Latviju no tās kaimiņvalsts Baltkrievijas šķir nebūt ne dzelzs, bet ļoti caurspīdīgs vīzu priekškars, taču arī tāds var kļūt par nopietnu šķērsli bezvīzu režīma izlutinātajiem Latvijas iedzīvotājiem.
Tagadējais masu tūrisms ir izveidots tieši tā, kā teicis latviešu tautas dzejnieks Jānis Sudrabkalns (1894-1975): Es eju pār robežām paceltu galvu... ne vīzu man vajag, ne valūtu mainīt. Paldies dzejniekam par uzdoto ritmu arī tiem vārdiem, kuru viņa dzejolī burtiski nav, bet kas tik un tā apraksta situāciju, kādā savulaik atradās dzejnieks un viņa lasītāji. Tad nevajadzēja Padomju Latvijas iedzīvotājiem sev gādāt ne vīzu, ne valūtu ceļam Līdz dienvidu dārziem ar smaržīgiem augļiem, / Līdz sniegiem, kur dienai un naktij pusgads... Ja tagad ceļot no Latvijas uz Baltkrieviju, tad lai tas būtu vairāk ceļojums laikā nekā telpā, par kādu J. Sudrabkalna vecākā biedrene Aspazija (1865-1943) brīdinājusi: Tai augstu kalnu nav, ne strāvu platu, / Kas citas zemes sidrabjostās jož, / Ne lielisku un krāšņu dabas skatu, / Tai rožu maz, tik nātras asi kož... Tāda viņai savulaik izskatījusies Latvija, raugoties no Alpu kalniem, bet kāda atšķirība starp Latviju un Baltkrieviju?! Ainavu ziņā pilnīgi nekāda neatkarīgi no tā, ka starp Latviju un Baltkrieviju kopš tā laika vairākkārt uzradusies un pārbīdīta, pazudusi un atjaunota valstu robeža. Ļoti labi, ka tagad šāda robeža eksistē un nodrošina, lai cilvēku roku darinājumi Latvijā un Baltkrievijā vismaz dažos gadījumos atšķirtos. Stāv kā stāvējuši Ļeņina piemineklis Minskas centrā un piemineklīši visos daudzmaz apdzīvoto vietiņu centros. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem tie varētu palīdzēt atgriezties laikā, kad zāle bija zaļāka un debesis - zilākas. Tikpat laipni lūgti kaimiņvalstī arī jaunieši, kuri šādus pieminekļus nav redzējuši vispār un kur nu vēl to dabiskajā vidē, nevis kā nodalītus eksponātus muzejā. Baltkrievijā tie skatāmi kā elementi realitātes šovā, kur, no vienas puses, viss ir reāls, bet, no otras puses, - tas taču šovs. Nav Baltkrievijā nekā tāda, kāpēc tur tik nātras asi kož. Nē, nepavisam ne, tūristiem tur nekas nekož!
Ceļojums ar skatu nākotnē
Baltkrievija savu tūrisma politiku veido pilnīgi un galīgi atbilstoši biedra Sudrabkalna teiktajam. Ar paceltu galvu pāri robežai jebkurš tiek no Krievijas puses. Tad tik tiešām var turēt galvu gaisā, jo nav jāskatās sev zem kājām, lai nesapītos uz robežas, kādas fiziskā nozīmē starp Krieviju un Baltkrieviju nav. Šie apgalvojumi patapināti no Krievijas tūrisma reklāmas portāliem, ar kuru palīdzību pagājušajā gadā Baltkrievijā nonākuši 78,7% no pērn uzskaitītajiem 217 398 ārzemju tūristiem. Tiklīdz robeža novilkta, tā tūristu skaits krīt vairāk nekā dramatiski. Otrajā vietā pēc tūristu skaita esošā Polija devusi vien 3,7% cilvēku. Tālāk rindojas pārējās Baltkrievijas kaimiņvalstis Lietuva (2,7%), Ukraina (2,4%) un Latvija ar 1,4%. Tas ir neapšaubāmi maz, bet tik un tā daudz vairāk par 0,4%, cik deleģējusi ne teritoriāli tuvā, bet toties muitas ūnijā ar Baltkrieviju esošā Kazahstāna.
