Raiņa dienas Kirovas apgabalā
Neatkarīgā jau rakstīja par Rainim veltītajiem kultūras pasākumiem, kas maija beigās norisinājās Krievijā, Kirovas apgabalā. Nu Latvijas delegācija, bagāta ar iespaidiem, ir atgriezusies mājās. Par Krievijā pieredzēto saruna ar divām delegācijas dalībniecēm – Memoriālo muzeju apvienības direktori Ritu Meinerti un Raiņa un Aspazijas Baznīcas ielas mājas galveno speciālisti Gaidu Jablovsku.
– Vispirms, kur braucāt, kad braucāt un kāpēc braucāt?
Rita Meinerte (R. M.): – Kirovas apgabala (Krievijas Federācija) valdība izsludināja Raiņa 150. jubilejas svinības. Protams, arī mēs no Latvijas puses tām gatavojāmies. Ir Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas kultūras ministriju līgums par sadarbību dažādās kultūras jomās. Tai skaitā muzeju jomā. Uz Memoriālo muzeju apvienību te attiecas divas lietas: saistībā ar Raini – Kirovas apgabals un Slobodska, bet saistībā ar Krišjāni Baronu – Voroņeža un Belgorodas apgabals. Ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu uz Kirovas apgabalu no 23. maija līdz 29. maijam devās Raiņa ekspertu un mākslinieku delegācija, astoņi cilvēki. Komandējums bija tik ilgs, jo ceļš ir gana tāls, braucām ar vilcienu gandrīz kā Rainis. Tikai viņš savulaik šajā ceļā kādus posmus brauca arī ar kuģi.
Savukārt Latvijas Republikas vēstniecība Krievijā finansēja izstādes Aspazija/Rainis: dumpiniece/humānists. Divu latviešu dzejnieku stāsts iekārtošanu Krievijai. Tā tika sagatavota Latvijas prezidentūras Eiropas Savienībā publiskās diplomātijas un kultūras programmas ietvaros. Līdz ar to izstādes autori (Pauls Bankovskis, kuratore Elvīra Bloma un es) brauca, lai iekārtotu izstādi un nodrošinātu tās atklāšanu.
– Ja reiz tika pieminēts sadarbības līgums, tad nepieciešams vēsturisks ieskats. Kā īsti sākās Raiņa godināšana Kirovā?
Gaida Jablovska (G. J.): – Sākās viss vēl iepriekšējā gadsimtā. Uz Raiņa simto jubileju 1965. gadā tur ieradās Saulcerīte Viese. Viņa toreiz strādāja Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā. Saulcerīte Viese apzināja tās vietas un mājiņas, kurās Rainis savulaik dzīvojis un kur Aspazija pie viņa brauca ciemos. Jāprecizē, ka Rainis Slobodskas trimdā atradās no 1899. gada 17. jūnija līdz 1903. gada 1. maijam. Atradu rakstos, ka 1975. gadā, kad Rainim bija 110, Kirovā Latvijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāja Gunāra Priedes vadībā ieradās literātu grupa – Ārija Elksne, Andris Vējāns, Olga Lisovska, Vera Pančenko un citi. Viņi tikās ar vietējām amatpersonām, notika dzejas dienas, kultūras pasākumi. Šī latviešu delegācija arī ierosināja vietējām amatpersonām, ka vajag izveidot Raiņa memoriālo muzeju un ka vajag arī kādu piemiņas akmeni. Latvijas delegācija apsolīja to atvest. Gunāra Priedes atmiņās atradu ierakstu – izpildījām to pēc trīspadsmit gadiem. Tas bija 1988. gadā – tēlnieks Jānis Zariņš un arhitekts Ilgvars Batarags. Pirms tam, 1985. gadā, kad plaši atzīmēja Raiņa 120. jubileju, kādam ienāca prātā lauztās priedes. Raiņa dzejolis Lauztās priedes tolaik jau ir pārtulkots neskaitāmās valodās. Latvijā ir priedes, Kirovā tās arī it kā aug. Kādam ienāca prātā – vajag tur iestādīt simt divdesmit priedes. Tā tas arī notika. Delegācija aizbrauca. Priedes palika iestādītas. Tās auga un neauga…
