Kritizē "Spēlmaņu nakts" vērtēšanas sistēmu

Ar Spēlmaņu nakts rezultātiem pēdējos gados ir gandrīz kā ar lauku zaļumballi, kurā liec kārtībnieku kaut uz katra stūra, vienalga vietējie kavalieri krīt greizsirdības lēkmē, tiklīdz pie apvāršņa parādās kaimiņu pagasta puiši.

Ja no svaru kausiem noņem to, ka Latvijas kritika sadalījusies Alvja Hermaņa fanos un tajos, kam šķiet, ka JRT tik ģeniāls nav, kas ir neizdebatējams jautājums, tad šajos strīdiņos šogad tomēr ir arī racionālais grauds. Proti, kuluāros dominē viedoklis, ka buksē pērn iedarbinātā divpakāpju vērtējuma sistēma. Tās būtība – vispirms deviņi eksperti noskatās visas izrādes un nominē labākās. Tad žūrija no izvirzītajiem izvēlas labākos, kuri saņem balvu. Šāda sistēma tika ieviesta Spēlmaņu naktij smagā brīdī, kad šķita, ka pasākums dīvainu žūrijas lēmumu dēļ sevi ir degradējis. Ideja par divpakāpju vērtēšanu nav izzīsta no pirksta – tā darbojas, piemēram, Krievijas teātra balvā Zelta maska.

Šķiet, Latvijā sistēma tomēr īsti labi nefunkcionē. Krievijā ekspertiem jāvērtē gandrīz 500 izrāžu, bet Latvijā tikai vairāk nekā 80. Vai vajadzīga tik sarežģīta kārtība? Ar ekspertu darbu nebija apmierināti žūrijas locekļi, kuri uzskatīja, ka eksperti nav pamanījuši virkni izrāžu un mākslinieku. Savukārt, mēģinot labot ekspertu kļūdas, žūrija pieņēma dīvainus lēmumus. Paradoksāli! Tie, kas nominēja, ne par ko neatbild, jo nebija pie galīgās lemšanas, bet lēmēji ne par ko nevar atbildēt, jo viņiem esot bijusi jāglābj situācija.

Iespējams, kļūme notika tajā brīdī, kad tika nolemts, ka eksperti varētu darboties bez atlīdzības. Šajā ziņā atkal jau par paraugu tika piesaukta Zelta maska. Tur būt ekspertam ir pietiekami liels gods (publicitāte, aviobiļetes un citas ekstras), lai par to nemaksātu. Latvijā, kā teica birģermeistars Eks – par pliku paldies kaķi sprāgst. Senāk, kad teikšana bija vienai žūrijai, tā saņēma ne vien atlīdzību, bet arī parakstīja saistības, ka noskatīsies visas izrādes. Šobrīd "bezmaksas" situācijā ko tādu neviens nevar prasīt. Līdz ar to nav garantijas, ka Valmieru, Daugavpili, Liepāju vai tepat Rīgas Leļļu teātri eksperti apmeklēs tikpat biezā slānī kā JRT. Un, ja neapmeklēs, tad kādi nu vairs nomināciju kritēriji? Pieļauju, ka lasītājiem no malas varētu šķist jocīgi, kur gan problēma, aiziet teijāteri paskatīties! Bet runa ir par vairāk nekā 80 izrādēm, no kurām daļa jāskatās divreiz! Plus izbraukumi pa Latviju. Tā ir pamatīga slodze desmit mēnešu garumā – bieži sestdienās un svētdienās. Manuprāt, tādu greznību kā darboties ekspertu komisijā par velti šodien var atļauties vai nu izcili turīgi un nodrošināti cilvēki, vai pensionāri, kam ir daudz brīvā laika. Tie, kam jāpelna nauda, lai uzturētu ģimenes un maksātu kredītus, to, visticamāk, nedarīs. Un tāda ir lielākā daļa kritiķu. Vairāki aptaujātie ar teātri saistītie cilvēki kuluāru sarunās ironizē, ka, šādai tendencei turpinoties, varētu veidoties situācija, ka par ekspertiem kļūs nevis labākie speciālisti, bet gan tie, kas nekam citam neder.

