelta skatuves krusts”, kas ir ekvivalenta mūsu “Spēlmaņu nakts” balvai un atzīts arī par labāko režisoru. Turklāt tikko Tallinā pirmizrādi piedzīvojusi viņa izrāde „Divas garāžas”, kuru režisors veidojis gan ar igauņu, gan latviešu aktieriem.

Jā! Elmārs Seņkovs ir jauns režisors, taču savos vairāk kā 10 darba gados ir devis nozīmīgu artavu teātra attīstībā un bez viņa Latvijas teātris vairs nav iedomājams.

HELĒNAS TANGIJEVAS-BIRZNIECES balva REGĪNAI KAUPUŽAI par nopelniem kultūras darbā, ieguldījumu Latvijas baleta mākslā un jauno baleta mākslinieku audzināšanā.

Baletdejotājas, klasiskās dejas pedagoģes, baletmeistares Regīnas Kaupužas darba pieredze krājusies turpat 50 gadu garumā, no tiem vairāk nekā 30 pedagoģiskā darba gadi pavadīti PIKC RBS mentora darbā ar jauniem skolas pedagogiem, metodisko mācību līdzekļu izveidē pedagogiem un audzēkņiem, audzēkņu skatuves prakses darba organizēšanā un skolas koncertdarbības vadīšanā, kā arī radošu projektu īstenošanā, kopā RBS audzēkņiem veidojot baletus un horeogrāfijas, organizējot un producējot starptautiskus kopprojektus, meistarklases, konkursus un viesizrādes.

Pateicoties R.Kaupužai 2007. gadā tika uzņemta dokumentālā filma "Tangijeva, Bravo!" un izdots fotoalbums “Helēna Tangijeva-Birzniece”. 2018.gadā H.Tangijevas-Birznieces horeogrāfijas tika iekļautas Latvijas simtgadei veltītajā Starptautiskajā baleta koncertā “Lieliskais baleta gadsimts” godinot H.Tangijevu-Birznieci un citus izcilākos, Latvijas baleta vecmeistarus un viņu ieguldījumu Latvijas kultūras attīstībā.

Regīna Kaupuža aktīvi darbojas Latvijas Republikas Kultūras ministrijas (LR KM) Dejas padomē un LR KM Kultūrizglītības padomē, Latvijas Profesionālā baleta asociācijā un LTDS, dibinājusi Latvijas Baleta un Dejas Ģildi, Starptautisko Baltijas Baleta konkursu, kopš 2002. gada viņa ir arī JVLMA horeogrāfijas katedras docente un LNOB repetitore. R.Kaupužas audzēkņi ir atpazīstami ar savu personību un spilgto individualitāti, radošumu un vienlaikus ar precīzi pārdomātu, izjustu tehnisko un māksliniecisko sniegumu.

JĒKABA DUBURA BALVA par mūža ieguldījumu drāmas teorijas, vēstures un analīzes pētniecībā un mācīšanā neskaitāmām studentu paaudzēm literatūrzinātniekam un kritiķim, Latvijas Kultūras akadēmijas emeritētajam profesoram un Goda doktoram GUNĀRAM BĪBERAM.

Gunārs Bībers dzimis 1931. gadā. Pēc Latvijas Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes absolvēšanas strādājis par latviešu valodas un literatūras skolotāju un zinātnisko līdzstrādnieku Zinātņu akadēmijas Literatūras un valodas institūtā. 1967.

gadā ieguvis filoloģijas zinātņu doktora grādu un kopš tā brīža visu turpmāko darba mūžu veltījis studentiem.

No 1968. līdz 1985. gadam strādājis Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē, kur Gunāra Bībera lekcijās un jo īpaši viņa vadītajā Dramaturģijas sekcijā ar teātra mīlestību uz mūžu “saslima” daudzi toreizējie studenti, t.sk., teātra kritiķes Silvija Radzobe, Guna Zeltiņa un Valda Čakare tieši Gunāru Bīberu sauc par savu pirmo teātra skolotāju, kura vadītās dramaturģijas analīzes nodarbības un neformālās teātra izrāžu apspriešanas radīja iespaidu par teātri kā pārsteidzošu un aizraujošu pasauli.

