Lūk, tā ir īstā Āzija!
Eksotikas meklētāju ceļi no Latvijas parasti mēdz vest Taizemes virzienā, taču blakus Taizemei ir ne mazāk neparastā Malaizija.
To no vienas puses apvij Indijas okeāna ūdeņi, no otras – Dienvidķīnas jūra. Tieši Malaizija sevi reklamē kā patieso Āziju. Ar saukli: Malaysia – Truly Asia (Malaizija – īstā Āzija) pat globālās ekonomiskās krīzes laikā tā spējusi palielināt tūristu pieplūdumu par 37% pēdējā gada laikā.
Uz īsto Āziju!
Ceļš uz to ir patiesi nogurdinošs – 12 stundas lidojuma no Stokholmas līdz Malaizijas galvaspilsētai Kualalumpurai ir īsts pārbaudījums nerviem (pēc turbulences, lidojot virs Andamanu salām Indijas okeānā) un ķermenim, kurš smeldz no piespiedu nekustīguma lielā Malaysian Airlines boinga krēslā. Pirmais iespaids – Kualalumpuras milzu lidosta, viena no pasaules labāko lidostu piecnieka (līdzīgas redzētas Frankfurtē, Madridē un Pekinā). Aptuveni stundas brauciens līdz Kualalumpuras centram, un... tu izkāp no kondicionētā autobusa tieši siltumnīcā, kas apbūvēta ar debesskrāpjiem. Modernās pilsētas vidū līdzās neskaitāmiem debesskrāpjiem slejas dvīņu torņi, kas pieder vietējai naftas kompānijai Petronas un iedveš cieņu kā metropoles simbols. Patiesībā Kualalumpura pēc Malaizijas standartiem nav liela pilsēta – 1 miljons 300 tūkstoši iedzīvotāju. Tā sākusi nopietni attīstīties pēc Āzijas ekonomiskās krīzes pagājušā gadsimta 90. gados un, pateicoties izdevīgajai investīciju politikai, ko realizē vietējā valdība, nav beigusi celtniecības bumu vēl šobrīd. Atgūstoties no iepriekšējās krīzes, tā pretēji, piemēram, Latvijas valdības tagadējai politikai ir realizējusi zemo nodokļu politiku – pievienotās vērtības nodoklis – 5%, ģimenes ar diviem un vairāk bērniem – no nodokļiem tiek atbrīvotas vispār....
Kualalumpuru tūristiem iesaka kā lētas iepirkšanās vietu. Šeit var iegādāties Eiropas un pasaules zīmolu apģērbus, kā arī citas preces par zemākām cenām. Patiesībā, raugoties ar latviešu tūrista acīm, jāatzīst, ka dārgi te nav. Taču apgalvot, ka ļoti lēti – arī nevar, tādas Latvijas līmeņa cenas. Taču brendi – Guess, Armani, Luis Vouton, Zara, Clarks, Dior – daži tiešām ir ļoti ekskluzīvi. Turklāt – kā jau īstajā Āzijā, šeit nopērkama ļoti lēta sadzīves elektronika un tehnika – jaunāko paaudžu mobilie tālruņi, iphone, fotoaparāti (par trīs līdz četras reizes zemākām cenām nekā Latvijā). Tomēr iepirkšanās nevar būt vienīgais attaisnojums 12 stundu ilgajam lidojumam. Iespējams, latviešu tūristam motivācija šādam ceļojumam varētu būt viesošanās Āzijas metropolē, kura parāda, ka mūsdienu būvniecības vērienam un dzīves tradīcijām ir grandiozas iespējas arī mitrajā tropu klimatā.... Televīzijas skatu tornis (368 m) pilsētas vidū, trešais augstākais pasaulē, ir pārvērsts par tūristu apskates objektu. Rīdziniekiem atliek vien nobrīnīties, kāpēc malaizieši spēj to padarīt par apskates cienīgu vietu, bet latvieši savu 365 metrus augsto torni kautrīgi norakuši aizkrāsnē.
Kualalumpuras apkārtne ir vienīgā vieta pasaulē, kur iegūst alvu (tās sakausējums ir Kualalumpuras dvīņu torņu virsotnes apdarē). Alvas muzejs un izstrādājumu ražotne Royal Selangor ir vēl viens tūristu apskates objekts. Ķīnietis Juņs Kuņs ir šīs ražotnes dibinātājs 1885. gadā, un šobrīd šis ir vienīgais alvas eksportētājs uz 20 pasaules valstīm. Alvas trauki nebūt nav lēts prieks, un diez vai tādi tiktu lietoti Latvijā. Taču to izcilākā priekšrocība ir nepakļāvība rūsai, un tāpēc mana ceļabiedrene par simt dolāriem nopērk nelielu tējas trauku, lai ļautu saviem mazbērniem pārbaudīt, vai tiešām vēl pēc 100 gadiem tas būs tikpat pelēkzili spīdīgs kā šobrīd.
