KULTŪRA: Amerikāņu patriotiskās literatūras versija
Es parasti nepiekrītu rakstīt ceturtā vāka tekstus citu grāmatām, jo tās ir visīstākās zobu sāpes, kad trijos teikumos jāmēģina pateikt kaut ko ļoti aizraujošu, lai pierunātu lasītāju atvērt grāmatu. Tomēr uzrakstīt par Loras Hillenbrendas Nesalauztais (Unbroken: A World War II Story of Survival, Resilience, and Redemption) mani piedabūja trīsdesmit sekunžu laikā vairāku iemeslu dēļ.
Biju par šo grāmatu kaut ko dzirdējis, jo tā, ja nemaldos, apmēram četrus gadus turējās The New York Times topos. Ļoti gribējās gūt atbildi uz jautājumu - kāpēc grāmata ir tik populāra ASV? Turklāt biju par tās varoni kaut ko lasījis un pat skatījies kādu TV raidījumu, kas stāstīja par viņa traģisko dreifēšanu okeānā uz glābšanas plosta. Tāpat man bija interesanti noskaidrot, ko par Otrā pasaules kara veterānu Luīju Zamperini raksta sieviete, kura pati sirgst ar noslēpumainu slimību, kas tiek dēvēta par hroniskā noguruma sindromu, - tā dēļ viņa pat nevarot iziet no mājas. Lai nu ko, bet rakstīt biogrāfisku vēsturisko romānu ar šādu veselības problēmu bagāžu nav vienkārši. Tad vēl, protams, jāpiebilst, vistīrākā patiesība ir tā, ka tieši par šo romānu ļoti safanojās aktrise Andželīna Džolija. Galu galā viņa pati ķērās pie režijas un uzņēma spēlfilmu, kas spēja savākt vairāk nekā 160 miljonu lielus kases ieņēmumus.
Patiesi notikumi
Grāmatas pamatu veido patiesi notikumi neizdomāta un reāla cilvēka dzīvē. Luījs Zamperini, spriežot pēc uzvārda, itāļu imigrantu pēctecis, bērnībā bija potenciāls topošais mafiozi un bandīts. No kriminālās pasaules skavām viņu izglāba sports - skriešana. Zamperini tajā guva lieliskus panākumus. Tie vainagojās ar astoto vietu Berlīnes olimpiādē, tikšanos ar Hitleru, nacistu karoga nočiepšanu un krietnu jezgu ap to. Šis fakts ir tik ļoti apvīts ar leģendām, ka diezin vai kādu vēl interesē, kas tur notika patiesībā.
Zamperini kunga dzīves tālākās gaitas nebija labvēlīgas sportam. Sākās Otrais pasaules karš, un talantīgais skrējējs pārkvalificējās par kara lidotāju. Fortūna viņam īpaši nesmaidīja. Kāda glābšanas lidojuma laikā bumbvedējam sabojājās dzinējs un gaisa kuģis, zaudējis vadību, iegāzās okeānā. Tas bija brīnums, ka viņi negāja bojā no trieciena, kurā lidmašīna izjuka gabalos, vai nenoslīka viļņos, saskaroties ar okeānu. Luījs kopā ar diviem biedriem pavadīja četrdesmit septiņas mokošas dienas uz glābšanas plosta, ik mirkli raugoties sejā nāvei, lai galu galā nonāktu japāņu gūstā - vēl baisākā elles lokā, ko raksturoja uzraugu ņirgāšanās, vardarbība un pazemojumi.
Galu galā karš beidzās. Zamperini sagaidīja atbrīvošanu un ar sagrautu psihi, bet kā varonis atgriezās dzimtenē. Nespēdams tikt galā ar nakts murgiem un atmiņām, viņš savas psiholoģiskās traumas sāka slīcināt viskijā. Tas īpaši nelīdzēja. Par laimi, viņam izdevās atgūties ar kristīgās ticības palīdzību. Sievas un viņas draugu kristiešu iespaidā aizvilkts uz dievkalpojumu, Zamperini tajā piedzīvoja atklāsmi un vēlāk pat kļuva par sludinātāju. Starp citu, viņa galveno mocītāju karagūstekņu nometnē Japānā tā arī nekad netiesāja. Astoņdesmito gadu otrajā pusē televīzijas kompānijas bija gatavas pat noorganizēt abu tikšanos, Zamperini apgalvoja, ka ir savam mocītājam piedevis, bet japānis Vatanabe atteicās.
