Reportāža: Kā Liepājā pošas Dziesmu un deju svētkiem

No 30. jūnija līdz 8. jūlijam galvaspilsētu pieskandinās un izkrāsos dziesmas, jautras čalas un raiti deju soļi – notiks XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Ceļā pamazām pošas arī vairāk nekā 30 Liepājas radošo kolektīvu. Neatkarīgā nesen viesojās vēju pilsētā un ielūkojās, kā tur norit gatavošanās svētkiem.

Dalībnieku priekšā jānoliec galva

Ojārs LŪSIS, Neatkarīgā

Liepājas Universitātes profesore, diriģente Ilze Valce (attēlā) Dziesmu un deju svētku īpašo gaisotni sajutīs jau devīto reizi - sākotnēji tajos piedalījusies kā kora dalībniece (mācoties Liepājas mūzikas vidusskolā, vēlāk Latvijas Mūzikas akadēmijā), bet 90. gados viņa uz Dziesmu un deju svētkiem devās jau kā diriģente kopā ar savu dibināto jaukto kori INTIS, Liepājas Universitātes sieviešu kori Atbalss un Gaviezes jaukto kori. Arī šajos svētkos INTIS un Atbalss būs I. Valces acuraugi. Viņai ir uzticēts arī Liepājas koru apriņķa (Liepājas pilsēta un 8 novadi) virsdiriģentes un jau otro reizi Dziesmu un deju svētku virsdiriģentes gods sieviešu koriem.

Spēcīgas emocijas, skaisti sasniegumi

«Man dalība svētkos allaž saistījusies ar ļoti spēcīgām emocijām, gaišu auru, skaistiem sasniegumiem. Skolas un studiju laikā noteikti liels nopelns šajā ziņā bija skolas kora izcilajai diriģentei Skaidrītei Kuplajai un manam profesoram konservatorijā Daumantam Gailim, kas bija diriģents Latvijas Universitātes jauktajam korim Juventus, kurā dziedāju arī es. Domāju, ka tikai pēc gadiem cilvēks spēj novērtēt, kādu sajūtu buķeti svētki viņam devuši, tikai pēc laika varam apjaust svētku nozīmi, jo jaunībā tomēr dominē enerģija, degsme, uzvaras alkas, neizmērojams prieks, sajūsma. Tad, kad gadiem līdzi nāk arī pieredze, uz Dziesmu svētkiem skatāmies nedaudz savādāk - sākam izjust tos kā tautas kopību, kā latvietību, kultūrvēsturisku vērtību, kur caur dziesmām un dejām godājam savu valodu un priekšnesumos ieliekam savu vēstījumu visai pasaulei,» secina I. Valce un turpina: «Mēs tomēr esam ziemeļu tauta, un ziemeļnieki lieki nerunā. Kad viņiem ir ko teikt, viņi dzied. Un, manuprāt, šī izteikšanās ir ļoti būtiska tieši novadu iedzīvotājiem. Tas jau nav noslēpums, ka labākie kori ir Rīgā, jo galvaspilsētā ir ļoti daudz iespēju, kur profesionāli pilnveidoties, tostarp mūzikas skolas gatavo profesionāļus. Bet novados dzīvojošajiem būt Dziesmu svētkos ir sirds aicinājums, viņos ir vēlme būt kopā, sajust šo kopības garšu, kad no Latvijas malu malām Rīgā satiekas visa tauta. Uzskatu, ka dalībnieku priekšā ir jānoliec galva un jāpasaka paldies, viņi ir svētku galvenie varoņi, jo viņi brīvprātīgi, bez atlīdzības velta savu brīvo laiku Latvijas kultūras kopšanai.»

PĒRN oktobrī INTIS nosvinēja savu 30 gadu jubileju. Daļa dalībnieku ar kori ir kopā no tā pirmās dienas / Publicitātes foto: Valters PELNS

Gan klasika, gan jaunas vēsmas

I. Valce stāsta, ka gatavošanās Dziesmu svētkiem principā ilgst vairākus gadus - noslēdzas vieni svētki, un maz pamazām sāk domāt par nākamajiem. «INTIS un Atbalss ir bijuši, tā teikt, kā stabili balsti kopkoru mēģinājumos un koncertos [kopā pulcējas visi Liepājas apriņķa kori], lai visi kvalitatīvi iemācītos repertuāru. Repertuārs šobrīd ir apgūts, tagad notiek skaņdarbu noslīpēšanas darbs. Diemžēl daudzu dalībnieku slimošanas dēļ uz mēnesi darbs ir paralizēts, bet ceru, ka pavasarī visi atgūs spēkus un spēsim sagatavoties visaugstākajā līmenī,» akcentē diriģente.

I. Valce jau otro reizi Dziesmu un deju svētku kulminācijā kāps diriģentu tribīnē, jo viņa ir viena no pasākuma virsdiriģentēm, kurai ir uzticēts Valda Zilvera jaundarbs Es pārsviedu zelta zirni. «Tas ir milzīgs gods un vienlaikus ārkārtīgi liela atbildība. Katra nejaušība var ietekmēt izpildījumu, tāpēc uzmanībai starp diriģentu un dziedātājiem jābūt nepastarpinātai, dziesmas ir jāzina no galvas. Improvizācijai nav vietas, tāpēc ir tik būtiski tikties kopmēģinājumos, lai visu noslīpētu līdz izcilībai.»

