TŪRISMS: Latgaļu humors – ass kā makšķeraukla

Līvāni, savulaik trešā lielākā rūpniecības pilsēta Latgalē, meklē jaunus izdzīvošanas veidus. Un ir atradusi.

Kad Latviju piemeklēja beidzamā krīze, arī Līvānos viss bruka un juka. Bezdarbs. Līvānu stikla fabrika ir aizgājušā laika liecība, tās vairs nav. Varbūt nemaz ar’ nav vajadzīgs sekot kādreizējai godībai. Nu te ir augstās tehnoloģijas - optisko šķiedru ražotne, kuru aiz Latvijas robežām, šķiet, zina plašāk nekā pašu mājās. Vēl Līvānu pievārtē Jersikā tiek ražoti Jersikas čipsi un iekārtojusies konditorejas ražotne Adugs. Arī tie nav nezināmi nosaukumi. Līvānos mērķtiecīgi attīsta soliņu tūrismu, un tam ir panākumi.

Līvānu regulārie apmeklētāji ir pamanījuši, ka pilsēta kļuvusi sakoptāka un ir cilvēkiem draudzīga, un nebūt neatgādina savītušu deviņdesmitgadnieci.

Ko svētdienas ceļotājam apskatīt Līvānos un pilsētai tuvākajā apkaimē, bez liekas steigas un skriešanas pa galvu, pa kaklu no viena apskates objekta uz nākamo? Protams, soliņus. Soliņu meklēšana ir aizraujoša nodarbe, nav būtiski, vai Līvānu apceļotājs ir kājnieks vai autobraucējs.

Tā ir bijusi viena ellīgi laba ideja, jo savdabīgos un asprātīgos sēžamos novērtē gan individuālie ceļotāji, gan tūrisma firmas, kas iekļauj Līvānu apmeklējumu savos maršrutu piedāvājumos. Nākamā, septītā, soliņa tapšanā var piedalīties ikviens. Līvānieši aicina atvest nederīgas atslēgas, lai nākamgad pilsētā parādītos Atslēgu soliņš, kam būs jāatgādina pilsētas moto Līvāni - atslēga Latgales vārtos!

Deputāta soliņš ir, kā jūs domājat, kur? Tieši tā - pie pašvaldības mājas. Stikla sēžamais ir apspraudīts ar asām metāla saspraudēm. Mirdz un laistās, bet uzsēsties - sāpīgi. Tikpat sāpīgi kā atrasties deputāta krēslā - ne vienmēr tas ir tikai liels gods. Līvānieši par to pratuši pasmieties, vienlaikus izrādot līdzi jušanu saviem tautas kalpiem.

Brīvdabas viesistaba ir askētiski iekārtota istaba zem klajas debess. Ir pat televizors, kurā redzamais mainās atkarībā no dabas untumiem un gadalaikiem. Uz šā soliņa sēdošie priecājas par Dubnas upes līci no visaugstākās vietas pilsētā, kur 17. gadsimtā bija uzbūvēta pirmā katoļu koka baznīca Līvānos. Lai izbaudītu visus Brīvdabas viesistabas sniegtos jaukumus, tā jāapmeklē gan dienā, gan diennakts tumšākajās stundās. Slīpēta betona galda virsmā esot iestrādāta Līvānos ražotā optiskā šķiedra, kas tumsā spīd.

Pilsētas centrā ir metālā kalts Spararats - arī tas ir soliņš, lai gan forma atgādina senatnīgu auto. Tajā labprāt iekāpj un fotografējas pieaugušie un bērni. Ja apsēžas uz Izlīguma soliņa, tad gribot negribot sēdētāji nošļūc uz vidiņu un ir spiesti saskarties.

Mazliet noskretis, apbružāts un daudzu pirmklasnieku dibenu deldēts izskatās Skolas sols, kas uzstādīts skvērā pretī Līvānu 1. vidusskolai. Skola savukārt žilbina acis ar pamanāmu krāsojumu - gaiši zaļš un rozā, bet soliņš Pirts baļļa nolikts iepretim kādreizējai pirts ēkai. Ekskursanti joko, ka baļļā jārāpjas plikiem, citādi - kas tā par pēršanos. Koka kublā ērti sarūmējas četri šmaugāki sēdētāji, un tas, protams, ir soliņš.

Tiesa, svētdienā tas ir slēgts, bet Līvānu apmeklētājiem ieteicams (gribētos piebilst - noteikti) apmeklēt Latgales mākslas un amatniecības centru - ļoti iecienītu tūrisma objektu Latgalē. Kopš 2016. gada jūlija tajā darbojas vienīgā stikla pūšanas darbnīca Latgalē. Līvānieši pārsteidz ar garāko tautisko jostu Latvijā - 94 metrus garo jostu noauda 13 Līvānu novada audējas. To var apskatīt Latgales mākslas un amatniecības centrā. Tāpat kā slaveno Līvānu stiklu. Līvānu stikla muzejs ir vienīgais šāda veida muzejs Baltijā, un stikla fabrikas vēsture ir datējama ar 1887. gadu. Arī celtnes arhitektūra ir ievērības vērta - senais un modernais vienuviet. Pilsētas dzimšanas dienā šovasar tika atvērta Mūsdienu mākslas galerija.

Ja jau ir tikts līdz Līvāniem, tad nevar nogriezt garām Dunavas pārceltuvei. Latvijā ir saglabājušās tikai trīs pārceltuves (kādreiz bijušas 33), un viena no tām darbojas Dunavā. Pārcēlājs iedarbina motoriņu, un sākam slīdēt 200 metrus šķērsu pāri Daugavai. Nepaspēj ne aci pamirkšķināt, kad viss ir galā, - jākāpj krastā. Kājniekam maksa par pārcelšanu uz vienu pusi - 1,50 eiro. Pārcēlāji joprojām laiku skaitot pa vecam - kad ledus izgājis un kad upes ūdens sasalis. Tā senatnē strādāja viņu priekšteči. Pagājušā gadsimta pirmajos gados Līvānos bija trīs pārceltuves, tagad novadā palikušas divas - Dunavas un Dignājas.

***

PAR LĪVĀNIEM

Par Līvānu dibināšanas gadu nosacīti var pieņemt 1289. gadu, kad vēstures dokumentos pirmoreiz minēta nocietināta apmetne - Dubnas pils un tās īpašnieks, Rīgas arhibīskapa vasalis Johans Ikšķilis. Mūsdienu Līvānu pirmsākumi saistās ar 1533. gadu, kad zemes īpašnieks Jurgens Līvens izveidoja muižu, ko nosauca par Līvenhofu. Tā Līvāni ieguva savu tagadējo nosaukumu. Pilsētas tiesības Līvāniem piešķīra 1926. gada 7. jūnijā.

Avots: www.livani.lv