Paralēles
Lasot šo biogrāfisko romānu, prātā nāca padomju laiku bērnība, obligātās literatūras saraksts un tajā iekļautais Borisa Poļevoja garstāsts Stāsts par īstu cilvēku, kas droši vien joprojām ir labā atmiņā latviešu vecākās paaudzes lasītājiem. Šis teksts vēsta par padomju kara lidotāju Meresjevu (dzīvē Padomju Savienības varoni Alekseju Maresjevu), kura lidmašīnu notrieca vācu iznīcinātājs, bet pilots izdzīvoja, jo koku zari teju vai neticamā kārtā amortizēja kritienu no debesīm. Maresjevs atguva samaņu mežā ar sadragātām kāju pēdām un vairākas nedēļas rāpus līda līdz «savējo teritorijai», kur nonāca hospitālī uz ķirurga galda. Lai glābtu dzīvību, kas jau tā karājās mata galā, ārsti bija spiesti amputēt lidotājam abu kāju apakšējo daļu, jo tajās bija jau sākusies gangrēna. Maresjevs nepadevās, izgatavoja protēzes, iemācījās staigāt un atgriezās aviācijā. Šis spītīgais vīrs nodzīvoja līdz astoņdesmit piecu gadu vecumam, bija PSRS Augstākās padomes deputāts un nomira 2001. gadā ar infarktu stundu pirms sava jubilejas pasākuma teātrī. Maresjevam tāpat kā Zamperini apbrīnojamā kārtā izdevās izdzīvot tad, kad izdzīvot nebija ne mazāko cerību. Turklāt krievu lidotājs pamanījās uzvarēt arī bezsirdīgo padomju sistēmu, kas pret kara invalīdiem izturējās kā pret norakstītu materiālu.
Var jau pasmīnēt par nepārprotami līdzīgo noskaņu abos darbos, tomēr, atmetot jebkādu ironiju, katram laikam, varai un nācijai ir savi varoņstāsti, bet to uzrakstīšanas tehnoloģija visur pasaulē būtībā ir vienāda. Lora Hillenbrenda raksta, mīlot savu varoni, mēģinot iztēloties viņa pārdzīvojumus. Nodaļas par Zamperini un viņa biedru balansēšanu uz dzīvības un nāves robežas, dreifējot ar glābšanas plostu okeānā, var lasīt ar pamatīgu trauksmi un līdzjūtību - gribas taču, lai visi varoņi izdzīvotu. Māksla radīt līdzpārdzīvojumu ir ļoti svarīga, un rakstniecei tas izdodas. Nebrīnos, ka ASV šī grāmata tik ilgi turējās pārdotāko grāmatu topos, tā tiešām aizkustina arī tad, ja kara tēma un vēsture nav lasītāja stiprā puse.
Atšķirīgais
Ja Poļevojs savu sāgu par krievu pilotu uzraksta tūlīt pēc kara, nodrošinot Maresjevam slavu līdz mūža beigām, bet, atstājot lasītāju neziņā par lidotāja tālāko likteni, Lora Hillenbrenda savu romānu uzraksta gandrīz līdz galam, beidzot to brīdī, kā Zamperini astoņdesmit viena gada vecumā Japānā nes olimpisko lāpu. (Mūžībā viņš aiziet deviņdesmit sešu gadu vecumā 2014. gadā, tā arī nesagaidot Andželīnas Džolijas filmas pirmizrādi.) Protams, ka amerikāņu sportista un lidotāja mūža turpinājums vairs nav tik dramatiski spriegs, kā dreifējot okeānā uz glābšanas plosta vai izbaudot rūgto pazemojumu biķeri karagūstekņu nometnē. Te arī, manuprāt, slēpjas viena no grāmatas problēmām, ko, visticamāk, nesajūt amerikāņu lasītājs, kas par visu romānā notiekošo acīm redzami fano, bet Latvijā šī stāsta daļa tik ļoti vairs nesaista.