Kultūru mikslis
Malaizija ir kultūru mikslis, kurā mezglaini savijušās trīs pamattautu etniskās tradīcijas. Malajieši, ķīnieši un indieši ir šīs valsts pamatiedzīvotāji. Vairākums iedzīvotāju ir malajieši, taču jūtams ievērojams ķīniešu un indiešu īpatsvars. Lielākā daļa malajiešu ir islāmticīgie, un viņi nosaka toni valstī, budistiem un hinduistiem atstājot otrā plāna reliģiju lomu. Būt par musulmani Malaizijā ir izdevīgi, un šis izdevīgums tiek veicināts valstiskā līmenī – nodokļu atlaides, atviegloti noteikumi mājokļa, automašīnas iegādē, atvieglota iespēja studēt augstskolā. Kas vēl var būt labāks, lai 21 gada vecumā, kad malaiziešiem tiek dota reliģiskās piederības izvēle, kļūtu par labticīgu Allāha pielūdzēju! Cita starpā – Malaiziju uzskata par salīdzinoši liberālu islāma valsti, lai gan, no eiropeiskā viedokļa raugoties, tā ne tuvu nav: par alkohola lietošanu musulmaņu svētā mēneša ramadāna laikā – publisks pēriens. Arī ģērbšanās noteikumi sievietēm paredz apsegtu galvu (ne seju) un ķermeni. Šādu nosacījumu nav, piemēram, ne islāmticīgajā Turcijā, ne Tūnisijā. Islāms, kuru pirms aptuveni 1000 gadiem Malaizijā importēja arābu tirgotāji, ir dziļi iesakņojies vietējā kultūrā un pārņēmis to tik ļoti, ka dažviet blakus malajiešu valodas latīniskajam alfabētam tiek izmantota arābu rakstība. Piemēram, austrumu piekrastes pilsētā Kota Bharu, kur 97% iedzīvotāju ir musulmaņi, ramadāna laikā nav iespējams paēst restorānos vai citās ēstuvēs – līdz pulksten trijiem pēcpusdienā tās ir slēgtas. Turklāt arī tūristiem būtu ieteicams ievērot dress code un nestaigāt pa pilsētu peldbiksēm līdzīgos šortos vai krekliņos ar lencītēm (šādi ģērbušies, varat sastapties ar īgniem vietējo skatieniem). Taču, no otras puses – islāms šeit ir atklāts tiktāl, ka ļauj eiropiešiem piedalīties islāmticīgo gavēņa publiskajās maltītēs pilsētas centrā, ko rīko vietējā pašvaldība Kota Bharu. Islāmticība nosaka vēl vienu atšķirību no Taizemes: prostitūcija Malaizijā ir neuzbāzīga un nemanāma, neliekot sarkt un bālēt. Vienīgais, ko jums piedāvās uz ielas, ir pēdu masāža. Ciktāl būs redzams caur skatlogu, turpat salonā tās arī tiek masētas. Lai gan – prostitūcija nekāds grēks no islāma viedokļa nav, un dažādi erotiskās masāžas saloni arī Malaizijā ir ienesīgs rūpals.
Pieminētais Malaizijas kultūru mikslis noteikti netiek veicināts valstiskā līmenī, jo tiek veidota vienota malajiešu nācija. Nacionālās neatkarības dienu Merdeka (Neatkarība) svin grezni, ar parādi un uguņošanu, 31. augustā. Pirms 52 gadiem no Lielbritānijas kroņa iegūtā neatkarība tiek augstu vērtēta. Ja pat jaunieši vietējā televīzijas raidījumā SMS čatā cits citu sveic svētkos, tad tie patiešām ir tautas svētki... Par kādreizējo britu ietekmi liecina fakts, ka malajieši ļoti labi runā angliski (īpaši Kualalumpurā), un tas, ka Malaizijā joprojām auto kustība ir pa britu modei – stūre atrodas mašīnas labajā pusē.
