Kultūrvēsturisko foto bagātīgais pūrs

Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Fotonegatīvu kolekcijas 145 000 fotonegatīvu vienībās fiksēti notikumi, sākot no 19. gadsimta astoņdesmitajiem gadiem, līdz pat 21. gadsimta sākumam. No 2013. gada nogales UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālajā reģistrā iekļauti 802 foto negatīvi, kuri tapuši pirmās Latvijas brīvvalsts laikā īpašās Pieminekļu valdes rīkotās ekspedīcijās un atklāj tradicionālās prasmes un dzīvesveidu.

Īpašs likums

Valsts prezidents Jānis Čakste 1923. gada 15. jūnijā izsludināja likumu Par pieminekļu aizsardzību. Uz šā likuma pamata Izglītības ministrijas pakļautībā izveidoja Pieminekļu valdi (PV), kurai bija jāpārzina aizsargājamie pieminekļi un jāorganizē to aizsardzība, skaidro LNVM Vēstures departamenta galvenā glabātāja Gunita Baumane, norādot, ka bija arī pēdējais brīdis to darīt, jo aizvien lielākus apgriezienus uzņēma mehanizācija un modernizācija, tāpēc daudzviet senās prasmes un dzīvesveids sāka izzust. Roku darbu aizvien biežāk aizvietoja mašīnas.

Publicitātes foto

Pieminekļus bija paredzēts apzināt un dokumentēt aprakstot, fotografējot, uzmērojot un uzzīmējot, veidojot pieminekļu arhīvu. Lai to nodrošinātu, likums paredzēja arī organizēt atbilstošas ekspedīcijas. Tās tika rīkotas katru vasaru no 1924. gada līdz pat PV likvidēšanai 1944. gada rudenī.

Šim mērķim tika iegādātas gan kancelejas preces, gan tehniskais aprīkojums, gan arhīvu skapji un plaukti savāktā materiāla glabāšanai. Viena no dārgākajām lietām bija fotoaparāti, viena tāda cena bija vidēji 260 latu, un līdzīgs lietotajiem ir redzams arī šobrīd LNVM. Kopumā PV iegādājās 28 aparātus par kopējo summu 7252 lati (salīdzinoši: strādnieka alga 30. gados bija 97 lati mēnesī, uzvalku varēja nopirkt par apmēram 60 latiem). Tie bija piemēroti, lai lietotu tā sauktās fotonegatīvu stikla plates, kuras vajadzēja vest līdzi. Ar šiem aparātiem no 1924. līdz 1944. gadam tika uzņemti 53 600 fotonegatīvu, un to autori bija paši ekspedīciju dalībnieki, kas galvenokārt bija Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes un Mākslas akadēmijas studenti. Daļa dalībnieku nereti piedalījās vairākās ekspedīcijās, jo tā bija ne tikai interesanta pieredze, bet par to arī maksāja algu. Pirms ekspedīcijām visi tika apmācīti bildēšanā. Par to, kā ar bildēšanu veicies un cik liels bijis sabojāto fotoplašu skaits, ziņas atrodamas Valsts kontroles revīzijas ziņojumā. Piemēram, fotoplašu bojājumi nedrīkstēja būt vairāk pat 10%. Ja tie tika pārsniegti, tad nācies pašiem samaksāt par sabojātajiem materiāliem. Tādi negadījumi piedzīvoti. Tā reiz, braucot vilcienā, kāds no pasažieriem nogrūdis somu ar trauslajām platēm zemē, un tās visas saplīsušas, stāsta G. Baumane.

Publicitātes foto

Smalki noteikumi

Etnogrāfiskās ekspedīcijas rīkotas no 1924. līdz 1931. gadam desmit Latvijas apriņķos: Liepājas, Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils, Ilūkstes, Cēsu, Madonas, Kuldīgas, Tukuma, Talsu. Bez prasmes bildēt un saudzīgi izturēties pret platēm bija arī jāievēro citi noteikumi. Tos izsniedza ekspedīciju dalībniekiem, un tie ar laiku mainījās gan pēc satura, gan apjoma, sasniedzot pat 834 norādījumus, kuru vidū ir gan tas, kā fiksējams redzētais, gan kam (ne tikai veciem ļaudīm, bet arī bērniem, kas nereti var pastāstīt par ikdienu un darbiem citā rakursā) prasīt, gan - ko. Skatoties attēlus, var redzēt, ka pirmajās ekspedīcijās, piemēram, 1924. gadā Liepājas apriņķī, fotografētie sadzīves priekšmeti un ļaudis lielākoties uzņemti statiski, nesaistīti cits ar citu, neatklājot procesu, kā notiek darbi. Cilvēki parasti skatāmi, pozējot ikdienas un goda tērpos. Darba un sadzīves priekšmeti visbiežāk tika zīmēti, jo uzsvars bija - vairāk zīmēt, mazāk bildēt. Uzstādījums mainījās 1926. gadā Rēzeknes un Ludzas apriņķos, jo tur vide un ļaudis bildēs jau «atdzīvojušies», jo ap to laiku dalībnieki tika mudināti vairāk bildēt, nevis zīmēt. Līdz ar to fotogrāfijas kļūst par runājošiem stāstiem, kas tapuši dabiskā vidē, bez īpašas sapošanās un iestudējuma, līdz ar to daiļrunīgi atklāj tā laika dzīves spožumu un postu. Tas atklājas arī skaitļos - ja 1924. gadā Liepājas apriņķī tika uzņemti 433 arhivēšanai derīgi fotonegatīvi, tad 1929. gadā Kuldīgas apriņķī fiksēti 1324 uzņēmumi.

