Opera "Izvirtības hronika". Redzēt tālāk par konfekšu papīriņu

Igora Stravinska operas Izvirtības hronika (Rake’s Progress) iedvesmas avots ir 18. gs. angļu mākslinieka Viljama Hogārta gravīru cikls.

Tas stāsta par jauna cilvēka degradāciju, nespējot tikt galā ar dzīves kārdinājumiem, bagāts mantinieks caur pilsētas priekamājām un spēļu namiem nonāk vispirms cietumā un beigās - vājprātīgo namā.

Februāra vidū LNOB notika operas pirmuzvedums Latvijā. Dzeltenie plakāti ar galvenā varoņa Toma Reikvela lomas atveidotāja Mihaila Čuļpajeva portretu, ko rotā datorgrafikā veidotas violetas attīstošās sērgas ilustrācija, digitālajā un pilsētvidē bija ļoti pamanāmi, tomēr abu sastāvu pirmizrāžu vakaros 15. un 16. februārī skatītāju zālē varēja just zināmu piesardzību. Igora Stravinska mūzika mūsu teātrī labāk pazīstama saistībā ar baletiem. Lai arī pieskaitāma pie pagājušā gadsimta klasikas, joprojām plašā sabiedrībā tā tiek uzskatīta par laikmetīgu šī vārda ironiski tonētajā nozīmē.

Skeptiķus var nomierināt, jo Izvirtības hronikas mūzika ir vienlaikus izsmalcināta un demokrātiska, klasikā iedvesmota un laikmetīga gara apdvesta, raksturā mocartiski draiska, ritmiski asprātīga ar mazliet ironisku mūzikla garšu. Operas vadība un radošā komanda sauc operas iestudēšanu par izaicinājumu, jo LNOB publika vairāk radusi pie 19. gs. klasiskajām operām un jau teju pie labā toņa pieskaitītas vīpsnājošas kritikas attiecībā uz to iestudēšanas tradīcijām pēdējās desmitgadēs. Priecājoties par uzdrīkstēšanos pievērsties arī 20. gs. operrepertuāram, gribas cerēt, ka šis ambīciju asns vēsta par pavasari un komercledus kušanu LNOB mākslinieciskajā politikā, papildinot publikas iecienītākās repertuāra izrādes ar kaut ko svaigāku arī tiem, kuri jau visu piedāvāto redzējuši un sūdzas, ka nav uz ko iet.

Izvirtības hronikas pirmiestudējums kā sintētisks mākslas darbs ir veidots mūsdienu mākslā reti sastopamā harmonijā starp visām iesaistītajām pusēm. Tas ir konceptuāli viengabalains, rūpīgi veidots veselums, konfekte spilgtā, spīdīgā un reizēm kaitinoši čaukstošā papīriņā. Muzikāli gandarī diriģenta Jāņa Liepiņa nopietnā iedziļināšanās partitūrā un orķestra prasme pielāgoties repertuāram ārpus ikdienas rutīnas rāmjiem, kā arī solistu atdevīgais un kvalitatīvais sniegums. Šajā iestudējumā katram māksliniekam - scenogrāfam Didzim Jaunzemam, kostīmu māksliniecei Yashi, gaismu māksliniekam Oskaram Pauliņam un videomāksliniekam -8 - izdevies savā jomā radīt spilgtu autordarbu. Tie sakausējušies jaunā kvalitātē un vienotā režijas koncepcijas autores Margo Zālītes veidotā vēstījumā. Iestudējums neatstāj vienaldzīgu, ja vien tiek tālāk par luminiscējošā papīriņa čaboņu jeb rozā porolona krāniņiem savā uztverē. Šo asociāciju raisa jau pirms uvertīras skanošais ieraksts krievu valodā, nosacītas situācijas vērtējumā īsā laika nogrieznī savstarpēji mijot epitetus klassno (brīnišķīgi) un užasno (šausmīgi), kas zināmā mērā kļūst par skatītāja un klausītāja uztveres vadlīniju.

Sirreālistiska laiktelpa, digitāls atsvešinājums, grotesks gleznieciskums, ironisks skats no malas un vienlaikus emocionāli atkailināts grimstošas personības kliedziens nesaudzīgi trāpa mērķī bez mazākā psiholoģisma. Tas ir Doriana Greja acīmredzami novecojošais portrets plastiskā ķirurga kabinetā. Potjomkina sādža tīmekļa viltusziņu, kiberkaru un sociālo tīklu profilu uzturētāju uzplaukuma laikmetā. Iespējams atjaunot tikai iztrupējušā grausta fasādi. Viljama Hogārta reālistiskā moralizēšana, lielais tukšums, ko juta Stravinskis pagājušā gadsimta četrdesmito gadu beigās, projicēts nosacītā nākotnes perspektīvā. Katram iespējams pārskatīt savas attiecības ar to, ko šajā tulkojumā nozīmē vārds izvirtība, agrāk daudz nevainīgāk apzīmēts ar dīkdienība vai vējagrābslība, proti, garīgu pasivitāti, nevēlēšanos vai slinkumu attīstīties, vājumu pret kārdinājumiem un totālu virspusējību it visā.

