Andris Lauders. Kvadrāts ir spītīga forma

«Kad ir jauna ideja izstādei, drusku citādākā formātā domā, jaunu līniju mēģini attīstīt, un rezultātā rodas citādāka veida darbi,» uzskata laikmetīgo rotu mākslinieks Andris Lauders; viņa jaunāko darbu personālizstāde Acis kvadrātā šobrīd apskatāma galerijā Putti.

Mazāk ir labāk

«Šīs izstādes moto ir ģeometriskas formas - kvadrāts, taisnstūris, protams, neizslēdzot arī apli. Apaļas formas cilvēka būtībai ir pieņemamākas, organiskākas, taču šķautnēs ir iekšēja spriedze, spītība, neatlaidība. Pamēģiniet ar roku gaisā uzvilkt apli - viegli! Bet kvadrāts? Tur ar galvu ir jādomā līdzi. Sākumā ir vīzija - acis un kvadrāts. Gala iznākums nekad nav zināms, citādi nebūtu interesanti strādāt,» saka Andris Lauders. Mākslinieka iepriekšējā personālizstāde bija jau pirms trim gadiem, bet tas nenozīmējot, ka šajā laikā darbi vienkārši sakrājušies un nu pienācis īstais brīdis tos izlikt apskatei. «Galvenais ir koncepcija, jo ikdienai ir cits ritms, bet, kad ir jauna ideja izstādei, drusku citādākā formātā domā, jaunu līniju mēģini attīstīt, un rezultātā rodas citādāka veida darbi. Protams, rokraksts jau ir atpazīstams, bet tomēr mazliet citādāk,» atzīst mākslinieks. Un šoreiz koncepcija bija kvadrāts, turklāt kā profesionālim šīs forma ir izaicinājums, jo šo formu ir tehniski sarežģītāk izgatavot.

Rotu mākslinieks cer, ka pēc izstādes rotas atradīs savus valkātājus, jo «lietišķā māksla jau ir domāta tam, lai to valkātu, lai liktu lietā.» Par sava darba pieprasījumu Andris Lauders sūdzēties nevar, jo ar gadiem ir izveidojies savs fanu pulks, turklāt pēdējā laikā arī jauni cilvēki arvien vairāk izvēlas oriģinālas, nevis masu produkcijas rotas. «Varbūt grib izcelties, papildināt savu tēlu. Rotaslietas, ko es taisu, ir pietiekami individuālas. Dažiem rotaslieta ir arī kā amulets, bez kura nevar pat iziet ārā no mājas, lai būtu laba diena,» atzīst mākslinieks. Mūsdienu sabiedrība gan dzīvo pēc principa - vairāk ir labāk, tomēr Andris Lauders ir pārliecināts, ka «šis ir biznesa kritērijs, bet rezultāts ir tāds, ka okeānā ir milzīgs peldošs atkritumu poligons.» Savā dzīvē viņš pieturas pie principa - jo mazāk, jo labāk, tas tāpēc, ka iestājas par kvalitāti, nevis kvantitāti. Vislielākais novērtējums viņa darbam esot kompliments, ko saņem par rotu, un tādi gan viņam, gan viņa rotu valkātājām izteikti daudzviet pasaulē.

Zelta skalošana un mamutu kauli

Rotu māksliniekam patīk strādāt ar dažādiem ekskluzīviem materiāliem, darbos viņš izmanto ne tikai dārgakmeņus un pērles, bet arī neparastākus materiālus - mamuta kaulu, seno laiku monētas, lavu... Parasti materiālus viņš iegādājas dažādās mesēs, lai gan atceras gadījumu, kad pašam bijusi reāla iespēja doties uz Kanādu skalot zeltu. Pirms 20 gadiem Hamburgā ieklīdis kādā krodziņā, kura īpašnieks, uzzinot, ka viņš ir rotu mākslinieks, aicinājis Lauderu līdzi uz Kanādu. «Pēc kādas ballītes jau agrā rītā ieklīdām krodziņā, tā īpašnieks, kura vizuālais tēls bija Džeka Londona aprakstīto varoņu stilā, teica, ka ik gadu uz mēnesi krogu taisa ciet, jo brauc skalot zeltu. Protams, tur jāzina vietējie apstākļi, bandītus ieskaitot. Viņš vēstniecībā parasti nopērk licenci, un viņam ierāda vietu, kur mēnesi var skalot zeltu. Kaut kā neaizbraucu, jo tobrīd līdzekļi neatļāva, bet šobrīd to nožēloju,» saka Andris Lauders.

Ekspedīcijā, kurā meklētu mamutu kaulus, viņš nav aicināts, tomēr viņam patīk rotās izmantot šo miljoniem gadu seno materiālu. «Mamutu kaulus rok Krievijā un Kanādā, mūžīgā sasaluma joslā, kaļ ārā no ledus kaulus un ilkņus. Savukārt senās monētas iegādājos pie numismātiem Vācijā un Spānijā. Izrādās, ka Vidusjūras zemes ir pilnas ar senajām monētām. Mums šķiet - baigais retums ir 2000 gadus vecas monētas, bet tās ir, un ir, un ir, lai vai cik karu un ugunsgrēku zemei gājuši pāri. Man ir interesanti strādāt ar seniem materiāliem, daži jau rauc degunu, sakot, ka nevar zināt, ar kādām asinīm monētas slacītas, bet es tam nepievēršu uzmanību. Tā ir - man patīk ar šo materiālu strādāt, un neslēpšu, ka ar katru gadu darbi paliek smagāki...» saka Andris Lauders.

