«Dzīve visiem piespēlē iespējas, tikai daudzi nespēj tās ieraudzīt vai arī noticēt tām, vai arī baidās no dzīves izteiktā piedāvājuma, lai tikai nesarežģītu ierasto plūdumu. Ja esi atvērts, brīnumi arī notiek,» ir pārliecināta Madara Līviņa-Aišpure. Šoreiz dzīve viņai piespēlējusi iespēju veidot scenogrāfiju izrādei Liec Dievam pasmieties, tās pirmizrāde šovakar Dailes teātrī.
Režisores Rēzijas Kalniņas jaunākais sniegums režijā ir Šona Grenana lugas Liec Dievam pasmieties interpretācija Dailes teātrī. Lugā, kuras žanra apzīmējums formulēts kā «plānotāju komēdija
2 daļās», tiek sekots līdzi norisēm kādā ģimenē 30 gadu ilgā periodā. Lugā tiek atklāta ģimenes iekšējā dzīve un attiecības, viņu sapņi un plāni, arī spriedze un vilšanās. Gan vecākus, gan viņu trīs bērnus iespējams iepazīt vēl tad, kad pāra atvases tikai sapņo var savām nākotnes profesijām, vēlāk bērni kļūst pieauguši, bet vecāki - noveco. Lai ko viņi visi būtu iecerējuši, bieži vien tas aizved negaidītos un pārsteidzošos virzienos. Lomas izrādē atveido Indra Briķe, Pēteris Liepiņš, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Lauris Dzelzītis un Gints Andžāns.
Āķis lūpā
Piedāvājums no režisores Rēzijas Kalniņas veidot scenogrāfiju šai izrādei interjera dizainerei Madarai LīviņaiAišpurei nācis negaidīti, un šī ir iespēja, no kuras, kā mēdz teikt, neatsakās. «Tas ir varens izaicinājums - piedāvājums debitēt scenogrāfijā. Es esmu interjera dizainere, mēs ar Rēziju esam sadarbojušās citos projektos, un pēkšņi - scenogrāfija. Reāli - man ir āķis lūpā. Teātris ir izaicinājums, kas ir jāpamēģina, jo viss jau kādreiz ir pirmo reizi,» saka Madara Līviņa-Aišpure. Savulaik viņa jau izmēģinājusi roku Modes asamblejas projektos, dažādiem pasākumiem dekorētas telpas, bet šī ir pirmā pieredze teātrī.
Ceļojums teātra pasaulē viņai sācies ar lugas lasīšanu, pēc tam idejas apspriestas ar režisori, un tālāk jau ceļš gluži vai vienatnē, jo režisore Rēzija Kalniņa pateikusi, ka pilnībā viņai uzticas un dod vaļu darīt tā, kā uzskata par pareizu. «Esmu pieradusi pie tā, ka parasti klientam ir dažādas vēlmes, ir ļoti jāiedziļinās viņa vajadzībās, jo viņš būs tas, kas apdzīvos telpu. Šajā reizē bija jāiedziļinās stāstā, pasūtītājs ir izrāde, noteikumus izvirza luga. Ir jādomā par tehniskiem nosacījumiem un aktieru vajadzībām, tomēr scenogrāfijā var vairāk izpausties, vairāk ielikt no sevis, protams, iedziļinoties lugā, aktieru un režisora teiktajā, tomēr galavārds piederēja man,» saka Madara Līviņa-Aišpure. Skatoties šo izrādi, ikviens tajā varēšot ieraudzīt vismaz kaut ko tādu, kas arī viņa ģimenē piedzīvots vai reāli eksistējošs, tāpēc viņa ir pārliecināta, ka šī izrāde uzrunās daudzus. Savas attiecības ar Dievu scenogrāfe formulē diplomātiski: «Es to nesauktu par Dievu, bet par Visumu, kas cilvēkam palīdz noteiktos brīžos, kas regulē mūsu dzīves. Svarīgi - kam pats tici. Sevī vajag ieklausīsies, jo tas ir primārais - kad mīlēsi sevi, tad arī apkārtējie atvērsies. Turklāt mūsdienās daudzi it kā ir dievticīgi, bet lielākoties to deklarē tikai vārdos, ne darbos...»
