TŪRISMS: Portugāļiem ēdiens bez garšas ir kā roze bez smaržas

Nacionālā virtuve. Portugāļu virtuvē pārsvarā dominē jūras veltes, bet ikdienas ēdienkartē obligāti ir jābūt zupai, no kurām vispopulārākā ir caldo verde. Iecienītākās zivis ir dorada, zobenzivs, jūras zutis, sardīnes, garneles, kalmāru gredzeni u.c © Monika Sila

Aiz katra lieliska ēdiena ir lielisks cilvēks. Tas skan ļoti portugāliski. Tam piekritīs katrs, kas viesojies šajā valstī un baudījis tās viesmīlību.

Vēl mēdz teikt: parādi, ko tu ēd, un es pateikšu, kas esi - pasaules pilsonis vai ikdienas rutīnas garlaikots indivīds. Nost ar pelēcību, vajag ceļot garšu pasaulē, vajag baudīt kaut ko nebijušu vai - tieši otrādi - tradicionālos ēdienus atklāt it kā no jauna, uzzināt to biogrāfiju! Katra recepte - tas taču ir stāsts no cilvēces vēstures, no tautu pieredzes, no personiskajiem iespaidiem, atmiņām, sapņiem. Kā teikā vai pasakā! Mums ir visas iespējas nogaršot to, ko ļaudis ceļ galdā aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām. Gastronomiskais tūrisms ir iespējams arī, neizbraucot no valsts un nepārkāpjot savas virtuves robežas. Vajag tikai gūt iedvesmu, apbruņoties ar drosmi un izejvielām. Un kulinārā avantūra var sākties!

Piedāvājam ceļot uz Portugāles daudzveidīgo garšu pasauli! Tā ir bagāta! Šīs valsts ziemeļos cieņā ir cūkgaļas ēdieni, centrālajā daļā - visdažādākās jūras veltes, kalnos - sieri un sātīgi sautējumi. Bet galvaspilsētai Lisabonai ir raksturīgs veco un jauno garšu sajaukums, rotaļa ar laikmetiem, priekšstatiem, ko uzspiedušas dažādas reliģijas un dažādu tautu kultūra. Ēdienkartes daudzveidībā ir tik vieglprātīgs un reizē harmonisks kulinārais kosmopolītisms. Piemēram, vai varat iedomāties, ka Portugālē jau gadsimtiem ilgi tradicionālas ir arī ebreju virtuvei raksturīgās kūpinātās desas no putna gaļas (bet tikai ne no cūkgaļas!)? Šāda maiga desa ar saldeni skābu garšu ir nu jau klasiski portugālisks ēdiens. Starp citu, Portugāle savās ēdienu receptēs prot izdabāt arī veģetāriešiem. Badā tur nepaliek neviens, lai kādi būtu uzskati un ieradumi.

Citādās kafijas un portvīna degustācija kā piedzīvojums

Kafijas smarža un šā dzēriena baudīšanas ieradumi Portugālē ir īpaši. Tie ir pavisam atšķirīgi no latviešu priekšstatiem par šā dzēriena malkošanu. Mūsu izpratnē portugāļi dzer espresso, bet viņiem tā ir parasta melnā kafija (portugāliski - uma bica) mazā krūzītē. Trauciņā - divi malki. Kafija nav tik skābena kā pie mums. Sastāvs ir īpašs, un arī dzēriena pagatavošanas māksla, izmantojot kafijas automātus, lieliska. Portugāļi kafijai pieber nedaudz cukura. Iznāk ļoti garšīgi. Ūdeni klāt nedzer, kā pie mums, Latvijā, to dara, baudot espresso. Portugāļi kafiju dienā dzer vairākkārt. Patiesībā kafijas aromāts - tā ir raksturīga Portugāles smarža. Esot tur, kaut reizi der arī pamēģināt pazīlēt kafijas biezumos. Varbūt izdodas ieraudzīt savas nākotnes aprises.

Portugāles pilsētās Portu, Bragā, Lisabonā centra kafejnīcās, kas orientētas uz tūristiem, parasti kafija maksā dārgāk, dažus soļus sāņus - lētāk. Bet garša jau ir tāda pati! Ja klientu neapmierina kafijas temperatūra, ja nepatīk putas, ja kafija šķiet negaršīga, tur bez vārda runas apmainīs krūzītes, ielies jaunu dzērienu. Neizteiks pārmetumus. Galvenais, lai klients varētu izbaudīt tādu kafiju, kādu vēlas.