No metropoles uz paradīzi
Mans avioceļš Malaizijā ved no Indijas okeāna piekrastes, kur atrodas Kualalumpura, uz austrumiem, Dienvidķīnas jūras piekrasti – Kota Bharu pilsētu Kelantanas štatā. Taisnību sakot, var apjukt, mēģinot apjaust, kur sākas viena pilsēta un kad tu jau atrodies citā štatā. Apdzīvotības blīvums pa autobusa logiem ļauj ieraudzīt tikai nebeidzamu pilsētu un neko, kas atgādinātu Latvijai ierasto dalījumu: pilsēta – lauki. No Kota Bharu dodos uz kaimiņos esošā Terenganu štata pilsētu Kuala Besutu. No ostas ātrumlaiva, šļakstot silto jūras ūdeni un izdarot palēcienus pa viļņiem, 45 minūtes traucas pa Dienvidķīnas jūru, lai nogādātu tūristus... paradīzes saliņā. Wow! Apjausma par to, ka piepildītai atpūtai un relaksācijai ir mazsvarīgi baudīt civilizācijas priekšrocības, pienāk otrajā dienā, kad esmu nonākusi Perhentianu salās. Arwana Perhentian (www.arwanaperhentian.com.my) ir ekoloģiskais kūrorts, kas atrodas vienā no divām salām – Besarā (Pulau Perhentian Besar). Visi pludmales kūrorti, precīzāk – viesnīciņas jeb kempingi, kas izvietojušās divās Perhentianu salās – Besarā un Kecilā (Pulau Perhentian Kecil), ir kā pielipuši spilgti balto smilšu pludmalēm zaļganzilās jūras krastos. Vēl tikai 20 metru aiz kempinga mājiņas, un tu jau esi nonācis džungļos. Džungļos! Latvietim, kurš lieto izteikumus necaurbrienami džungļi, šķiet, nav ne mazākās nojausmas, ko tie nozīmē patiesībā – tas ir vienā veselumā savijies augu, dažādu nezināmu dzīvnieciņu, putnu un kukaiņu blīvums. Lūk, mazs, susuriņam līdzīgs dzīvnieciņš, pamanījis manu skatienu, paceļ astīti un izdveš: čak, čak! Te, sausām lapām iečaboties, lepni aizsoļo apmēram metru gara ķirzaka, lepni saulē zibinot zaļgani zvīņaino tērpu. No viesnīcas esmu pagājusi tikai kādus 50 metrus pa pludmali! Pilsētnieciskās šausmās var notrīcēt par to, ar kādiem džungļu dzīvniekiem nāktos sastapties, ja riskētu doties tālāk un dziļāk salas iekšienē... Satumstot sāk lidināties sikspārņu bari, kas izķer odus. Nemitīgā šaudīšanās turpu šurpu liek instinktīvi pieliekt galvu, jo šķiet, ka tumsā tie tūdaļ iepīsies matos vai trāpīs tieši sejā. Pēc brīža atmiņā ataust kaut kur lasītais par sikspārņu redzi, precīzāk, spēju ar ultraskaņas palīdzību noteikt priekšmetu aprises, un tad arī pazūd bažas, ka te darīšana ar spārnotiem kamikadzēm. Pieminot civilizācijas nesvarīgumu, domāju to, ka ne vienmēr šajās salās ir zona mobilajam telefonam, ne vienmēr darbojas elektrības kontakts (tam, starp citu, vajag adapteru ar trejzaru dakšiņu kā visā Āzijā un Ķīnā), mēdz arī izsist korķus, atstājot visu pilnīgā tumsā. Salās elektrība tiek taupīta, jo to ražo dīzeļmotori. Sakiet, kam gan paradīzē vajadzīgs siltais ūdens un televizors! Lielā vanna – jūra, kurā 35 grādus silts ūdens, atrodas tieši 2 metrus no viesnīcas istabiņas. Savukārt televizora vietā krāšņos skatus var vērot arī no terases!
Snorkelēt, snorkelēt
un vēlreiz snorkelēt!
Īstais iemesls, kāpēc tūristi dodas uz kūrortiem Malaizijas salās, ir iespēja vērot krāšņo Dienvidķīnas jūras zemūdens pasauli. Snorkelētāju un daiveru paradīze, lūk, kas tā ir! Maska ar caurulīti pie sejas, un – laipni lūdzam citā pasaulē! Ap abām Perhentianu salām snorkelinga un daivinga vietas ir tā dēvētie jūras parki. Tie ir sadalīti pēc aplūkojamo jūras iemītnieku vai skatu nosaukumiem – Bruņrupuču līcis, Haizivju līcis (tikai mierīgi – tās nav baltās cilvēkplēsoņas), Koraļļu līcis, Zilā lagūna utt. Zīmīgi, ka tie nav tikai nosaukumi – ienirstot supersiltajā jūras ūdenī, pieminētos jūras iemītniekus šeit tiešām var redzēt. Un kur vēl varavīksnes krāsās ņirbošo zivtiņu parāde! Bailīgākie var pat nelīst ūdenī – pabirdiniet maizīti, un vienā rāvienā jūsu peldlīdzeklim apkārt ņudzēs saules staros zibsnījošu spuru parāde. Snorkelēšana un daivings ir iemesls, kāpēc šie salu kūrorti nepiesaista cienīgus pusmūža bagātniekus, bet pārsvarā jaunus cilvēkus. Viņi izmanto iespēju pavadīt laiku jautrā kompānijā, nirstot ūdenī, sauļojoties un peldoties. Labākās viesnīcas piedāvā masāžu (malajiešu masāžu, nevis erotisko). Salas ir arī lieliska vieta medusmēnesim, taču ģimenēm ar bērniem šeit diez vai būtu ko darīt – bērniem vajadzīgas citas izklaides ārpus saules un jūras ūdens.
