TŪRISMS: Venēcija vasaras vidū

LIELAIS KANĀLS. Viena no Venēcijas filmu zvaigznēm, Lielais kanāls, kuru rāda vismaz trijās Bonda sērijas filmās, kā arī neskaitāmos kinodarbos, kuru varoņi darbojas Venēcijā © Arno Jundze

3.lapa

Runājot par ēdieniem, tiem, kurus interesē vietējās tradīcijas, Venēcijā der pamēģināt vienu no viņu firmas ēdieniem - ceptās aknas. Kur nu vēl garlaicīgāk un latviskāk, bet krietni garšīgāk. Vēl, protams, ir kalmāri un astoņkāji dažādā formātā, karaliskās garneles, mīdijas. Arī drausmīga paskata melnie makaroni vai risoto, kas savu krāsu iegūst, pateicoties tam, ka tiek pasniegti ar sēpijām, ir vēl viena Venēcijas delikatese. Otrie gaļas ēdieni venēciešiem ir dārgi un ne pārāk garšīgi - Itālijas kopējā sērga. Turklāt jārēķinās, ka, pasūtot, piemēram, jēra karbonādi, papildus nāksies piemaksāt par salātiem un frī kartupeļiem. Itāļiem vispār raksturīgs, ka daudzi ēdieni, ar ko šī zeme lepojas, cēlušies no nabadzības. Tomēr prasmē izkopt garšas un dažkārt arī nekaunībā cenu ziņā viņu pavāri atrodas tālu priekšā mūsējiem. Ja nesaista eksotika, vienmēr ir iespējams pārtikt no grieķu salātiem, picām, pastām un kebabiem. Vēl viena tipiska itāļu virtuves padarīšana ir bruschetta pomodoro, ko droši varu ieteikt tomātu faniem. Šīs maizītes mēdz būt visai dažādas, atkarībā no pavāra fantāzijas. Krodziņā pie Campo San Geremia oficiants atnesa tādu maizīti, ka acis kļuva kā bulciņas. Rika bija izgriezta no apmēram tik liela baltmaizes kukuļa vidus kā latviešu lauku rupjmaize, turklāt ne jau griezta gareniski, bet gan stateniski. Grilēta maize, tomāti, baziliks, olīveļļa, ķiplociņš - kas var būt labāks par to? Nekādus lētos salātiņus Venēcijā neatradīsiet - tas nekas, ka uzkoda niecīga, maksās pieklājīgi. Ja runā par vīnu karti, tiem, kas ar to nedraudzējas vai jūtas pārsteigti par cenām, iesaku neiespringt. Normālos krodziņos ir vino de la casa, prasiet tā frizzante versiju. Puslitrs maksās apmēram tikpat, cik kauss alus. Itālijā esot, ir vērts izbaudīt kādu no viņu vieglajiem vīna kokteiļiem, Spritz vai Bellini, tas ir gaumes jautājums.

Arno Jundze

Nedrīkst nepieminēt gondolas. Ar tām izbraukt ar katru gadu kļūst dārgāks un īsāks prieks. Šogad stundu garš gondolas standartbrauciens maksāja no 80 līdz 100 eiro, maršruts atkarīgs no tā, kurā vietā gondolā iekāpjat. Reizi vai divas mūžā to ir vērts izbaudīt, bet neesmu šo melno laivu fans, it īpaši ja gadās, ka gondolu korķī jāklausās šķība tenora maurošanā ermoņiku pavadībā. Tad labāk vakarā par šo naudu padzert kokteiļus Svētā Marka laukuma nešpetni dārgajos krodziņos un paklausīties dzīvo mūziku orķestrīšu izpildījumā. Tur viss ir šiki, bet tieši līdz pusnaktij, kad smalkā kariete (krodziņš) pārvēršas prastā Pelnrušķītes ķirbī un oficianti, kas vēl nesen tecēja jūsu priekšā kā salda čuriņa, pēkšņi paziņo, ka darba laiks ir beidzies.

Ko vēl pateikt nobeigumā? Nē, protams, Venēcija ir pašpietiekama. Tai reizēm nospļauties gan uz Itāliju, gan pārējo pasauli, tomēr šī vieta ir kā magnēts. Tos, kurus tā uzrunā, Venēcija pievelk kā kaķus baldriāns. Nespriediet par šo vietu, pirms to neesat pieredzējuši, un, ja ir iespējams, nebrauciet uz Venēciju tūristu grupās. Ticiet man, ka iziet kādā saules pielietā Venēcijas laukumā dzidrā vasaras rītā ap septiņiem ir patiesa bauda.



Izklaide

Latvju tumšā hārdkora apvienība “Nekad” aptuveni pirms mēneša laida klajā savu trešo studijas albumu, piedāvājot klausītājiem sešas jaunas dziesmas, “kas runā par cilvēka iekšējo cīņu ar sevi un pārdzīvojumus”, bet tas savukārt liek parunāt par pašu albumu.