Kafejnīcu, krodziņu gaisotne ir neatņemama Portugāles sastāvdaļa. Ēstuves tur strādā no pulksten 12 līdz 15. Pēc tam ir pārtraukums. No pulksten 19 durvis ir atkal vaļā un sākas vakariņu un grilējumu laiks.

Portugāle ir portvīna un četru veidu madeiras vīna dzimtene! Paši ekskluzīvākie vīni tur gatavoti 19. gadsimtā un, protams, nav pieejami baudīšanai plašā lokā. Bet tas nekas. Arī jaunākas ražas Portugāles vīni ir brends ar labo slavu. Tinto ir sarkanais, branco - baltais, seco - sausais, dolce - saldais vīns. Vismaz 80 procentos uz pudeles būs rakstīta arī vīnogu šķirne, no kuras pagatavots dzēriens. Tūristiem ir iespēja izpētīt vīna tapšanas eksotiku, redzēt, kur tas glabājas noliktavās. Jo mazāka izmēra mucās tur vīnu, jo tas skaitās augstvērtīgāks. Vienīgi Portugālē gatavo arī īpašo zaļo vīnu. Un vēl Portugāle ir sieru paradīze. Siermīļiem tas ir jāzina un jāatceras! Siers Serra no aitas piena ar intensīvu garšu un krēmveida tekstūru ir kaut kas īpašs. Nekur citur pasaulē neko tamlīdzīgu baudīt nevar. Labi garšo kopā ar vīnu. Ideāli, ja šādā maltītē uz galda ir arī svaigas vīģes. Tās portugāļiem ir pasakaini gardas un kārdinoši skaistas.

Kaut kas vairāk par sardīņu baudīšanu restorānā pie okeāna

Protams, Portugāle ir slavena ar nacionālo gardumu - sardīnēm un sālītām mencām. Okeāna krastā var nopirkt kilogramu tikko nozvejotu sardīņu par 3 eiro. Turpat krastā laipnas sievas zivis aši sagrilēs un varēs baudīt. Tomēr vislabāk ir doties uz kādu no daudzajiem kolorītajiem zivju restorāniem. Tā tur tos sauc, kaut latvieša izpratnē par restorānu tādu āra ēstuvi nosaukt būtu grūti. Mums tāda vienkāršība, pat pieticība liekas pārsteidzoša, bet portugāļi par to nelauza galvu. Viņiem svarīgāka par visu liekas ēdiena kvalitāte un gaisotne. Un tā tur ir izcila! Pasniegšanas kultūra, attieksme ir tāda, ka nevajag nekādus zelta šķīvjus. Tur nav pieņemts ieurbties savā šķīvī. Portugālē draugiem ļauts dalīties maltītē. Katrs pasūta savu jūras velti - sardīnes, mencas, tunci, doradas, kalmārus, krabjus, vēžus, garneles, gliemjus. Katrs paņem gabaliņu no drauga šķīvja. Visi izgaršo. Lieliska sajūta, lieliska kopība. Starp citu, Portugāļi raugās, lai uzturs būtu atbilstošs ēdāja vecumam. Bērni tur ir ārpus rindas un ārpus konkurences. Paši galvenie klienti! Bērnus kafejnīcās apkalpo pirmos, tradicionāli ēdina ar sablenderētu dārzeņu zupu, klāt pievienojot olīveļļu, garšvielas. Kad Portugālē uz kafejnīcu atnāk ģimene vai māmiņa ar bērniem, jaunākajām atvasēm pirmajām pasūta un pasniedz zupu. Bērni jau šmakstina, kamēr pārējie savas pasūtītās maltītes vēl tikai gaida.