Vietējā vara, tolaik izpildkomiteja, to muzeju tomēr ļoti gribēja. Rainis ir latviešu revolucionārs. Viņiem jau nav Rainis vien. Uz paralēlās ielas dzīvoja arī izsūtītais Pēteris Stučka un viņa sieva, Raiņa māsa Dora. Raiņa ielas Kirovā nav, bet Pētera Stučkas iela ir! Viņi nolēma iekārtot muzeju Vjatkas ielā 24. Izstrādāja rekonstrukcijas plānu, māja bijusi būvēta no lapeglēm ar seniem darbarīkiem un paņēmieniem. Lapegles, protams, nocirta neīstajā laikā. Kokmateriāls nekam nederēja. Arī tajā laikā tā, protams, ir valsts nauda, ko pilsētas iedzīvotāji gribētu redzēt tērējam saprātīgāk. Māju beigās uzcēla.
1990. gadā notika nākamais brauciens toreizējā Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzeja direktora Pētera Zirnīša vadībā. Toreiz apskatījām iestādītās priedītes un iestādījām vēl dažas, daļu atvedām līdzi no Latvijas. Arī tās vairāk neaug nekā aug.
Bet nu mēs pamazām esam nonākuši līdz 150. jubilejas gadam. Tā pirmsākumi bija 2013. gadā, Aspazijas Baznīcas ielas mājā, kur sēdējām pie Raiņa galda – tur bija Sigita Kušnere, Gundega Repše, arī Arno Jundze – ja visi runāja par augstām lietām, es nemitīgi teicu tikai vienu – Slobodska, Slobodska.
Ja jāsaka pavisam īsi, kā šoreiz gāja, tad – sirsnīgi sagaidīja, brīnišķīgi uzņēma un mīļi pavadīja, sakot: brauciet vēl! Par politiku mēs nerunājām.
R. M.: – Šādas vienošanās nebija, bet bija tāda sajūta, ka vienošanās ir – par politiskajiem jautājumiem netika runāts. Viss notika kultūras sakaru līmenī.
– Jūs tur esat bijušas, bet mūsu lasītāji nav. Kas tur īsti ir no Raiņa?
G. J.: – Ir Vjatkas upe, ko var salīdzināt ar mūsu Daugavu. Ir liepas, kas aug gan Latvijā, gan tur, gan Lugano. Tie ir koki, kurus, ja tā rūpīgāk palasa, Rainis piemin. Ir kultūras cilvēku vēlme lasīt. Laikam cilvēkiem ir tā – ko tu nevari dabūt, tā ļoti gribas. Viņi lūdza – dodiet mums Aspaziju, kādu lugu, gribam iestudēt. Un tad jāmet akmentiņš latviešu dārzā – tulkojumu nav.
R. M.: – Raiņa lugas krieviski ir daudz tulkotas, bet Aspazijas lugu vispār nav. Arī viņas dzejoļi krievu valodā tika lasīti kopā pa dažādiem izdevumiem. Inga Aizbalte brīnišķīgi runāja dzeju, un varēja just, viņu tieši Aspazijas dzeja interesēja vairāk. Gaida meklēja, pati Inga arī, lai būtu no kā izvēlēties, bet izvēle ir maza.
Ja runā par šā pasākuma programmu, tā bija ļoti blīva. Sākumā likās pat ļoti satraucoši – kur būs vieta mums? Vai būsim tikai klausītāji, skatītāji? Mēs negribam braukt tikai ekskursijā! Kaut svētceļojuma sajūta, ka braucam uz Raiņa vietām, bija. Mēs gribējām būt arī darbīgi, un Gaida krietni strādāja, lai sagatavotajā programmā iekļautu arī mūsu darbošanos. Notika tiešām starptautiska zinātniska konference.
