TŪRISMS: Svētā uguns un svētie kautiņi

SADALĪTA DAĻĀS. Līdz pat šai baltai dienai Tā Kunga kapa baznīcu nevienādās daļās pārvalda katoļi (franciskāņu mūku personā), grieķu pareizticīgo baznīca, armēņu, koptu, sīriešu un etiopiešu kristieši © Lato Lapsa

Izskatās, ka policisti lāga nezina, ko iesākt ar šo pamatīgo – vairākus simtus lielo un arvien augošo – pūli. Lielākoties gados jauni, enerģiski un sparīgi, visi kā viens izteikti melnīgsnēji vīrieši – akurāt tādi, kādus mums rāda TV sižetos par Eiropu applūdinošiem bēgļiem –, tērpti gaišos krekliņos ar nez ko uz muguras sarakstītu, skaļi klaigā, lai neteiktu, ka nelabi bļaustās.

Sasēduši viens otram plecos, viņi aplaudē un uzmundrina cits citu, apdullinoši skaļi dauza tamburīnus, vēl apdullinošāk auro megafonos un aizrautīgi vicina karogus, standartus un krustus - gan parastus, gan ziediem apvītus.

Pasaules regulārākais brīnums

Šie eksotiskie ļaudis ir Jeruzalemes arābu kristieši. Atsevišķā paprāvā pulkā viņi kopā ar tūkstošiem citu aizrautīgu interesentu ieradušies uz to gada notikumu, kad kristiešu Dievs visprognozējamāk apliecina savu esamību ar regulāru brīnumu - debesis kristiešiem Tā Kunga kapa baznīcā Jeruzalemes vecpilsētā parasti reizi gadā dāvā Svēto uguni. Uz pareizticīgo Lieldienām sapulcējas tūkstoši cilvēku, lai speciālā sestdienas dievkalpojuma kulminācijā gandrīz vai pašu acīm pieredzētu šo brīnumu.

Kāpēc «gandrīz»? Piekļūt pie brīnuma epicentra es pat nemēģinu - skaidri zināms, ka tas tāpat neizdosies, un ne jau elkoņu jaudas trūkuma dēļ. Ij neceriet, ka jums personiski tiks demonstrēts Dieva brīnums. Pat, ja izlauztos cauri viegli aptrakušajam pūlim, kas, tuvojoties Svētīgās uguns atnākšanas brīdim, kļūst aizvien neadekvātāks, uguns parādīšanās vietā baznīcas iekštelpā Kuvuklijā «pielaide» ir tikai dažiem īpaši svētiem un baznīcas administrācijā īpaši augsti stāvošiem vīriem.

Kā šis brīnums izskatās aculiecinieku atstāstos? «Mēs ieraudzījām Tā Kunga kapā uguni - zilā, debesu krāsā, mēs ņēmām to rokās un mazgājāmies tajā, dažas sekundes daļas tā tikai sildīja, bet nededzināja, taču pēc tam ieguva spēku, un mēs aizdedzām sveces,» stāsta kāds svētais tēvs, bet vēl citi piemin visvisādas dīvainas parādības - gaismas stabu no baznīcas kupola, zibeņus bez pērkona skaņas, dievišķas gaismas uzplaiksnījumus un tamlīdzīgi.

Kur šī uguns tik regulāri rodas - kas to lai zina. Kādas tik versijas šajā sakarā ir izvirzītas - no primitīvas garīdznieku blēdības un lētiem ķīmiskiem trikiem līdz pat tam, ka baznīca varētu būt uzcelta kādas anomālijas epicentrā, kur notiek matērijas rašanās no nekā vai kur atrodas kaut kas līdzīgs pirmatnējam elementārdaļiņu paātrinātājam. Jebkurā gadījumā - lai cik sākotnēji nededzinoša būtu Svētīgā uguns, ugunsdzēšamo aparātu te netrūkst.