Tikai 0,7% tūristu nonākuši Baltkrievijā no tālās, bet Baltkrieviju sev politiskajā un loģistikas telpā cieši piesaistījušās Ķīnas. Jādomā, ka tās valsts pārstāvji Baltkrievijā pārsvarā vairs nekuplina tūrisma statistiku, bet viņu ir daudz. Citādi būtu grūti izskaidrot, kāpēc viens no Minskas viesnīcā skatāmajiem TV kanāliem ir atdots ķīniešiem. Šeit rakstītais attiecas uz dienām, kad šajā kanālā varēja sekot tiešraidēm no Ķīnas Komunistiskās partijas kongresa. Tas raisa pārdomas, vai būtiskākais no Baltkrievijā tagad redzamā attiecas uz Latvijas pagātni vai uz nākotni.
Tiek demontēts vīzu režīms
Baltkrievijas vēlēšanās piesaistīt vairāk ārzemju tūristu ir pašsaprotama, bet piepildīt šo vēlēšanos nav vienkārši. Pērn ārzemnieku izrādījies apmēram par sešdesmit tūkstošiem mazāk nekā 2015. gadā, ar kuru sākas salīdzināma tūristu skaita izmaiņu rinda. Proti, tajā gadā šis skaits dubultots ar tīri grāmatvedisku metodi, apvienojot vienā ailē tūristu un ekskursantu skaitu. Tomēr nav pamata teikt, ka Baltkrievija cenšas uzdot vēlamo par esošo ar statistiskiem trikiem. Nē, Baltkrievija seko biedra Sudrabkalna pamācībām, kā palielināt reālo ceļotāju skaitu, kam vairs nav pienākuma lūgt Baltkrievijas vīzu. Jau pāris gadu laikā tiek paplašināts tādu robežkontroles punktu skaits un izvietojums, caur kuriem tūristus ielaiž Baltkrievijā bez vīzām, bet pret solījumu apmeklēt tikai noteiktus tūrisma objektus un izbraukt no valsts piecu dienu laikā. Vispirms tas tika attiecināts uz Belovežas gāršu, pēc tam uz tūrisma objektiem ap Grodņu un tagad arī uz visiem, kuri Baltkrievijā piezemējas Minskas lidostā. Par šo jaunievedumu Baltkrievijai nācās bārties ar Krieviju, kas pārmeta, ka tādā veidā vienotajā Baltkrievijas-Krievijas-Kazahstānas telpā varot iesprukt teroristi, kas izdarīšot Krievijā savus ļaunos darbus un evakuēšoties caur Baltkrieviju. Pats Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko uzņēmās publiski paskaidrot, ka Baltkrievija pilnībā izpilda saistības pret savām partnervalstīm vienotajā austrumu telpā, jo vīzu atcelšana nenozīmē robežkontroles atcelšanu.
Kā ieraudzīt lieluma efektu
Ienākošais tūrisms nav galvenais balsts Baltkrievijas tūrisma industrijai. Valsts statistika apliecina, ka pagājušajā gadā tūristu gaitās no Baltkrievijas devušies 495 727 cilvēki. Tas loģiski, jo Baltkrievijai taču augstu kalnu nav, ne strāvu platu... Vienkāršāk sakot, nav siltuma, pēc kura braucošie cilvēki no Latvijas un Baltkrievijas satiekas Turcijas pludmalēs. Paldies arī šādiem cilvēkiem, kuri ar savu izbraukšanu no Baltkrievijas dod savu ieguldījumu tūrisma infrastruktūrā, kas Baltkrievijā nepieciešama tūristiem no Latvijas.
Galvenais faktors tūrisma objektu un visas sistēmas uzturēšanai ir vietējais tūrisms. Ar paceltu galvu no vienas Baltkrievijas malas uz otru malu devušies un pa ceļam statistiķiem pērn atrādījušies 1 001 848 vietējie tūristi. Lai saprastu šo kustību, jāpatur vērā, ka Baltkrievija ar saviem 206 600 kvadrātkilometriem pārspēj Latviju 3,1 reizi un ar 9,8 miljoniem iedzīvotāju - pat piecas reizes. Lieluma efekts vispār varētu būt iemesls, kāpēc apciemot Baltkrieviju. Lietuva nav tik būtiski lielāka par Latviju, lai varētu šo efektu sajust, bet Krievijas lieluma izjušana prasītu pārāk daudz laika un novestu līdz atzinumiem par to, kā Latviju pārspēj tas vai cits Krievijas reģions (federālais subjekts u.tml.), nevis visa neaptveramā Krievija. Baltkrievijā toties daudz kas ir viegli uztverams Latvijā pierastā atskaites sistēmā: ja veltīsi tikpat daudz laika un spēka, ar ko pietiek, lai šķērsotu visu Latviju, tad Baltkrievijā būsi ticis pāri pusei.