Interesanta ir arī detaļa, kas pazib vienā no ar karagūstu saistītajām nodaļām. Japāņu cietumsargi nežēlīgi pratina gūstekņus, cenšoties izdibināt kara noslēpumus, tincinot par amerikāņu lidmašīnu konstrukciju un tamlīdzīgām lietām. Šīs pratināšanas ir tik brutālas, ka Zamperini neiztur un izstāsta noslēpumus, par kuriem, pēc padomju standartiem, viņu varētu nosaukt par nodevēju, un diez vai par to kāds rakstītu PSRS laiku biogrāfijās. Pēc amerikāņu loģikas, Zamperini atzīšanās nav nekas nosodāms vai slēpjams - lidmašīnu konstrukcija tāpat visiem bija labi zināma, to vienkārši varēja noteikt kaut vai pēc notriektajiem lidaparātiem. Zamperini teiktais neko nemainīja.
Spēcīgākais
Romāna spēcīgākais ierocis ir neticamais, bet realitātē balstītais stāsts par cilvēka spēju izdzīvot un nesalūzt. Šī lūšana Zamperini dzīvē nav tikai cīņa ar stihiju okeānā vai prasme noturēties pie kailās dzīvības karagūstekņu nometnē. Tas ir vēstījums par cilvēku, kam karš pārvelk pāri svītru daudzsološai sportista karjerai. Tas ir arī stāsts par cilvēku, kas spēj pārvarēt neticami smagas psiholoģiskās traumas, ko atstāj aviokatastrofa un spīdzināšanas, laikmetā, kad psihologi un viņu smieklīgie testi bija eksotika pat Amerikā. Lora Hillenbrenda vēsta par apbrīnojamajām slēptajām spējām cilvēkā, kas ļauj izdzīvot situācijās, kad nāve šķiet pašsaprotama, par nepadošanos liktenim un prasmi samierināties ar pāridarījumiem, kas ne vienmēr ir vienkārši vai viegli.
Kopsavilkums
Kad latvieši atbrīvojās no padomju impērijas skavām, sabiedrībā valdīja noliedzoša attieksme pret dažādām ideoloģiskām nostādnēm un patriotisma kultivēšanu. Ar vienlīdz lielu ironiju tika uztverti kā padomju laika ideoloģiskās mākslas šedevri, tā arī tiem visnotaļ līdzīgie Ulmaņlaiku darinājumi, īpaši jau dzejā, jo proza varas kalpībā nonāca salīdzinoši vēlāk. Laiks ir pagājis, un aizvien skaidrāk redzams, ka, lai nu kā tur ir ar tām ideoloģijām, katrai nācijai tomēr nepieciešami savi varoņstāsti. Latvijas gadījumā to labi pierādīja filma Rīgas sargi, kas tapusi, kā daudziem šķiet, balstoties uz holivudiskām klišejām, kuras gan visdrīzāk ir pietiekami universālas un caurstrāvo arī attiecīgo padomju laikmeta kino. Skatoties uz diviem nosacītajiem dvīņiem - Poļevoja garstāstu un Hillenbrendas romānu -, rodas jautājums, kad arī latviešiem taps savi varoņstāsti par mūsu nesalaužamajiem izdzīvotājiem 20. gadsimta kolīzijās. Šādas grāmatas tiek radītas, lai iedvesmotu sabiedrību, lai rādītu spēcīgas personības un vēstītu par viņu spēju pārvarēt vislielākos likteņa triecienus. Katrai nācijai šie stāsti ir individuāli un savi, bet ar latviešiem šajā ziņā kaut kas nav īsti kārtībā. Vispirms pārtikām ar Poļevoju, tagad mums piedāvā Hillenbrendu, bet nav pašu latviešu stāstu. Ir kapu kults, Sibīrijas ciešanu liecības, salauzto dzīvju stāsts, kas vijas cauri Otrā pasaules kara dienasgrāmatu publikācijām. Pietrūkst apliecinājuma tam, ka spējam un varam. Attieksme pret diviem žanram atbilstošajiem kino paraugiem - Rīgas sargiem un Sapņu komandu 1935 - tomēr rāda, ka sabiedrība labprāt šādu stāstu pieņemtu un baudītu. Tas ir pat nedaudz jocīgi, ka mums šādas viegli un populāri rakstītas literatūras joprojām nav.