«Es piedzimu 1989. gadā, taču, protams, no barikāžu laika neko neatceros. Man nav faila par to, kā tas bija, ir tikai informācija. Līdz ar to tā ir milzīga atbildība – šo barikāžu laika izjūtu aiznest līdz skatītājiem. Arī līdz tiem, kuri tur bija un to atceras,» saka jaunā aktrise Ance Muižniece (25).
Viņa spēlē galveno lomu režisores Ditas Balčus jauniestudējumā Re: Atmoda, kas veidota pēc Ligitas Lukstraupes lugas Lāsteka motīviem, un tā pirmizrāde Baltijas Teātra festivāla programmas ietvaros gaidāma svētdien jaunatklātajā kultūras telpā 3 māsas Vecrīgā.
1991. gada 20. janvārī Rīgā joprojām līdz galam nenoskaidrotos apstākļos apšaudē pie Iekšlietu ministrijas gāja bojā 18 gadu vecais Edijs Riekstiņš. Kāpēc viņš bija tieši tur un tieši tad? Šī nav luga par Ediju Riekstiņu. Šī ir luga par netveramām sajūtām, kādas mūs pārņem un kādām reizēm ļaujamies kardinālu pārmaiņu apstākļos. Šīs ir refleksijas par to, kā bija, un fantāzija par to, kā varēja būt. Izrādē, kas tapusi ar VKKF atbalstu, spēlē arī Rīgas Krievu teātra jaunais aktieris Pāvels Griškovs, topošais aktieris Igors Šelegovskis, kā arī aktrises Egija Silāre, Ruta Vītiņa un aktieris Dainis Sumišķis.
«Es šo stāstu varētu nosaukt par latviešu Romeo un Džuljetas versiju, jo galvenie varoņi ir latviešu meitene Una un krievu puisis Eduards. Stāsts ir izdomāts, vien laiks, kurā notiek darbība, ir pavisam reāls – tās ir barikādes,» stāsta Unas lomas atveidotāja. Viņa atzīst, ka attiecības starp jauniešiem nav grūti nospēlēt, jo viņa ļoti labi atceras sevi 17 gadu vecumā un arī Una raksturā esot līdzīga viņai. «Bet barikādes, protams, man ir grūti iztēloties. Tas ir apbrīnojami, cik liela bija griba un cik mazas bija bailes – praktiski kailām rokām stāties pretim tankiem... Es esmu pārsteigta, cik tolaik cilvēki ir bijuši saliedēti. Un, īstenībā, tas mani uztrauc – es šaubos, ka šodien līdzīgā situācijā būtu tāda pati saliedētība... Ņemot vērā, cik brīvas ir robežas, es domāju, ka cilvēki drīzāk bēgtu prom. Un es nezinu, vai tas būtu pareizi vai nepareizi. Es pieļauju, ka tas būtu pareizi. Jo ir cits laiks, ir iespēja aizbraukt un atkal atgriezties,» domā Ance Muižniece. «Vienīgi – vai cilvēki nelauzīsies ar elkoņiem cits citam garām uz lidmašīnu, lai ātrāk pamestu valsti...» aktrise nopietni aizdomājas.
Ance Muižniece stāsta, ka pēdējā gada laikā viņai bijuši ļoti nopietni darbi, kas likuši domāt par mūsu tautas vēsturi. Vispirms – dzejnieces un režisores Ingas Gailes diplomdarba izrāde Borisa un Arkādija Strugacku lugas Pēterpils pilsētas žīdi pirmiestudējumā Latvijā, kas tika spēlēts vēsturiskajā Rīgas ebreju geto teritorijā neatkarīgajā teātrī Skatuve. Tagad – izrādē par barikāžu laiku Re: Atmoda. Paralēli šim darbam jaunā aktrise šoruden uzsākusi skolas gaitas – Ziemeļvalstu ģimnāzijā viņa 5.–12. klašu audzēkņiem pasniedz aktiermeistarību, kas pašai ir ļoti, ļoti liels izaicinājums. Un šobrīd viņa ar saviem audzēkņiem gatavo priekšnesumu 18. novembra svinībām. «Varat iedomāties, cik ļoti man ir jāgrib kaut ko izdarīt, lai mani respektētu kā skolotāju, jo – es jau par viņiem esmu tikai dažus gadus vecāka. Vismaz pagaidām sajūtas ir ļoti labas, man ir interesanti strādāt ar jauniešiem. Īstenībā, viņi savā domāšanā ir daudz atbildīgāki nekā es biju tajā vecumā. Bet šodien ir arī citi apstākļi – man 18 gadu bija treknajos gados, un tad galvā bija pavisam citas domas,» aktrise atzīstas.
Vienu – pagājušo – sezonu bijusi Leļļu teātra štatā, Ance Muižniece no šā teātra ir aizgājusi. Tie bija dažādi apsvērumi, bet galvenokārt tāpēc, ka saprata, ka tomēr grib strādāt kā dramatiskā teātra aktrise. «Sākumā ļoti uztraucos, kā būs, bet viss ir iegrozījies veiksmīgi. Es joprojām tur spēlēju izrādē Trīs sivēntiņi, kas ik pa laikam ļauj paviesoties pie maniem jaukajiem kolēģiem. Tā ka – pilnībā sarautas saites ar Leļļu teātri man nav,» priecīgi stāsta jaunā aktrise. «Man ļoti patīk lelles, tāpēc kādreiz dzīvē, kad būšu gudrāka, es gribētu izmācīties režiju un taisīt tieši leļļu izrādes. Jo tajās ir nenormāls potenciāls, un tas ir ļoti interesanti! Bet šobrīd man acīmredzot ir jādara kaut kas cits. Un pareizi vien ir, jo darba man ir ļoti daudz,» saka Ance Muižniece. Jau pavisam drīz viņu varēs redzēt arī uz jaunatklātās koncertzāles Rīga skatuves – mūziklā Eslingena.