Pievilcīgais faktors, kas runā par labu salu kūrortiem, ir zemās cenas. Jā, ceļš ir dārgs, bet uzturēšanās uz vietas bungalo tipa mājiņā pie ūdens, sākot no 30 latiem. Pusdienas vietējā krodziņā var paēst par latu piecdesmit. Tiesa, no šādas summas vajadzēs šķirties arī tad, ja gribēsiet nobaudīt mazo bundžiņu ar alu. Citi alkoholiskie dzērieni... labāk vediet tos līdzi. Manuprāt, Malaizijā nav ko darīt cilvēkiem, kuriem kārtīga atpūta saistās ar riktīgu iedzeršanu. Kualalumpuras viesnīcas bārā, protams, pasniegs jebkādus alkoholiskos dzērienus, bet veikalos un pat viesnīcās (piemēram, Perhentianu salās) alkoholu nepiedāvā. Toties var dabūt fantastiski gardus bezalkoholiskos kokteiļus no vietējiem arbūziem, guavēm, banāniem un citiem eksotiskiem augļiem. Ak, kungs, milzīga glāze tikai par 70 santīmiem!
Āzijas garša
Jebkura ceļojuma bauda slēpjas arī garšā. Manā skatījumā eiropietis var arī nesaprast vietējo malajiešu virtuvi. Par šo neizpratni pārliecinājos ne tikai uz sava – latvieša vēdera, bet arī vērojot savas ceļabiedrenes – zviedru un dāņu žurnālistes. Iespējams, ka tieši kultūru sajaukums ir radījis tik lielu miksli malajiešu virtuvē. Nespeciālistam tajā nākas grūti orientēties. Nav brīnums, ka pie jebkura zviedru galda tiek izdarīta aplama un galu galā – nebaudāma izvēle (to saka ķīniešu virtuves cienītāja). Malajiešu virtuve ir asu (un ne tikai asu) garšvielu pārbagāta: čili, melnie pipari, koriandrs, fenhelis, citronzāle, ingvers un kokosriekstu piens. Tos lieto teju vai pie visiem ēdieniem. Šķiet, ka jebkuras mājasmātes galvā iekodēta bieza garšvielu enciklopēdija – nevar tā vienkārši aiziet uz tirgu un iegādāties kaut kādas garšvielas maltītei. Eiropas iedzīvotājam, nonākot ēdamlietu tirgū, piemēram, Kota Bharu, atliek vien blisināt acis un ar gida palīdzību nemitīgi jautāt: kas tas tāds, kā to ēd? Maldās tie, kas uzskata ķīniešus par rīsu ēdējiem. Pretēji mūsu priekšstatiem tieši malajieši rīsus lieto kā jebkura ēdiena piedevu, un galu galā tas var šķist pat kaitinoši. Tradicionālais satē (satay) – kaut kas miniatūram šašlikam līdzīgs – arī tiek pasniegts kopā ar ketupat (rīsu kubiņiem), svaigiem rīvētiem gurķiem un sīpoliem saldskābā zemesriekstu mērcē. Kokosriekstu pienā vārīti rīsi, glutinēti rīsi ietīti palmu lapās (lemang), vārīti rīsi kopā ar sasmalcinātiem kalmāriem vai zivi (nasi kerabu) un tā joprojām... No gaļas – vārītas vistas vai gulašam līdzīgas liellopu gaļas izstrādājumi. Salās ēdienkarti krāšņo tīģergarneles un kalmāri, kurus, līdzīgi kā rīsus, pasniedz neskaitāmās variācijās.
Vispilnīgāk Āzijas garšu eiropietim Malaizijā izsaka tropu augļu bagātība. Starp tiem ir slavenas smirdīgais durians, ko nedrīkst ienest viesnīcās; dažādu latvju mēlē neizrunājamu augļu nosaukumi ar tikpat svešādu garšu. Piemēram, langsat un duku: pēc skata mazi kartupeļi ar cietu mizu, nolobīti izskatās kā marinēti ķiploki, bet pēc garšas – kaut kas līdzīgs zemeņu un plūmju krustojumam. Lūk, tā ir īstā Āzija!