Manu acu priekšā melnā tērptie svētie vīri ar Jeruzalemes patriarhu Teofilu priekšgalā svinīgi dodas uz Kuvukliju, un pēc brītiņa jau tāpat skaļais un aktīvais pūlis sāk gavilēt vienkārši apdullinoši. Izrādās, nomaļus stāvot, esmu palaidis garām mirkli, kad Kuvuklijā ir parādījusies gaisma un grieķu patriarhs un armēņu arhimandrīts pa lodziņu ir sākuši padot no Svētītās uguns aizdegtu sveču saišķus, lai tālāk uguni ar speciāliem avioreisiem nogādātu virknē pareizticīgo valstu. Ir tīrais brīnums, kā simti cilvēku, kas drudžaini cenšas iespējami ātrāk aizdedzināt arī savu garo, tievo sveču saišķi, neizbaksta cits citam acis, neapsvilinās un negūst smagākas traumas.

Tiesa, ir bijušas reizes, kad brīnums nav noticis - nevis Svētītās uguns parādīšanās (lai gan aizgājušo gadsimtu vēsturē ir bijuši gadījumi, kad uguns tā arī neparādās), bet gan traumu negūšana. Un ne jau tikai nejaušas traumas, laiku pa laikam asinis šajā svētajā vietā līst arī mūsu dienās, vēl pārsteidzošāk - tās gandrīz vienmēr ir kristiešu garīdznieku asinis, un pavisam pārsteidzoši - arī šo kristīgo asiņu lējēji ir garīdznieki, cietušo ticības brāļi vai vismaz brālēni.

Kašķīgie svētie tēvi

Ja Jēzus no kaut kurienes tiešām noskatās uz šai pasaulē notiekošo, nez vai kaut kas viņam sagādā lielākas ciešanas nekā tās nepiedienības, kas viņa ticības sekotāju izpildījumā viņa krustā sišanas vietā (it kā) un viņa kapavietā (it kā) notiek gandrīz tikpat regulāri kā Svētītās uguns parādīšanās.

2002. gada 28. jūlijā kāds Ēģiptes kristiešu - koptu garīdznieks sēdēja uz Tā Kunga kapa baznīcas jumta, vietā, kur atrodas arī etiopiešu baznīcai atvēlētais Deir as-Sultana mikroklosterītis. Faktiski etiopi uz jumta ir uzbūvējuši tādu kā nelielu Etiopijas ciematiņu - divus zvanu torņus, vairākas citas būves un noliktavas ar nelielu pagalmiņu.

Saule cepināja, un koptu svētais vīrs pabīdīja savu krēslu ēnā (pēc citas versijas, tieši izbīdīja saulē, lai nedaudz pasauļotos), taču tā par nelaimi izrādījās jau etiopiešu baznīcai «piederoša» teritorija. Sākās kautiņš, etiopiešu svētie tēvi koptu priesteri pamatīgi sasita ar dzelzs stieņiem, taču tad ieradās koptu papildspēki, un rezultātā slimnīcā nonāca četri kopti un septiņi etiopieši.

Citkārt grieķu garīdznieki, dodoties procesijā, pamanīja, ka katoļi - franciskāņi atstājuši vaļā durvis uz savu baznīcas daļu. Rezultāts - kautiņš. Vēl citreiz Tā Kunga kapa baznīcā uz dievkalpojumu bija sapulcējušies grieķu un armēņu baznīcu pārstāvji, un viss turpinājās mierīgi līdz tam brīdim, kad atklājās, ka viens no grieķu priesteriem atstāts vietā, kur viņam nav bijis tiesību atrasties. Rezultāts - atkal kautiņš.

Ar vārdu sakot, kristīgo svēto vīru kautiņi šeit ir parasta lieta - visticamākais, vismaz dažas reizes gada laikā svētie tēvi saķildosies, un reizēm ķīviņš pāraugs pilnasinīgā kautiņā. Visbiežāk tas notiek ap Lieldienām, un parasti krietni daudzskaitlīgākie grieķu pareizticīgo priesteri uzvar katoļus un armēņus, taču arī kopti un etiopieši nav ar pliku roku ņemami.

Kā ieroči tiek izmantoti jebkuri priekšmeti, kas ir pa rokai, no sienām gāžas gobelēni un svečturi, un parasti viss beidzas ar to, ka ierodas izraēliešu policisti un tiešos kautiņa dalībniekus, roku dzelžos saslēgtus, aizved uz iecirkni - nu, vai arī slimnīcu. Ja ticēt bagātīgajai statistikai, viskauslīgākie ir grieķu pareizticīgo baznīcas garīdznieki.