No arhitektūras uz dizainu
Līdz interjera dizainam Madara Līviņa-Aišpure nonākusi pa aplinkus ceļiem. Savulaik sākusi mācīties parastā vidusskolā, bet, kad nodibināta Rīgas Daiļamatniecības pamatskola, draudzenes mudināta, aizgājusi tur mācīties, pastiprināti apguvusi rokdarbus, jo no mazotnes patīk šūt. Sekojušas mācības Rīgas Lietišķās mākslas koledžas vides dizaina nodaļā. «Likās, ka vides dizains ir kas pavisam savādāks. Gribēju apgūt daudz ko, lai varētu izvēlēties, ko izmantot, kad nepieciešams. Pēc dabas esmu tāda, ka man ik pa laikam vajag pārmaiņas. Piemēram - tagad ir scenogrāfija, tas man dod milzīgu atsvaidzinājumu ikdienai,» saka Madara Līviņa-Aišpure. Lai arī pēc lietišķo absolvēšanas vairums dodas izmēģināt spēkus Mākslas akadēmijā, viņa nolēmusi studēt arhitektūru, bet nav uzņemta, tāpēc izvēlējusies datordizainu. Līdz interjera dizainam novedusi nejaušība - pastrādājusi dažādus darbus, Madara nonākusi firmā, kuras galvenais bizness bija nekustamie īpašumi, bet reiz ievajadzējies arī interjerista padoma. Kolēģi zinājuši par Madaras pastiprināto interesi par dizainu, ieteikuši viņu, un tālāk jau nostrādājusi reklāma no mutes mutē, proti, apmierinātie klienti viņu ieteikuši citiem. Iemaņas telpas iekārtošanā jau bija guvusi, tomēr piedāvājums veidot interjera dizainu tobrīd bija izaicinājums. «Manuprāt, labs interjera dizainers ir tas, kurš spēj vidi pārveidot un iekārtot tā, lai tā būtu mājīga un omulīga, lai cilvēkam ir patīkami tur atrasties. Man ir bijuši klienti, kas pasūta mēbeles, pēc tam zvana, saka - domāju, ka pats tikšu galā, bet laikam tomēr nē, nāc, savāc visu to, ko es nespēju izdarīt. Nenoliedzami, interjerists savā ziņā ir arī psihologs,» pasmaida Madara Līviņa-Aišpure.
Tikpat loģisks solis bija kļūšana no darba ņēmēja par uzņēmēju. Sava firma esot neatkarība un nedrošība reizē, tomēr vienā brīdī viņa sapratusi, ka algotu darbu vairs nevēlas darīt. «Sākumā ir forši, bet rezultātā tāds darbs izsūc, vairs nespēj sadzīvot ar cita diktētiem noteikumiem. Privātā biznesā bez stresa neiztikt, tomēr tas sniedz patstāvību. Protams, zini, ka kādā brīdī naudas būs mazāk, citā - vairāk. Kad uznāca krīze, daudzi iesāktie mega projekti apstājās. Tieši ap to laiku man pieteicās pirmais bērniņš, es izvēlējos aiziet strādāt algotu darbu, strādāju līdz beidzamajam un arī ļoti ātri atsāku, bet slodze bija tik liela, ka izsīku. Bija nepieciešama apmēram gadu ilga pauze... Atpūtos, attapos, tad sāku nodarboties tikai ar pašas projektiem. Varbūt brīžam ir ļoti daudz darba, bet es neko nenožēloju. Protams, vienmēr tas ir risks, vienmēr tas ir bailīgi, bet, no otras puses - kas neriskē, tas nedzer šampanieti. Ar pozitīvām domām eju uz priekšu, meklēju, darbojos. Esmu tāds cilvēks - lai vai cik smagi klājas, es cenšos atrast pozitīvo un iedvesmojošo, pat aizmirst par grūtībām - tāds uzstādījums man vispār dzīvē ir. Padoties ir visvieglāk, cīnīties ir grūtāk, bet pēc pārvarētām ķibelēm ir milzīgs gandarījums.»
Interjers guļbūvē
Arī tagad, gaidot otru bērniņu, Madara Līviņa-Aišpure ir darbos, kā saka, līdz ausīm un ne no kā netaisās atteikties, jo ir iesākti projekti, kas ir jāturpina.. Pati smej, ka viņai tāda dzīve, ka visu laiku jāstrādā, jo nemākot tā iekārtoties, lai nauda nāktu viegli, bet varbūt tas arī nemaz nav vajadzīgs. «Jā, ir jāiespringst, jāstrādā arī naktīs, bet scenogrāfijā rezultāts sasniedzams ātri, dažu mēnešu laikā, tāpēc gandarījums pa paveikto ir ātri gūstams, bet interjera dizainā projekti velkas ilgi, reizēm pat gadiem.»
