Uz Berlīni jāpasteidzas tāpēc, ka ne jau būdiņas, bet pilis tur uzceļ, nojauc un atkal uzceļ, nojauc ar tādu ātrumu, lai viens cilvēks sava mūža laikā pagūtu ieraudzīt vairākas ļoti dažādas būves vienā un tajā pašā vietā.
Ieteikums steigties uz Berlīni ir šo rindu autora paškritika par tūļāšanos vairāku gadu desmitu garumā. Pagājušā gadsimta 70. gados sākot vispār kaut ko uzzināt par pasauli, tika iegaumēts arī tas, ka kaut kur esoša vieta Vācija ir pat divas Vācijas valstis un viena pilsēta Berlīne ir divas Berlīnes. Abu valstu nosaukumos ierakstīts, ka tās esot Vācijas un esot republikas, tikai viena - federatīva (VFR) un otra - demokrātiska (VDR). Turklāt abas valstis ik pa brīdim ķildojoties un tad izbrēc viena par otru, ka tā otrā vairs neesot ne īsta Vācija, ne īsta republika un noteikti ne demokrātiska, ko tā Vācija, kas federatīva, sev gribēja pierakstīt ne mazāk kā tā Vācija, kas bija šo pašu vārdu jau ierakstījusi savā nosaukumā. Šajos strīdos vismaz attiecībā uz republiku un vismaz pati sevi par uzvarētāju pasludināja demokrātiskā Vācija, kas bija no 1973. gada līdz 1976. gadam pūlējusies ne pa jokam un uzcēlusi Republikas pili - Palast der Republik, kādas tai otrajai republikai nebija. Varēja un Latvijas PSR arī vajadzēja domāt tā, ka tai federatīvajai republikai vispār nekā nebija, jo noteikti nebija 368 metrus augsta TV torņa turpat līdzās Republikas pilij. Pavisam likumīgi un tikumīgi Latvijas PSR bija ne tikai ticēt, ka šīs celtnes ir arhitektūras un celtniecības meistardarbi, bet arī cerēt to visu ieraudzīt savām acīm tajā Vācijā, kas bija ne vien demokrātiska, bet arī ļoti draudzīga un gandrīz tikpat sociālistiska kā Latvijas PSR.
Nebija jābūt pareģim, lai sāktu skaitīt Republikas pilij atlikušās dienas pēc tam, kad 1989. gada beigās izpostīts tika par Berlīnes mūri sauktais VDR celtnieku meistardarbs. Jau 1990. gadā pili pasludināja par cilvēkiem kaitīgu un slēdza tāpēc, ka šādi tādi izolācijas materiāli tur bija ielikti no azbesta, kas esot briesmīga inde. Drīz pēc 1990. gada pilsēta nopelnīja Eiropas lielākā būvlaukuma nosaukumu, kaut pirmajā brīdī tur vairāk nevis būvēja, bet jauca nost visu, kur vien kāds teicās manījis kaut ko no azbesta. Tāda, lūk, liekulība bija liekulība arī Vācijā. Šī valsts un Berlīne jo īpaši tagad ir pieputināta ar ēku jaukšanas laikā izsprukušajām azbesta daļiņām, bet toties tika iegūts tik daudz tukšu laukumu, ka veselai būvuzņēmēju un būvstrādnieku paaudzei tiek darbs un maize (maize ar sviestu, ar gaļu un daudz ko citu) par šo tukšumu aizpildīšanu. Republikas pils kā sienas jeb siluets pastāvēja līdz 2009. gadam.