Kā kaut kādas īpašumtiesības var attiekties uz svētāko, kas vien kādai reliģijai var būt, - kulta celtni, kas uzbūvēta vietā, kur mocekļa nāvē bojā gājis un apglabāts Dieva dēls, šīs reliģijas aizsācējs? Var gan - gadsimtu gaitā kristiešu konfesiju strīdi un kašķi par lielāku ietekmi pasaules galvenajā kristiešu dievnamā ir bijuši tik zvērīgi, ka viss beidzās ar to, ka 19. gadsimtā baznīcu sešās daļās dažādām konfesijām sadalīja neviens cits kā islāmticīgie - turku Osmaņu impērija, kas līdz pat 20. gadsimta sākumam kontrolēja Svēto zemi.

Miera uzturētājs musulmanis

Bet tas vēl nav viss - izrādās, ka cilvēks, kurš glabā kristiešu galvenās svētvietas atslēgu, ir... musulmanis. Nākas nākamajā rītā celties vēl melnā tumsā, lai, mēģinot neaplauzīt kājas uz gadu tūkstošiem senajiem ielu akmeņiem, nonāktu līdz Tā Kunga baznīcai un aci pret aci sastaptu leģendāro cienījama vecuma kungu, vārdā Vadžīhs Al Nuseibehs, - pašreizējo Tā Kunga kapa baznīcas sargu.

Nuseibeha senči šos pienākumus bez pārtraukumiem ir pildījuši - un tagad pieturieties pie kaut kā stabila un stingra! - vismaz kopš divpadsmitā gadsimta ar leģendārā Jeruzalemes atkarotāja sultāna Saladīna rīkojumu, kaut pati Nuseibehu ģimene uzskata, ka šādas pilnvaras tās senči saņēmuši jau no pravieša Muhameda pēcteča - kalifa Omāra 638. gadā.

Katru vakaru astoņos Nuseibehs aizslēdz baznīcas durvis, atstājot tajā pa nakti dežūrmūkus, bet četros no rīta viņam jau atkal jābūt klāt, lai durvis atslēgtu. Turklāt atslēga Nuseibeham pirms tam ir jāpaņem no cita kunga - Adeda al Džudeha, kura ģimene savukārt kopš senseniem laikiem ir nozīmēta par atslēgas glabātāju: Džudehi ir «atslēgas uzraugi», bet Nuseibehi - «Svētā kapa baznīcas uzraugi un durvjusargi».

Durvis atslēdzot, baznīcā priekšā jau ir raiba kompānija - grieķu pareizticīgo, katoļu un armēņu baznīcu pārstāvji ir vienojušies, kurš tieši šajā dienā atvērs durvis no iekšpuses. Divos naktī savu mesu ir sākuši grieķu pareizticīgie, četros stafeti pārņem armēņi, sešos pienāk katoļu (franciskāņu) kārta, savukārt vienīgais pa nakti palikušais koptu priesteris lūdzas atsevišķi, bet etiopieši Dievu lūdz savā jumta «Karlsona baznīciņā» un arī Svētā Mihaela kapelā.

Nuseibehs, kurš šos pienākumus pārņēmis no sava tēva (kas drošības pēc - ka tik tie svētie tēvi kaut ko nesastrādā - reizēm esot nakšņojis turpat baznīcas priekštelpā) un pirmoreiz baznīcas durvis slēdzis 15 gadu vecumā, protams, nekad nezina, kāda tieši aina viņu sagaidīs, bet jebkurā gadījumā no rīta durvis ver un baznīcā esošos priesterus sveic ar vārdu: «Miers!»

Man ar onkuli nekāda saruna nesanāk, taču atrodu, kā kādā preses publikācijā viņš stāstījis: «Es zinu, ka tūkstoši cilvēku ir atkarīgi no manis, un es uztraucos, vai gadījumā atslēga nestrādās vai notiks kas cits. Es pirmoreiz atslēdzu durvis, kad man bija piecpadsmit, un tad es domāju, ka tā ir izprieca, bet tagad es apzinos, ka tā ir nopietna lieta...».



Izklaide

Latvju tumšā hārdkora apvienība “Nekad” aptuveni pirms mēneša laida klajā savu trešo studijas albumu, piedāvājot klausītājiem sešas jaunas dziesmas, “kas runā par cilvēka iekšējo cīņu ar sevi un pārdzīvojumus”, bet tas savukārt liek parunāt par pašu albumu.