Es biju Kirovā jau otro reizi, un šoreiz mani visvairāk uzrunāja tas, ko redzējām arhīvā. Viņi bija sagatavojuši nelielu sava arhīva ekspresizstādi no tiem oriģinālajiem materiāliem, kas ir viņu rīcībā. Bija arī ļoti laba prezentācija. Un viņi ir izdevuši katalogu. Tos mēs saņemsim ar diplomātisko pastu un gribam nodot mūsu lielajām bibliotēkām, lai tie ir pieejami Latvijā. Tur atrodams gan Rainis, gan Aspazija, protams arī Pēteris Stučka. Tur parādās latvieši, kas Pirmā pasaules kara laikā nonākuši evakuācijā. Jāsaka, arī tur padomju varas dibināšanā mūsu tautieši ir krietni centušies un strādājuši. Viņu vārdā ir pat ielas nosauktas. Tāpat Otrā pasaules kara laikā Kirovā bija Latvijas PSR valdība un kultūras darbinieki. Kirovas teātrī strādāja mūsu drāmas ansamblis, leļļu teātris. Arī šie materiāli tur ir, un, piemēram, ļoti interesanti protokoli no Otrā pasaules kara laika. Tie ir pat latviski.
Mums izveidojās ļoti labs kontakts, un vienojāmies, ka abas puses meklēs, kādi varētu būt projekti, kuros varētu sadarboties. Ar muzejiem un bibliotēku viss notiek – Gaida šos kontaktus kopj, tie ir regulāri, kaut nav bieži. Viņa ir tā, kas šo sadarbību nu jau gandrīz trīsdesmit gadus uztur. Katrā ziņā tas, ka kaut kur tālu prom Krievijā ir Raiņa muzejs… Manuprāt, to nevar novērtēt pārāk zemu. Viņiem taču galu galā nav nekāda pienākuma kopt, uzturēt, finansēt un attīstīt latviešu dzejnieka muzeju. Turklāt viņiem taču ir pazīstamais krievu rakstnieks Aleksandrs Grīns – Sārto buru un Zelta ķēdes – autors, kurš ir dzimis tieši Slobodskā.
G. J.: – Jāpiemin arī tas līmenis, kurā mūs uzņēma. Pirmajā dienā bija Kirovas apgabala gubernators Ņikita Belihs, un apgabala valdības priekšsēdētāja vietnieks Aleksandrs Gaļickis turēja par mums rūpi, bet viņa palīgs palīdzēja mums no rīta līdz vakaram.
R. M.: – Aizvedām divas izstādes. Viena palika brāļu Vasņecovu mākslas muzejā, tās atklāšana izdevās ļoti skaista, pateicoties Ingai Aizbaltei, Hertai Hansenai, Ievai Paršai un Orestam Silabriedim.
G. J.: – Slobodskā mūs sagaidīja uz centrālā laukuma, kur ir bijušais kinoteātris Kosmoss, tirgotāju mājas, bet centrā, protams, Ļeņins un veikals ar savām izkārtnēm. Virs tā – slīdošā reklāma – Raiņa dienas Vjatkā! Sagaidīja tautastērpos, ar akordeonu un sālsmaizi. Visa pilsētas vadība. Bet ne jau tāpēc, ka tā vajadzētu. Viņi tiešām gribēja Raini, gribēja latviešus.
– Jūs te stāstāt: Vjatka, Slobodska, Kirova. Baidos, ka tie, kas ar Raini kopā nav bijuši trimdā, prasīs skaidrojumu.