Slavens portugāļu tautas teiciens vēstī - ēdienu, ko var pagatavoti no mencas, ir vairāk nekā dienu gadā. Raksturīgi, ka notīrītas mencas tur uzglabā saldētā un sālītā veidā. Pirms ēdiena pagatavošanas no tām zivis izmērcē. Pēc tam menca var iegūt visdažādāko garšu paleti. Tur no šīs zivs pat sāļās kūkas cep ar zeltītu un kraukšķīgu ārējo apvalku. Dažādi pagatavotās jūras veltes pēc izvēles ēd kopā ar rīsiem vai kartupeļu čipsiem, dārzeņiem, olīvām. Visam klāt ir bagātīgs olīveļļas vai sviesta mērces daudzums. Labi garšo ar vārītiem kartupeļiem, kas aplieti ar Portugālē audzētu olīvu eļļu, pārbērtiem ar zaļumiem, sīki sagrieztiem ķiplokiem. Gardi! Latvietis ir pieradis teju vai visiem ēdieniem piekost maizi. Varbūt pat rupjmaizi. Portugāļi ir baltmaizes ēdāji. Cieņā ir arī kukurūzas maize. Tradicionāla ir apaļa ķiploku maize. Šo maizi pasniedz karstu un kraukšķīgu. Un vēl raksturīgi, ka nevienā mājā Portugālē brokastu laiks nav iedomājams bez svaigām bulciņām. Ja to nav, nav brokastu. Portugālē prot rotaļāties un variēt ar amerikānisko burgeru. Tur to pasniedz īpaši eleganti un atšķirīgi. Arī liellopa gaļas šķēle, kas ir pa vidu šādai maizītei, ir īpaša - izcila. Izmanto grilētu gaļu no Portugālē audzētiem liellopiem. Ir arī cits variants liellopa gaļas pasniegšanai - bez maizes, bet kopā ar vārītu olu, spinātiem un kartupeļu čipsiem.

Garšas un izjūtas, kurās gribas atgriezties vēl un vēl

Vakariņās portugāļi tradicionāli bauda zaļo vīnu. Tas ir aperitīvs. Gaiši dzeltenā krāsā. Garšu buķeti noslēdzot, Portugālē parasti malko stipru kafiju vai auksto šokolādes dzērienu, apēd kādu desertu. O, tie Portugālē ir īpaši, parasti top uz olu bāzes, dažādi variējot sastāvdaļas. Slavenas ir natas kūciņas, kas akcentē olas dzeltenumu, saldo kanēli un filigrānu gaisīgumu. Protams, šajos kārumos mēs atpazīstam arī Latvijai raksturīgus kulinārijas šedevrus. Piemēram, Portugālē ir iespējams nobaudīt saldo bezē kūku ar ogu ievārījuma pildījumu, un neviļus prātā ir asociācija ar iecienīto pašmāju torti. Kaut ko labi pazīstamu atgādinās arī portugāļu marmelāde. Starp citu, apzīmējums marmelāde cēlies no cidoniju nosaukuma portugāļu valodā.

Dāvanas no Portugāles mājiniekiem

Atlantijas okeāna krasts. Promenāde. Skaista kafejnīca ar stikla terasi, kur var nesteidzīgi iedzert kafiju. Ja nosvīdis tūrists tur paver durvis un ienāk, līdzi nesot daudzas somas, kafejnīcas saimniece laipni steidzas pretī, atrod palīgus, kas noliek somas, lai var brīvi izvēlēties vietu pie paša labākā galdiņa. Nevis izsmalcināta āriene, bet pats cilvēks, viņa dvēseles komforts ir svarīgs portugāļiem. Draudzīgums. Tā vienā vārdā var raksturot šo īpašo gaisotni. Tu pasūti kafiju un slaveno Pasteis de nata - kārtainās mīklas kūciņu ar krēmīgu pildījumu. Kraukšķīga, viegla, jūt cauri citrona un kanēļa maigu pēcgaršu. Protams, ja ir iespēja un laime būt Portugālē klātienē un ja ir kāds lieks eiro makā, reizē ar iespaidiem mājup ir jāpārved arī dāvanas radiem, draugiem, kolēģiem un galu galā sev, lai paildzinātu gremdēšanos labajās izjūtās. Parastie suvenīri ir portugāļu kafija, sardīņu vai tunča konservi, portvīns, siers no Azoru salām, marmelāde no īpašā marmelādes augļa, garšvielu mērces, sausie garšvielu maisījumi ar bagātīgu piripiri pipara piedevu. Kad savulaik pasaules apceļotājs Kristofors Kolumbs eksotisko piparu pārveda no Amerikas, tieši portugāļi bija tie, kuri sākotnēji par krāšņumaugu uzskatīto dabas velti sāka izmantot kā garšvielu un popularizēja pasaulē. Portugāļu kulinārijā piripiri pielietojums, iespējams, ir tik plašs un negaidīts kā nekur citur.

Tomēr pats galvenais ieguvums, ko latvietis var pasmelties portugāļu virtuvē un pavārgrāmatās, ir nemateriāls, netverams, un tā derīguma termiņš nekad nebeigsies. Kā saka, ēdienu receptes ir jābauda ne tikai ar garšas kārpiņām vien. Tas ir jāizjūt. Tam ir jārosina iztēle, emocijas, jāsniedz dzīvesprieks. Patiesi gards ēdiens ir tāds, kuru nevar aizmirst.



Svarīgākais