Iespējams, ka pareizākā izeja Latvijas Teātra darbinieku savienībai (LTDS), būtu laikus reformēt Spēlmaņu nakts vērtēšanas sistēmu, atgriežoties pie vecās vienpakāpes žūrijas sistēmas. Tikai to nepieciešams uzlabot. Pagātnē ir bijuši gadījumi, kad viens vai otrs žūrijas loceklis īsti godprātīgi savus pienākumus neveic, tieši tālab būtu saprātīgi izveidot reglamentu, kur šādi vērtētāji tiek diskvalificēti. Tas iespējams, tikai un vienīgi slēdzot stingru līgumu un paredzot žūrijai atalgojumu. Protams, strīdi būs vienmēr, tomēr šobrīd Spēlmaņu nakts ar saviem lēmumiem nav pārāk attālinājusies no dažus gadus senās un šodien piemirstās situācijas, kad Spēlmaņu naktij sekoja atklātās vēstules un publiski apvainojumi.

LTDS, protams, var uzskatīt, ka viss ir kārtībā, tomēr kārtības īsti nav. Tāpat, kā pēc sabiedrisko attiecību un mediju viedokļa, galīgi nav pareiza ceremonijas rīkošana Smiļģa dzimšanas dienā, lai arī kāda nedēļas diena tā būtu. Ja Spēlmaņu nakts pārceltos uz Smiļģa dzimšanas dienai tuvāko sestdienu, iegūtu ne tikai skatītāji. Tad arī vaimanām par visādām informācijas noplūdēm būtu daudz mazāks pamats nekā līdz šim. Tomēr var jau būt, ka ap Spēlmaņu nakti kašķi piederas pie

lietas.

***

VIEDOKĻI

Daiga Gaismiņa, LTDS valdes priekšsēdētāja

– Nupat ar Spēlmaņu nakts apbalvošanas ceremoniju ir noslēgusies 2009./2010. gada teātra sezonas izvērtēšana, kas pirmoreiz notika divās pakāpēs – deviņi eksperti visas sezonas garumā skatījās izrādes un izvirzīja nominācijas, tad žūrija piecu cilvēku sastāvā katrā nominācijā noteica balvas ieguvēju.

Man personīgi nekādu iebildumu pret šādu divpakāpju vērtēšanu nav. Protams, esmu dzirdējusi arī iebildumus, bet bez pamatotiem argumentiem. Tāpēc esam lūguši teātru pārstāvjus izteikt savu viedokli, ko drīzumā arī ceram saņemt un apkopot.

Tā doma, kāpēc mainījām vērtēšanas principu, bija paplašināt žūrijas sastāvu un iesaistīt vairākus praktiķus, lai veidotos viedokļu dažādība. Arī lielākam žūrijas pārstāvju skaitam ir iespēja aptvert lielāku izrāžu skaitu.

Ja būs vērtīgi ieteikumi vai ļoti daudz pamatotu iebildumu (izņemot, protams, vienmēr neizbēgamo neapmierinātību par vienu vai otru lēmumu vai par iesaistītajām personālijām), domāsim ko citu, mainīsim atkal. Pastāvēs, kas

pārvērtīsies!

Mārtiņš Vilkārsis, Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs

– Vērtējot šā gada žūrijas darba divpakāpju formu, var saprast, ka tiek meklēti varianti, kā pēc iespējas demokrātiskāk izvērtēt teātru, režisoru, aktieru un mākslinieku veikumu, taču šobrīd ir skaidrs, ka divpakāpju žūrija kā vērtējuma forma sevi neattaisno. Divpakāpju žūrija sevi attaisno tikai tajā situācijā, ja noslēdzošajā vērtējumā tiek pieaicināti neatkarīgi ārzemju eksperti, kas nav saistīti ar vietējo konjunktūru. Manuprāt, daudz vērtīgāk ir esošajai žūrijai noslēguma balsojumā pieaicināt papildu ekspertus visās ar teātri saistītajās jomās (jo īpaši specifiskajās – mūzikā, mākslā, horeogrāfijā), un nevis vienu vai divus, bet, piemēram, piecus, sešus vai vairāk. Šogad no žūrijas vērtējuma un nominācijām vispār ir pazudusi kategorija "gaismu mākslinieks", kaut gan tieši patlaban šī joma sāk sevi nopietni pieteikt. Tāpat, manuprāt, ir svarīgi nodalīt un – galvenais – atsevišķi vērtēt lielās formas darbus no kamerspēles laukumu darbiem, jo katrā no tiem ir gan atšķirīgi darbības noteikumi, gan lomu un spēles mērogi. Mūsu teātra vide un tās eksperti ir ļoti šaurs mākslas un teātra interesentu loks, tāpēc svarīgi ir nodrošināt pēc iespējas plašāku un visas teātra jomas aptverošāku žūrijas ekspertu piesaisti.