No 1985. līdz 1991. gadam Gunārs Bībers strādā LU Pedagoģijas fakultātē, paralēli arī Latvijas Mūzikas akadēmijā, līdz 1991. gadā piekrīt Pētera Laķa aicinājumam iesaistīties topošās Latvijas Kultūras akadēmijas veidošanā. No 1991. gada līdz 2011. gadam Gunārs Bībers ir Latvijas Kultūras akadēmijas profesors un pats sauc šos divdesmit gadus par laimīgākajiem savā mūžā.

Gunārs Bībers ir daudzu desmitu rakstu par latviešu dramaturģiju, kā arī grāmatu “Latviešu padomju dramaturģija” (1976), “Gunāra Priedes dramaturģija” (1978) un “Drāmas teorijas jautājumi” (1986) autors un vairāku literatūras vēsturu līdzautors. Tomēr intervijā jautāts, kuru no jomām - literatūrzinātni, teātra kritiku vai pedagoģiju - viņš pats izvēlētos nosaukt par savu “īsto”, Bībers 2008. gadā atbild: “Cilvēks ir brīvs, kad viņam ir izvēle. Kad viņš izvēlējies, vairs nav brīvs. Jo tad jau kaut kam ir jādzīvo un zināmā mērā arī jākalpo. Pārējās nozares, kur esmu darbojies, bijis mēģinājums radīt izvēles situācijas. Bet visas izvēles beigušās ar atgriešanos. Sevi esmu varējis realizēt vienīgi un tikai pedagoga profesijā.”

Gunārs Bībers ir viena no pašām iedvesmojošākajām Latvijas akadēmiskās vides personībām. Viņa lekcijas drāmas teorijā, analīzē un vēsturē, kā arī Raiņa un Aspazijas daiļradei veltītos speckursus brīvprātīgi apmeklēja arī studenti, kuri ikdienā par teātri un Raini neinteresējās, jo Gunāra Bībera zināšanu daudzpusība, atbildība un cieņa pret savu darbu un studentiem, kā arī pašironiskā humora izjūta padarīja viņa vadītās nodarbības par aizraujošu pieredzi. Ne velti Bībera personība inspirējusi arī vismaz vienu izrādi - 2019. gadā horeogrāfe Olga Žitluhina un seši dejotāji radīja laikmetīgās dejas izrādi “Aspazijas un Raiņa mīlestības vēstules - profesors Gunārs Bībers - horeogrāfi”, kuras iedvesmas avoti bija Raiņa un Aspazijas sarakste un profesora Bībera lekcijas par šo tēmu.

Gunārs Bībers ir Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris (1995), Kultūras ministrijas gada balvas kultūrā laureāts (2008), Valsts Kultūrkapitāla fonda mūža stipendiāts. Bet pāri visam - Skolotājs. Ne tikai akadēmiskajās zinībās, bet arī inteliģentajā, taktiskajā, smalkjūtīgajā attieksmē pret mākslu un tās radītājiem. Gandrīz visi šobrīd zināmie latviešu vidējās paaudzes kritiķi, aktieri, teātra un kino režisori, dramaturgi, laikmetīgās dejas horeogrāfi un dejotāji ir Gunāra Bībera skolnieki. 2020. gada vasarā jautāts, kā atšķiras dažādas studentu paaudzes, Bībers atbild: “Ne tik ļoti. Nepiekrītu visām tām šodienas vaimanām, ka katra nākamā studentu paaudze ir arvien dumjāka, paviršāka un slinkāka. Mūsdienu jauniešus ļoti lamā, bet viņi nav to pelnījuši. Ar viņiem tikai citādi jārunā, pasniedzējiem jābūt elastīgākiem un jāaizpilda zināšanu robi, ja tādi ir. Kam tad domāts pasniedzējs?”

Svarīgākais