KORI Atbalss veido Liepājas Universitātes studentes un absolventes. Attēlā: Koris uzstājas Liepājas universitātes absolventu salidojumā / Publicitātes foto: Ģirts GERTSONS

Vērtējot kopējo koru repertuāru, I. Valce teic, ka tajā būs gan klasika, gan jaunākas vēsmas. «Piemēram, repertuārā ir Valda Zilvera, Raimonda Tiguļa, Ērika Ešenvalda darbi. Katrā ziņā līdzsvara princips ir ievērots.»

Nes latviešu dziesmas pasaulē

Papildus rosībai ap Dziesmu un deju svētkiem abi I. Valces kori - INTIS un Atbalss - turpina arī savu ierasto darbību, īsteno individuālas ieceres, piemēram, 26. maijā INTIS piedalīsies koncertā par godu Imanta Kalniņa dzimšanas dienai. «Pērn oktobrī INTIS nosvinēja savu 30 gadu jubileju. Prieks, ka daļa dalībnieku ar kori ir kopā no tā pirmās dienas. Protams, pievienojušies arī jauni dalībnieki, tostarp korī dzied vecāki un viņu bērni - tas ir skaisti. INTIS izpilda profesionālu repertuāru, kopjam latviešu kormūzikas tradīcijas, cildinām un saglabājam Kurzemes kultūrvēsturiskā mantojuma vērtības. Mēs godājam vecākās paaudzes diriģentus, mūzikas darbiniekus un parādām viņu devumu Latvijas kultūras kontekstā.

Savukārt koris Atbalss, ko veido Liepājas Universitātes studentes un absolventes, aktīvi piedalās starptautiskos konkursos, kur iegūst godalgotas vietas. Katrā ziņā abi kori nes latviešu mūziku pasaulē, aktīvi izvērš starptautisku sadarbību, tādējādi izzinot arī pasaules kultūras mantojumu, iepazīst citas tautas, un šie starptautiskie projekti reģionā dzīvojošajiem ļauj sajusties kā pasaules pilsoņiem,» skaidro I. Valce.

******

Kopā dzied un svin svētkus

Rūpīgi Dziesmu svētkiem gatavojas arī jaukais koris Kursa, kas ir viens no senākajiem Liepājas koriem, kurā daļa dalībnieku dzied jau daudzus gadu desmitus. Turklāt kolektīvam 2018. gads saistās ne tikai ar lielo sadziedāšanās notikumu Rīgā, bet arī zīmīgu jubileju - koris svin savu 65. dzimšanas dienu, kā arī šogad aprit tieši 20 gadu, kopš par tā diriģenti kļuva Ilze Āboliņa.

Pieskandina māju

Neatkarīgo I. Āboliņa uzņem savās mājās - viņai atgadījusies ķibele: pirms laika lauzta kāja, taču tas nebūt nav apturējis kora mēģinājumu procesu, proti, pārfrāzējot austrumnieku teicienu: «Ja kalns neiet pie Muhameda, tad Muhameds iet pie kalna», aptuveni mēnesi koris pieskandina viņas māju. Tā kā visus dziedātājus vienlaikus vienā istabā nevar ietilpināt, uz mēģinājumiem, tā teikt, nāk pa balsīm.

JAUKAS TRADĪCIJAS. Kora Kursa dalībnieki ne tikai kopā dzied, bet arī atpūšas: kolektīvam ir ļoti aktīva saviesīgā dzīve - visiem kļuvušas mīļas kora dalībnieku dzimšanas dienu svinēšanas, Ziemassvētku pasākumi un citas korī iedibinātās tradīcija / Publicitātes foto: Iveta MELDERE

I. Āboliņa stāsta, ka korī Kursa dzied nedaudz vairāk kā 40 cilvēku. Kursa ir ļoti raibs kolektīvs, jo tajā ir gan padsmitnieki, gan ļaudis, kuru gadu skaits pārsniedz astoto gadu desmitu. Lai arī vecāka gadagājuma dziedātajām veselība dažreiz liek par sevi manīt, doties uz Dziesmu un deju svētkiem viņām ir goda lieta. Arī šis gads nebūs izņēmums. «Jāteic gan, ka nereti vecāka gadagājuma cilvēki ir izturīgāki un enerģiskāki par jaunajiem,» novērojusi I. Āboliņa.

