KULTŪRA: Mannāklimpu afēra un citi nieki
Vienai daļai latviešu lasītāju, pasakot frāzi «Izmeklē Francis Eberhofers», vairāk arī nekas nav jāstāsta. Cilvēki atplaukst smaidā un dodas uz grāmatnīcu pēc laba garastāvokļa.
Savukārt tie, kam vārds smiekli liekas prastība, neko nesapratīs un tālāk var nelasīt.
Tas, kas mani pārsteidz trakā Bavārijas provinces policista Eberhofera romānu sērijā, ir fakts, ka, lai gan latviski iznākusi nu jau ceturtā grāmata Mannāklimpu afēra, tā nenieka nav zaudējusi no Ziemas kartupeļu knēdeļu spriedzes un humora. Uzsvaru liksim uz vārda humors. Dažādas krimiķu sērijas, kur no darba uz darbu galvenie varoņi ir vienlīdz labi un interesanti, nudien nav nekāds lielais retums jau kopš Šerloka Holmsa laikiem, bet policists Francis turpina ne vien atklāt slepkavības, bet arī būt smieklīgi neveikls un lempīgs. Prieks arī, ka Mannā-klimpu afēru tāpat kā sērijas pirmās grāmatas latviski turpina tulkot Renāte Siliņa - visi viņas dirsuļi un pārējie bavāriešu humora elementi ir nemainīgi savās vietās, un nebaidīšanās parakāties latviešu valodas bagātajā pūra lādē piešķir tekstam arī savu daļu specifiski latviska humora.
Francis Eberhofers šoreiz pats iekuļas pamatīgās nepatikšanās. Pēc blakus pilsēteles iecirkņa kolēģa kāzām nākamajā rītā viņu uz smagām paģirām dzimtajā kūtiņā ielenc policijas specvienība. Izrādās, kāds pārgriezis policijas priekšnieka Baršla rīkli ar Franča Eberhofera mīļāko medību duncīti. Protams, varat nešaubīties, ka brašais policists visu nokārtos un arī slepkavas atmaskos, bet kā viņš to izdarīs - nesmejoties to uzzināt nebūs iespējams. Tas tomēr ir savā ziņā fenomens, ka laikā, kad literatūrā un kino dominē unisex šauriem pleciņiem, bet Džeimsa Bonda laikmeta varoņi, feministu un ģenderistu rūpīgi skausti un lamāti, tiek izēsti no savām pozīcijām kā šķira, viens normāls un drusku pastulbs lauku vecis, policists, kurš reiz izcēlies ar to, ka sašāvis olas kaut kādam viņa apsardzībā nodotam pedofilam, kurš nemitīgi ieņirdz par sava brāļa Taizemes un Austrumeiropas līgavām (šajā sērijā krievu prostitūtām), kļuvis par teju vai vācu nacionālo varoni. Tā vien šķiet, ka tas, par ko vācieši smejas, ļoti atšķiras no tā, uz kurieni viņus cenšas aizšķūrēt Merkele.
Rita Falka arī šajā grāmatā pamanās izspēlēt vairākus meistarstiķus - spoža ir jaunieviestā līnija par omes jaunības dienu mīļāko, kas ar mīļu smaidu izstāsta būtībā ļoti briesmīgu Vācijas vēstures lappusi. Tieši tā, Pauls romānā ienes pat negaidīti traģisku raudamlīniju, kas atklāta klasiskā Eberhofera sērijas manierē. Tāpat rakstniece nekautrējas iesmiet par politnekorektām tēmām - spalvaini onkuļi, kuri nejūtas labi savā ādā un mājās vazājas apkārt sarkanās kleitās un zīda apakšveļā, iespējams, ļoti cieš no savām identitātes problēmām, tomēr no malas viņi izskatās smieklīgi un jo īpaši ar savu dubulto dzīves standartu - dienā skarbais kruķis, vakarā lakoti nadziņi un biksīšu ieliktnīši - pat ja arī labi apmaksāti lektori blēj par normu, toleranci un visu pārējo. Protams, ka romānā neiztikt bez īpašās odziņas - metodēm, kādām Francis Eberhofers tiek galā ar saviem pamatpienākumiem - likvidē sīkus sadzīviskus konfliktus ar vai bez dienesta šaujamieroča palīdzības. Te nu var gadīties, ka jau atkal būs skaļi jāsmejas, kaut gan, protams, es pieļauju, ka reālajā dzīvē par šādiem risinājumiem agresīvas NVO kundzītes viņam itin drīz sakluptu krāgā un nolinčotu. Vācieši par to visu tomēr smejas, un tas nozīmē, ka veselais saprāts gluži vēl nav zaudēts. Uzmanību der pievērst arī elementiem, kas sērijas grāmatās parādās atkārtoti - papa marihuāna, skaļi dārdošie bītli, sūdabrālis Leopolds un mazā Sušī, un, protams, precētieskārā Sūzija. It kā jau tas viss zināms un labi nojaušams, kam tālāk vajadzētu sekot, bet lasot ir gluži tāpat, kā Skroderdienās, gaidot krāsns uzsprāgšanu. Visi zina, ka tam jānotiek, bet vienalga intriga nemazinās.
Ritas Falkas romānu sērija ir īstens vācu tautas vāģis, kas piemērots tiem, kuri nebaidās no sasālīta bavāriešu humora un labas detektīvintrigas. Pozicionēta kā lubene, šī sērija tomēr nebaidās smieties un runāt par nopietnām lietām. Nianses vācu sabiedrībai droši vien ir krietni tuvākas, saprotamākas un atpazīstamākas, tomēr smieklu daba ir universāla. Šis ir ļoti cienījams veids, kā uzrunāt auditoriju, Rita Falka to dara apbrīnojamā līmenī, tomēr vienlaikus tas ir arī tāds kā mūsdienīgs eposs par vācieti vienkāršo. Kādam viņš šķiet stulbs lauķis, kādam traks policists, tomēr Francī ir tik daudz īpašību, kuru pietrūkst pat smalkajiem latviešiem - sākot no pašlepnuma un kosmiska mēroga pašapziņas, beidzot ar stūrgalvību un prasmi pastāvēt uz sava pat tajos brīžos, kad gadās ar ģīmi iebraukt pisuārā.