Lai gan mākslinieks ir pārliecināts, ka rotu māksla neiznīks, tomēr viņš atzīst, ka ar jaunās paaudzes profesionāļiem cerīgi neesot. «Viņu nav. Dizaina mākslas skolā ir jau metālapstrādes nodaļa, ko katru gadu beidz turpat desmit puikas un meitenes, bet jauno mākslinieku izstādes nav... Ir jau drusku sarežģīti, jo, lai uztaisītu savu darbnīcu un kolekciju, ir diezgan liela nauda jāinvestē materiālos, sākums nav viegls. Es sāku, kad man bija 16 gadi, biju mājas pagrabā uztaisījis savu darbnīcu, sāku taisīt rotas un pelnīt naudu, bet šobrīd daudzi strādā ar datoru, arī reklāmas laukā. Mans draugs strādā Liepājas Mākslas nodaļā, un viņš saka, ka grūti nokomplektēt kursu metālapstrādei. Cik zinu, keramika jau pamazām dziest... Padomju laikā mākslinieks bija prestiža profesija, bet mūsdienās prestiža profesija ir jurists, un jaunā paaudze, protams, domā arī šādās kategorijās. Protams, amats neizzudīs, bet varbūt jaunie negrib strādāt ar rokām. Šobrīd, ja pārvaldi datoru, 3D projekcija sniedz miljoniem iespēju, un ideju var materializēt elektrolīzes šķīdumā - ielaid starus, tie apaug ar sudraba putekļiem, un gredzens vai kaklarota gatava. Lai arī dārgas, bet šādi veidotas rotas šobrīd jau eksistē. Es gan neticu, ka meistara āmura piesitiens izzudīs, tomēr meistaru paliks mazāk.»

Starp Miķeļtorni, Rīgu un Baleāru salu

«Dzīves ritms izveidojies tāds, ka mēs rotējam starp trijām vietām - Rīgu, Miķeļtorni un Baleāru salu Spānijā,» saka Andris Lauders. Uz Spāniju abi ar sievu parasti brauc janvāra beigās, kad sāk ziedēt mandeļu koki. «Kokiem vēl nav pat lapu, bet ir balti un rozīgi ziedi, visa sala ietērpta ziedu plīvurā, tas ir fantastisks skats,» atzīst Lauders. Arī Spānijā dzīves ritms nemainās, jo ikdiena ir apmēram tāda pati kā Latvijā, proti, ģimenes mājā ir ierīkota darbnīca, rotas top arī tur.

Savukārt vasaras tiek pavadītas Latvijā, tad arī ciemos brauc meita Anna, kas dzīvo un strādā Vācijā, Hamburgā. «Es turp bieži braucu, savulaik pat īrēju dzīvokli un darbnīcu, tas bija mans izejas punkts Vācijā, lai piedalītos izstādēs, mesēs, strādātu ar galerijām. Arī tagad uz Hamburgu braucu reizes četras gadā un, protams, noteikti arī tad, kad meitai pirmizrāde,» stāsta Andris Lauders. Par meitas panākumiem tētim ir milzīgs prieks. Savulaik viņa aizbraukusi studēt baletskolā Vācijā, sākums bijis smags, toties viņa agri kļuvusi patstāvīga, un tagad meita esot par to pateicīga. «Annai nācās sakost zobus un izcīnīt savu vietu, un tas ir svētīgi. Tagad viņa dejo visā pasaulē pazīstamā horeogrāfa Džona Noimeijera [viņu uzskata par vienu no modernā baleta klasiķiem] vadītajā trupā un ir izbraukājusi visu pasauli. Izskatās, ka viņa paliks Hamburgā, lai gan katru brīvo brīdi laužas uz šejieni, grib tikai uz Miķeļtorni,» stāsta ģimenes galva. Pavisam drīz, 3. decembrī, meitai ir pirmizrāde, un šādi notikumi nekad netiek laisti garām. Tad jau klāt būs arī Ziemassvētki, bet pēc tiem, ļoti ticams, abi ar sievu dosies slēpot uz Alpiem. «Ir tā, ka kalni mani īpaši nekad nav vilinājuši, bet svaigais gaiss, vējš, saule, sniegs... Fantastiskas sajūtas. Ir jau, ir jau spēks kalnos. Es neesmu alpīnists, bet kalnos man patīk. Klintis, aizas, ērgļi, šad un tad redz aizās iekritušas mašīnas...»

***

Andris LAUDERS

• Rotu mākslinieks

• Dzimis 1961. gada 26. jūnijā

• Precējies, sieva Antra, meita Anna

• Absolvējis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu (metālapstrādes nodaļu, 1980), Tallinas Mākslas institūtu (metāla dizaina nodaļu, 1985).

• Mākslinieku savienības biedrs kopš 1986. gada

• 1996. gada Starptautiskajā rotu izstādē St. Pēterburgā saņēmis galveno Faberžē balvu par sudraba rotu kolekciju

• No 1985. gada rīkojis izstādes Latvijā, Igaunijā, Lietuvā, Vācijā, Krievijā un Spānijā

• Darbi privātkolekcijās Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Krievijā, Vācijā, Šveicē, Anglijā, Spānijā, Austrijā, Zviedrijā, Luksemburgā un ASV