Ekrānšāviņš no avīzes

Ekspedīciju aizkulises

Par ekspedīcijas mērķiem un ierašanos informēja pagastu padomes un vietējās draudzes, arī policiju un aizsargus, lūdzot ar to iepazīstināt vietējo sabiedrību un iespēju robežās nodrošināt naktsmājas, teic G. Baumane. Tika noskaidrots, uz kurieni labāk doties, ko aptaujāt, kur ir sava aroda meistari, kur labi stāstnieki. Bieži vien dalībniekus uzņēma vai nu lauku mājās, vai pagasta ēkās, vai skolās, dažkārt nācās gulēt arī šķūnī vai kūtsaugšā sienā. Par ēdināšanu tika samaksāts. Lai dalībnieki neapkrautos ar lieko mantību, ir ieteikts šāds «ekipējums»: krekls - viens mugurā, divi somā, apakšbikses - vienas mugurā, vienas somā, zeķes - viens pāris kājās, trīs pāri somā, dvieļi - divi, uzvalks - viens, vasaras mētelis - viens, vieglās kurpes - viens pāris. Katrai grupai, kurā darbojās vidēji trīs cilvēki, ieteikts ņemt līdzi arī kastīti ar adatu, diegu, plāksteri, joda tinktūru, vati un marli.

Pārsvarā līdz ekspedīciju vietām brauca ar vilcienu vai autobusu, bet uz vietas pārvietojās ar pajūgiem, divriteņiem (tie arī tika iegādāti īpaši šim nolūkam) un kājām. Priekšmetus no iedzīvotājiem gan pirka, gan saņēma kā dāvanas. Katra pagasta savāktās mantas ar pajūgiem veda uz vilcienu, nogādāja Rīgā un tālāk ar auto - uz muzeju. Valsts Vēsturiskā muzeja (tagadējais Latvijas Nacionālais vēstures) kolekcija strauji auga. Divdesmit darbības gados PV savāca vairāk nekā 100 000 koka, metāla, māla un tekstila sadzīves un interjera priekšmetu, darbarīku, tradicionālā apģērba priekšmetu un rotaslietu, kā arī pieminekļu aprakstus, uzmērojumus, zīmējumus un fotogrāfijas.

Šobrīd ekspedīciju laikā uzņemtie fotonegatīvi glabājas muzeja Viduslaiku, jauno un jaunāko laiku nodaļas Fotonegatīvu kolekcijā, rakstītās liecības Etnogrāfijas nodaļas Rokrakstu, zīmējumu, fotoattēlu un dokumentu kolekcijā, norāda G. Baumane, piebilstot, ka īpaša vērtība ir arī detalizētās «fotonegatīva pases», kurās ierakstīts gan objekta motīvs, tā stāvoklis attiecībā pret debespusēm, vieta (apriņķis, pagasts, mājas), uzņemšanas laiks (gads, mēnesis, datums, dažkārt arī pulksten cikos) un fotogrāfs. Dažkārt norādīta arī fotogrāfijas uzņēmēja dzīves vai darba vieta. Pateicoties šai precizitātei un unikālajai informācijai, fotonegatīvi kalpo kā neatkārtojams avots kultūrvēsturisko procesu pētniecībā.

Publicitātes foto

Kolorīti stāsti

Katrā fotogrāfijā slēpjas reāls dzīves stāsts par kādu dzimtu, sētu, nodarbošanos. Katrs uzņemtais personāžs ir personība ar savu kolorītu stāstu. Kad šis stāsts atrasts (muzeja materiālos, arhīva liecībās vai periodikā) un savienots ar uzņēmumu, aina, ainava, notikums paver vēl plašāku skatu uz fiksēto notikumu. Ir arī pavisam unikālas liecības. Piemēram, Fotonegatīvu kolekcijā ir astoņi 1927. gada augustā izdarīti uzņēmumi čigānu nometnē Daugavpils apriņķa Dagdas pagastā. Pieminekļu valdes ekspedīcijas dalībnieks Aloizijs Borbaļs par redzēto raksta: «Katru gadu piektajā augustā notiek visu Latgales čigānu sabraukšana Daugavpils apriņķa Dagdā. Tanīs dienās notiek liels zirgu tirgus, kurā ņem dalību visi čigāni bez izņēmuma, neskatoties uz to, vai ir viņam savs zirgs, ko mainīt, vai nav. Pīcka gan ir katrā rokā. Apmetas viņi vienmēr netālu no Dagdas pusmuižas parka, meža upītes malā. Vakaros pret katru nometni kuras ugunis, vāra vakariņas, dzied un dejo. Īpaši lustīgi viņi ir tad, ja dienā viņiem bij labi veikusies zirgu maiņa. Tā viņi vakarē apmēram līdz pulkstenis vieniem naktī, tad trenc visus viesus no nometnes ārā. Pa dienu nometnē paliek tikai vecie un bērni, pārējie aiziet darbā. Šādās sabraukšanās čigāni sarīko savas jaunatnes iepazīšanās (ļoti bieži notiek kāzas).