Silvija Radzobe, teātra kritiķe, zinātniece

– Ko es domāju par tā saukto divpakāpju sistēmu Spēlmaņu nakts žūrijā? Visu to sliktāko. Tā vairo pirmās žūrijas bezatbildību, bet otro padara par situācijas gūstekni. Jo pretēji solītajam otrajai žūrijai nebija tiesību izvirzīt papildnominācijas. Šāda sistēma paver arī lielas iespējas intrigām un manipulēšanai ar rezultātu.

Ir jau aktuāli vēl citi ar žūriju saistīti jautājumi. Piemēram, kas sastāda žūriju? Jānis Siliņš? Januss Johansons? Daiga Gaismiņa? Un pēc kādiem principiem tas notiek? Kāpēc tas netiek darīts zināms atklātībā? Un kāpēc tiek ignorētas teātru tiesības izvirzīt savus kandidātus, lai žūrijā būtu cilvēki, kas ieguvuši vislielāko mākslinieku uzticību? Pilnīgi noteikti tad tiktu novērsta pašreizējā situācija, kad žūrijā skaitliskā ziņā daudz vairāk ir teātra mīļotāju, nevis teātra speciālistu. Tāpat, manuprāt, tieši teātru kolektīviem, nevis pašdarbības režisoriem būtu jādod tiesības izlemt, ko mākslinieki grib redzēt žūrijā: kritiķus, aktierus, režisorus vai vēl kādu citu nozaru pārstāvjus.

Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe

– Latvijā jābūt vieniem ekspertiem, nevis divām vērtētāju komandām, jo visi tāpat noskatās visas izrādes. Jā, Maskavā, piemēram, Zelta maskai ir divpakāpju vērtēšanas sistēma, bet tur tas ir pilnīgi loģiski, jo Krievijas plašumos pieci cilvēki vienkārši nevar noskatīties visas izrādes – to ir simtiem jau vienā pašā Maskavā, kur nu vēl ārpus. Tur eksperti veido savdabīgu sietu, bet te nav nekāda sieta, jo visi visu redz. Es šogad darbojos žūrijas otrajā kārtā un divpakāpju vērtēšanai nekādu pozitīvo pienesumu neredzēju. Ir taču liela atšķirība, vai esi pati bijusi klāt un zini, kā veidojies rezultāts, vai saņem to jau akmenī iecirstu un neko nevari mainīt. Sapratu daudz lietu – te ir gan nenominētie mākslinieki, gan aloģika. Nevar it kā vienu mākslinieku nominēt par diviem darbiem, kaut gan turpat blakus ir arī nominēti par diviem. Scenogrāfs Reinis Suhanovs saņēma balvu ne tik daudz par izrādi Tils Pūcesspieģelis, kas ir oficiālais formulējums. Žūrija paturēja prātā arī viņa veiksmīgo sadarbību ar režisoru Viesturu Meikšānu, kas veidojusies vairākos darbos.

Evita Sniedze, Valmieras teātra direktore

– Ir grūti izteikt pārdomas par balvām, no kurām manis pārstāvētais teātris daļu iegūst, daļu neiegūst. Tāpēc visdrīzāk nāk prātā vienīgi acīmredzamais, kas uzrāda problēmas divpakāpju žūrijā. Ja pirmie eksperti nominēja par vienu izrādi (vismaz scenogrāfus un režisorus), tad otrie – žūrija – visticamāk tomēr ignorējot, kaut, iespējams, likumsakarīgi, deva balvas, ņemot vērā nominētās personas visus sezonas iestudējumus. Bet līdz ar to iezīmējas pretruna starp to, ko mēs paši uzskatām par profesionalitāti un objektivitāti.

Vēl es domāju, tomēr ir pamats diskutēt, vai ekspertu skaits (9) ir optimālākais un nebūtu jāsamazina, lai aptvertu visus jauniestudējumus visos Latvijas teātros. Un, iespējams, tieši žūrijas sastāvs (kas pašlaik ir 5), kas skata jau nominētos darbus, ir jāpaplašina ar lielāku profesionāļu loku, iespējams, arī ar ārzemju ekspertiem (ja tam ir iespējams atrast naudu, un varbūt tomēr, lai padarītu šo ekspertu komisiju par prestižu lietu, tāpat kā pašu Spēlmaņu nakts balvu, ir jāatrod līdzekļi arī ekspertu algošanai).

Kā reģiona teātru pārstāve esmu ieinteresēta, lai žūrijas pārstāvji visas izrādes noskatās uz tās skatuves, kur tās ir stacionāri, nevis viesizrādēs, un lai tajos ekspertos, kas nominē izrādes un redz tās neilgi pēc pirmizrādes, būtu rakstošie profesionāļi, lai atsauksmes par reģiona izrādēm nebūtu jāgaida ļoti ilgi.

Svarīgākais