Madara ar vīru Jāni un meitiņu Emīliju dzīvo klusajā centrā. Ar sava mājokļa īpašu ierīkošanu ģimene nav aizrāvusies, jo tas tiek īrēts, turklāt līdz šim Madarai ar vīru Jāni bijis grūti atrast kompromisu pārveides projektos, tāpēc galvenais kompromiss ir - neko nemainīt. «Paskatoties uz mūsu dzīvokli, varētu domāt, ka tur dzīvo botāniķis, nevis interjera dizainers, jo es esmu zaļais cilvēks, man mājās ir daudz puķu, Jānis reizēm saka, ka mums dzīvoklis ir kā botāniskais dārzs. Pērn iegādājāmies lauku mājas Vecpiebalgā, un vīrs man uzreiz teica, ka interjerā varu darīt absolūti visu, savukārt viņš būšot atbildīgais par dārzu. Vecā guļbūve ir vieta, kur mums vasarās paslēpties. Tā arī pavadīta iepriekšējā vasara, jo darbi jau neapsīkst, ja paņemta līdzi «interneta kastīte». Tā kā Jānim nedēļas nogalēs ir koncerti, parasti turp braucām svētdienās un dzīvojāmies līdz trešdienai,» stāsta Madara. Šīs vasaras plāni gan būs atkarīgi no Aišpuru ģimenes gaidāmās atvases. Līdz tam jāpabeidz vairāki iesākti darbi un vēl jāaizbrauc uz Milānu, uz tur notiekošo mēbeļu mesi, kas ir dizaineru teju vai obligāti apmeklējamo pasākumu sarakstā.
Kad jūtot, ka stresa mazliet par daudz, Madara dodas dabā - pie jūras, uz mežu, zaļumos, un itin laba relaksācijas vieta ir Botāniskā dārza palmu māja. «Brīvdienās parasti braucam ārpus Rīgas. Vienkārši staigāt uz purva takām, gar jūru... Vēl laba relaksācija ir ūdens. Ja esmu sakreņķējusies vai stresaina, tad vajag tik ielēkt baseinā, un viss pazūd kā ar roku noņemts. Ja netiec līdz baseinam, ej dušā vai sēdi vannā,» savu stresa noņemšanas recepti atklāj Madara.
Šis gads Madarai sācies ar daudziem darbiem, iespējām un pārsteigumiem, bet viņa ir pārliecināta, ka dzīve visiem piedāvā iespējas un izaicinājumus, tikai katrs pats ir atbildīgs par to, vai tos ierauga.
Tagad viņa arī pati sev zina atbildi, kāpēc savulaik netika uzņemta studēt arhitektūru, bet dzīve ievirzīja pa interjera gultni. «Tāpēc, ka man patīk iedziļināties telpā. Un man patīk knibināties. Saprotu, ka lielās formas nebūtu īsti priekš manis, man vajag mazākas. Arhitektūra tomēr būtu man par grandiozu. Viss notiek tā, kā jānotiek, bet ja nenotiek tas, ko gribi, iespējams, pats neesi sevī ieklausījies.»
***
Madara Līviņa-Aišpure
• Interjera dizainere
• Dzimusi 1980. gada 8. novembrī
• Precējusies, dzīvesbiedrs Jānis, meita Emīlija (7)
• Mācījusies Rīgas 84. vidusskolā (1986.-1992), absolvējusi Rīgas Daiļamatniecības pamatskolu (1995), Rīgas Lietišķās mākslas koledžu (2000), Starptautisko Praktiskās psiholoģijas augstskolu (datordizaina fakultāte, maģistra grāds, 2005)
• Strādājusi par maketētāju, salona interjeristi, interjera un reklāmas dizaineri
• Interjera dizainere savā uzņēmumā SIA Dominica Design
• Bijusi raidījuma Mājokļa jautājums interjeriste dizainere
• Nozīmīgākie interjera projekti:
Gemoss kafijas studija studijas telpas, biroja telpas uzņēmumam Gedeon Richter, Worwag Pharma GmbH u.c.