Nauda sasien tehnoloģijas ar vēsturi
Latvijas lielumu nevar imitēt, braucot tai pāri nevis vienu, bet divas vai nez cik reižu. Tas, ka Baltkrievija ir viena par Latviju patiešām lielāka valsts, ir redzams un jūtams uz paša ceļa, ja runa ir par lielceļiem. Simtiem kilometru garumā sniedzas trases ar nodalītām pretējās braukšanas joslām, katru pilnas šosejas platumā, ar divlīmeņu krustojumiem. Braucēju pa šīm šosejām nav vairāk kā Latvijā, kas pārliecina, ka Latvijā mēs ļaujam sevi šmaukt ar bezgalīgām runām, cik labi mums būtu ceļi, ja tos labotu par visu naudu, cik valsts iekasē ar degvielas akcīzi. Kāpēc tad Latvijā to nedara, un kā Baltkrievija tiek pie naudas ceļiem ar zemākām degvielas cenām un ne augstāku satiksmes intensitāti? Atbilde ir tāda, ka svarīgs ir nevis ceļš, bet mērķi, kas pa šo ceļu sasniedzami.
Uzskatāmi iespaidīgs mērķis, kas pašlaik pārtop no tīra polittūrisma objekta par vispārējā tūrisma objektu, ir ogļu, rūdas u.tml. karjeriem paredzētu pašizkrāvēju rūpnīca BELAZ. Kopš 2013. gada tā minēta Ginesa rekordu grāmatā ar 450 tonnu ietilpības pašizkrāvēju БЕЛАЗ75710 par, sacīsim, desmit miljoniem ASV dolāru gabalā. Piekasīgi vērtējot, šādām mašīnām vēl nav tirgus cenas, jo nav tirgus - nav tā aprīkotu karjeru Kuzbasā, Donbasā utt., lai tik milzīgas mašīnas tur spētu masveidā izgrozīties. Kravu ietilpības rekordautomobilis šobrīd kalpo kā reklāmas objekts BELAZ tehnoloģijām, kuru dēļ vērts pirkt mazliet mazākus automobiļus ar tūkstošos mērāmu noietu. Piemēram, šā gada sākumā tika atzīmēta trīstūkstošā 130 tonnu pašizkrāvēja nonākšana no konveijera. Un tie nebūt nepaliek sarindoti ap rūpnīcu, jo tos izdodas pārdot septiņdesmit valstīs visā pasaulē.
БЕЛАЗ75710 nākas sevi atpelnīt arī kā industriālā tūrisma jeb atrakciju objektam, ar ko interesenti drīkstot par 50 ASV dolāriem pabraukāties pa minipoligoniņu pie uzņēmuma, kas atrodas netālu no Minskas esošās Žodinas pilsētas ielā ar nosaukumu, kāds pats par sevi ir atrakcija Latvijas iedzīvotājiem: yл. 40 лет Октября (Oktobra 40. gadadienas iela).
Ja valstij ir ienākumu avoti un tehniskā inteliģence, tad tā var uzturēt ne tikai ceļu, bet arī tradicionālo tūrisma objektu tīklu. Piemēram, pārvērst no drupām par tūrisma objektiem kņazu Radzivilu dzimtas pilis Mirā (Mir) un Nesvižā (Нясвiж), kas tagad figurē arī Latvijas tūrisma firmu piedāvātajos maršrutos pa Baltkrieviju. Kā var uz turieni neaizbraukt tāpēc vien, lai palūkotos, ar ko Zelta zāles Mirā un Nesvižā līdzinās un ar ko - atšķiras no Zelta zāles Rundālē?