R. M.: – Tagad ir Kirovas apgabals ar centru Kirovā. Apgabals ir milzīgs. Lielāks nekā Vācija. Viens no lielākajiem Krievijas Eiropas daļā, bet ar zemu iedzīvotāju blīvumu. Vēsturiski savu nosaukumu tas ieguva padomju laikā, kad tika pārdēvēts par godu Sergejam Kirovam. Pirms tam bija Vjatka un Vjatkas guberņa, uz kuru tad arī izsūtīja Raini, jeb, kā rakstīja papīros – Ivanu Hristoforoviču Pļekšanu un arī viņa politisko konkurentu un studiju draugu Pjotru Ivanoviču Stučku. Apmēram tūkstoš kilometru aiz Maskavas austrumu virzienā. Protams, tur ir arī Vjatlags. Kirovā ir arī ēka, kurā bijis pārsūtīšanas cietums, piecdesmitajos gados Kirovā dzīvojis ne viens vien latvietis.
G. J.: – Nu, bet Slobodska ir Slobodska, pilsēta, kurā Rainis dzīvoja vispirms. Apmēram trīsdesmit piecus kilometrus no Kirovas. Trīsdesmit verstis – kā rakstīja Rainis. Maza pilsētiņa ar baznīcām, tirgotāju ielām, ar ietvēm, uz kurām klāja dēļus. Šajā reizē pirmajā dienā viņi ļoti lepojās – redz, kā pie mums tagad viss ar bruģi izlikts. Es saku muzeja vadītājai – bet kāpēc, jums taču vajadzēja dēļus likt! Viņa atbildēja – tad par mums smietos. Protams, mājā jau nav Raiņa lietu, bet ir no tā laika, tiem iedzīvotājiem savāktas mantas, pie kuriem Rainis īrēja istabas, arī unikāla veco patvāru kolekcija.
R. M.: – Lai arī attālumi ir nelieli, atšķirība starp muzejiem Kirovā un Slobodskā ir ļoti liela. Kirovā muzeji darbojas ļoti profesionāli un interesanti. Vasņecovu muzejā, piemēram, divas zāles, bet kādi perfekti mākslas darbi! Lieliska kolekcija. Krievu māksla 19. gadsimta otrā trešdaļa – 20. gadsimta sākums. Absolūti kā Eiropā.
G. J.: – Bet Slobodskā ir cita situācija. Jācīnās par apmeklētājiem. Tāpēc viņi tai mazajā mājiņā mēģina ielikt Raini, Grīnu, savu lietišķo mākslu, bērnu zīmējumus, dāvanas no Latvijas delegācijām. Tas ir diezgan sarežģīti.
R. M.: – Savā ziņā tā tomēr ir tāda maza Latvijas pārstāvniecība tur tālu projām, mazā pilsētiņā aiz Kirovas, kur faktiski sākas ceļš uz Vjatlaga nometnēm, kas ir vēl trīssimt kilometrus tālāk. Profesionāli tas ir ļoti sarežģīti, bet viņi dara svētu darbu, būtībā pārstāv mūsu valsti, mūsu kultūru un dara to ar prieku, sajūsmu un degsmi, piemēram, Žanna Žiļina, kas ir Raiņa mājas vadītāja.
G. J.: – Viņi domā, ka būtu ļoti normāli, ja reizi divos mēnešos būtu jauna Latvijas mākslinieku izstāde, ja tur notiktu latviešu mākslinieku koncerti. Vislabāk, ja atbrauktu Raimonds Pauls. Ja mēs tur būtu bieži, viņi uzņemtu un priecātos.
R. M.: – Cilvēki tur ir ļoti viesmīlīgi. To rāda arī Otrā pasaules kara pieredze. Anna Sakse vēl ilgi pēc tam sarakstījās ar toreizējo Hercena bibliotēkas direktori, bet bibliotēkā toreiz esot bijis tāds milzīgs galds, kuru dēvēja par latviešu galdu. Citus tur lūdza nesēdēt, jo tūlīt taču nāks latvieši, kas pieraduši strādāt bibliotēkās.