Iestudēta buto deju izrāde "Nakts svētās dejas"

© publicitātes foto

30. oktobrī, 6. un 27. novembrī "Laimīgās mākslas muzejā" Rīgā būs skatāma buto izrāde "nakts svētās dejas", informē buto un kustību māksliniece Simona Orinska.

Izrādes motīvs ir dzejnieka Kikaku Takarai haika: „nakts svētās dejas / balta ir viņu elpa / aiz maskām”. Sekojot pilnmēness ceļam, izrādes veidotāji aicina doties maģiskā ceļojumā, „loģiskā prāta brīvdienās”, ļaujoties iracionālajam, hipnotiskajam, ķermeņa sajūtu pieredzei un emocionālai pašrefleksijai. Tas ir līdzīgi kā lasīt filozofiska satura grāmatu vai dzeju, kas runā metaforu valodā, bet nesniedz noteiktus tulkojumus. Cilvēks – aktieris buto dejā uztverams simboliskā līmenī un nevis kā realitātes imitācija.

Buto ir japāņu laikmetīgās dejas forma, kas radusies dumpīgā laikā - 20. gs. 60. gados pēc Hirosimas un Nagasaki traģēdijas. Sākotnēji buto uzsvēra protestu patērētāju kultūrai un atgriešanos pie japāniskajām, pirmatnējām saknēm. Buto izpratne ir tuva sirreālismam, ekspresionismam, dzenbudismam, arī performances mākslai, kustību teātrim un pat deju terapijai. Šodien pasaulē tas ir atzīts skatuves mākslas veids, kas iekļauts mākslas augstskolu programmās.

Latvijā ar buto jau vairākus gadus nodarbojas māksliniece Simona Orinska un viņas vadītā Buto studija. Šī ir jau otrā buto izrāde, pirmais bija konceptuālais darbs “ceļu galos plīv acis” (2008). Izrādes veidotāji japānisko buto skata caur latviskās mentalitātes prizmu. Līdzīgi kā latviskajā dzīvesziņā, arī buto mākslā svarīga cilvēka dziļā saikne ar dabu. Buto dibinātājs Tatsumi Hidžikata ir teicis, ka “buto ir dzimis no dubļiem un asinīm”. Viens no šīs mākslas pamatiem ir „cilvēka pārtapšana” dabas materiālos – tēlos, kas ir tuvs animistiskajam, intuitīvajam pasaules skatījumam. Buto ir kā mirklis starp ieelpu un izelpu. Dabā viss ir dzīvs un viss ir kustībā– no lēkta līdz rietam, no dzimšanas līdz nāvei.

Izrādes tapšana un norise ir līdzvērtīga dzejas radīšanai uz skatuves – neapzinātais, kas kārtojas apzinātās struktūrās un ritmos. Ja citas dejas balstās uz sinhronitāti, iepriekš iestudētiem soļiem, tad buto horegrāfija ir saistīta ar katra izpildītāja personisko ceļojumu neapzinātajā. Buto dejotājs atrod saikni ar sava „ķermeņa arheoloģiju” - iekšējo pasauli, neapzinātajiem resursiem un to pārvērš tēlos. Arī skatītājs ir kā daļa no šī radīšanas procesa, jo izrādes veidotāji atstāj telpu skatītāja aktīvai garīgai līdzdalībai. Izrādē kā spogulī skatītājs ierauga pats sevi.

Izrādes izveidē piedalās arī buto horegrāfs no Japānas Ken Mai, harizmātiskā lietuviešu multimāksliniece Skaidra Jančaite, buto un kustību māksliniece Simona Orinska, mākslinieks un režisors Modris Tenisons, performances mākslinieks Artis Gulbis, video māksliniece Gita Straustiņa, dizaineri Aigars Lenkēvičs un Ērika Māldere, mūziķe Ilga Reizniece, kā arī citi mākslinieki.

Īpaša un oriģināla projekta daļa ir Jāņa Deinata foto un Simonas Orinskas dzejas un buto dejas grāmata “nakts svētās dejas”, kas atvēršanas svētkus piedzīvos izrādes laikā. Pasākuma apmeklētāji pirms izrādes varēs apskatīt muzejā esošo laikmetīgās mākslas izstādi, kā arī pēc izrādes pakavēties omulīgā kafejnīcā muzeja augšstāvā.

Izklaide

Īsi pirms došanās rudenī plānotajā akustiski romantiskajā koncerttūrē “Vēstule  Tev”, Samanta Tīna izdevusi dziesmu “Nav nevienas saules”, kas ir “smeldzīgs stāsts par abpusēju mīlestību, kam liktenis nav lēmis būt.” Singlam tapis arī atbilstošu noskaņu veidojošs liriku videoklips.