Margo Zālīte savā režijas virtuvē darbojas kā programmiņā aprakstītais homo ludens jeb cilvēks, kas spēlējas. Režisoram, kurš mūsdienās vienlaikus ir oriģinālā mākslas darba lasītājs un arī interpretētājs, tas ir atļauts, lai arī daļa publikas to nekad nepieņems. Piemēram, pretēji kristīgajā pasaules uzskatā sakņotajam libretista uzstādījumam, kur Niks Šedovs ir velns, režisore izmantojusi personāža uzvārda tiešo nozīmi ēna (angl. shadow), pārvēršot to par Toma Reikvela zelta pusi jeb iekšējo dziņu balsi. Galvenais varonis ar to gan noslēdz derību, gan strīdas, gan nokausē un gandrīz pat vinnē, taču tā atņem viņam veselo saprātu un noved trakomājā. Toties neļauj izdarīt pašnāvību, no kuras attur atmiņas par Annu Trūlovu jeb patiesu mīlestību (angl. true love), kas novērtēta tikai post factum. Brīžiem raibais karuselis griežas tik ātri, ka grūti izsekot detaļām, taču sliedēs visu atgriež mocartiskā harmonija, kas caurauž Stravinska mūziku ar dejisku vieglumu.

Abu sastāvu pirmizrādes niansēti dažādas padarīja solistu sastāvi. 15. februārī Toma Reikvela tēlā iejutās britu tenors Pīters Kērks, dziedātājs ar maigu, lirisku tembru un nevainojamu dikciju dzimtajā valodā. Annas Trūlovas lomu dziedāja Inga Šļubovska-Kancēviča, kuras balss, nezaudējot dzidro tembru, sasniegusi tehnisku briedumu, bet vokālā pašpārliecinātība pavērusi atraisītāku aktierisko ekspresiju. Nika Šedova splīnīgajā tēlā ar atzīstamu plastisko sniegumu darbojas baritons Armands Siliņš un viņa mazais dubultnieks Aleksandrs Radzēvičs, kurš, starp citu, izrādē arī dzied. Dubultnieka tēls apspēlēts arī paša Stravinska klātbūtnē iestudējumā. Pēc komponista portretiskās līdzības nogrimēts prezidenta ložā pie klavesīna muzicējošais Mārtiņš Zilberts un mīms, kas attēlo ārstu vājprātīgo namā izrādes trešajā cēlienā.

Otrā pirmizrāde patīkami pārsteidza ar Mihaila Čuļpajeva (Toms Reikvels) vokāli precīzo, skanīgo un stilistiski niansēto dziedājumu un plastiski atraktīvo tēlojumu, kā arī Marlēnas Keines vokālo izaugsmi gan tembrālo krāsu, gan balss kustīguma ziņā Annas Trūlovas partijā kopš sezonas atklāšanas galā koncertā izskanējušā dueta. Arī Rihards Mačanovskis, kurš arvien labāk izklausās baritona tesitūrā, Nika Šedova tēlā bija ne mazāk pārliecinošs. Abu sastāvu vokālā stabilitāte lika atminēties, ka mūsu teātrī jau 15 gadus nav iestudēta Mocarta opera Tā dara visas, kurai acīmredzami ir nobriedis jauns sastāvs. Otrā plāna tēli izceļas ar sirreālistisku vizuālo tēlo, kas novērš uzmanību no dziedājuma. Šoreiz tas nemaz nav slikti, jo sevišķi Turku Babas partija ir dziedātājām ciets riekstiņš.

Trūlovs (Krišjānis Norvelis un Romāns Poļisadovs) ievietots skapī, kas no ārpuses izskatās kā kvadrātains uzvalks. Atveroties durvīm, ieraugām dziedātāju apakškreklā virinām skapja durvis, uz kurām salīmētas ikonas. Savukārt Turku Baba (Andžella Goba un Ilona Bagele) apsegta ar neproporcionāli lielu rudas un cirtainas bārdas aizkaru. Kad tas tiek noņemts, Baba zelta kleitā defilē pa platformu ar rūpīgi apcirptu sejas apmatojuma imitāciju kā tikko no bārberšopa, panākot tēlam nepieciešamo jocīgumu un vienlaikus emocionāli neļaujot tēlu uztvert kā klaunādi, kas savukārt izvērsta kora mainīgajos imidžos no bordeļa maskotās publikas līdz spiedzošajam, luminiscējošā plastikātā tērptajam pūlim ūtrupes ainā trešajā cēlienā.

Izrādes vizuālajā tēlā sajūsmina Didža Jaunzema radošais telpiskums un pārsteidzošās dinamiskās transformācijas (sevišķi no baloniem izveidotā milzu Venera bordeļa skatā), izmantojot vienkāršas formas - kvadrātu, apli, kā arī konstrukcijas un mehānismi. Scenogrāfijas melnbaltums pret krāsainajiem Yashi kostīmiem, frizūrām un grimu veido kontrastus, kas neļauj atslābt skatītāja uzmanībai, savukārt -8 videoprojekcijas piešķir iestudējumam videoklipa dinamiku, koķetējot ar digimodernisma nepielūdzamo klātbūtni mūsdienu sabiedrības ikdienā. Jaudīga, bet ne līdz galam pamatota ir ideja par cilvēku klonēšanas mašīnu kā lielummānijas personifikāciju un milzīgās baltās galvas ar metāla spirāles balstiem. Tas sasaucas ar nupat jau biedējoši bieži arī reālajā dzīvē izskanošajām idejām par robotu armijām, taču ir pretrunā ar tekstu, kur runāts par akmeņu pārvēršanu maizē, lai pabarotu izsalkušos.

Gari aprakstīt Izvirtības hroniku nav vērts, ir jāiet un tā jāskatās. Muzikāli nekādas briesmas šoreiz nedraud, vizuāli tas ir, iespējams, pēdējā laika iespaidīgākais operas iestudējums LNOB. Pa skatuvi neviens pliks neskraida. Arī polsterētie rozā auduma plikņi bordeļa skatā ir pietiekami atsvešināti un ironiski, ja vien nemulsina, piemēram, izģērbtas lelles vai nogrimēti klauni.