Cītīgi gatavojas skatei

Viņai pašai šie, protams, nebūs pirmie Dziesmu svētki - uz tiem ceļš mērots jau kopš pamatskolas laikiem. I. Āboliņa ir gandarīta, ka gan iepriekšējos, gan gaidāmajos svētkos ir padomāts par koru diriģentiem, respektīvi, kādreiz viņiem noslēguma koncerta laikā nebija atvēlēta konkrēta vieta, kur atrasties, kur vērot svētkus. «Bet tagad koru diriģentiem ir savas goda vietas un arī mēs varam pilnvērtīgi izbaudīt svētkus, dziedāt kopā ar koriem, jo dziesma un dziedāšana taču ir svētku neatņemama sastāvdaļa,» akcentē Kursa diriģente. Viņai visspilgtāk atmiņā palikuši Dziesmu svētki, kas notikuši Atmodas laikā. «Lai arī laiks bija nepatīkams - ļoti intensīvi lija lietus, svētku noskaņa bija burvīga - cilvēki bija izmirkuši, bet ļoti laimīgi, saviļņoti. Principā jebkuri Dziesmu svētki ir neaizmirstams notikums - tajā var iegūt gan daudz pozitīvu emociju, gan svētki no dalībniekiem paņem daudz enerģijas,» secina I. Āboliņa.

Pašlaik Kursa cītīgi gatavojas skatei, lai parādītu pēc iespējas labāku sniegumu, kā arī reizi mēnesī dodas uz kopkoru mēģinājumiem. Diriģente stāsta, ka no repertuāra korim ir daudz ļoti mīļu dziesmu, piemēram, Gara, gara šī naksniņa, Tavas saknes tavā zemē, Sasala jūriņa, arī mūžam tautas sirdī dzīvās Saule, Pērkons, Daugava, Manai dzimtenei. Taču ir arī skaņdarbi, kas īsti nedziedās un sirdij nav ļoti tuvi. «Korī nedzied profesionāļi, bet cilvēki, kam patīk sanākt kopā un vienoties kopējās dziesmās,» piebilst I. Āboliņa.

Gaidāma nozīmīga jubileja

Pirms Dziesmu svētkiem arī gaidāms kāds būtisks sarīkojums - jubilejas svinības. Tās plānotas 26. maijā. Koncerta scenārijs vēl ir tapšanas stadijā, bet, piemēram, ir iecere dzimšanas dienas pasākumā uzaicināt piedalīties arī dejotājus. Starp citu, arī citas apaļas kora jubilejas atzīmētas ar vērienu, piemēram, ar plašiem koncertiem Liepājas Latviešu biedrības namā koris svinēja savu 50 gadu jubileju, savus klausītājus un atbalstītājus koris pulcināja arī sava 55. darbības gada koncertā.

Ārpus Dziesmu svētku repertuāra Kursa labprāt izpilda Imanta Kalniņa, Mārtiņa Freimaņa dziesmas. Ik gadu koris klausītājus priecē Ziemassvētkos, uzstājoties baznīcā, viesojoties pansionātos un dziesmu aiznesot līdz pansionātos dzīvojošo sirdīm. Par tradīciju jau kļuvis oktobrī organizēt jaukto koru sadziedāšanās dienu jeb pasākumu Visiem viena, katram sava tautasdziesma. «Diena iesākas ar tautas bumbas spēlēšanu, pēc tam ir mēģinājumi, un tad katrs koris dzied savu sagatavoto repertuāru,» stāsta Kursa diriģente.

Jāpiebilst, ka kora dalībnieki ne tikai kopā dzied, bet arī atpūšas: kolektīvam ir ļoti aktīva saviesīgā dzīve - visiem kļuvušas mīļas kora dalībnieku dzimšanas dienu svinēšanas, Ziemassvētku pasākumi un citas korī iedibinātās tradīcijas.

****

Uz Dziesmu svētkiem ar bagātīgu pūru

Pirms Dziesmu un deju svētkiem darba pilnas rokas ir Tautas lietišķās mākslas studijas Liepava dalībniecēm - viņas krāšņos tautas tērpos ietērpj Liepājas kolektīvus. Tāpat viņu veikums būs apskatāms un klātienē novērtējams svētku Tautas lietišķās mākslas izstādē Rīgā. Pūrs liels, jo studijas radošā dzīve rit ļoti aktīvi un šo māksliniecisko dzirksteli vēl uzkurina studijas radošā konsultante Smaida Rubeze.

Jāvārds uz mūžu

Viņa ar Liepavu ir kopā kopš 20 gadu vecuma, un ceļi krustojās pavisam nejauši. «Uzskatu, ka vārds «nejaušība» būtu jāraksta ar lielo burtu, jo bieži vien tieši nejaušības ievieš korekcijas visai dzīvei. Nekad nebiju domājusi, ka darbs studijā kļūs par manu mūža vaļasprieku. Es ar kolēģi tēlnieku biju sarīkojusi personālizstādi, un to apmeklēja tā laika Liepājas kultūras nodaļas vadība. Iepazināmies. Pēc kāda laika tika meklēta studijai jauna vadītāja, un kultūras nodaļas vadība iedomājās par mani. Teicu savu jāvārdu, lai gan tolaik nedomāju, ka tas būs uz mūžu. Turklāt par etnogrāfiju man zināšanas bija apaļa nulle, tāpēc pirmie divi gadi tika aizvadīti muzeja fondos, lai izkostu drēbi,» atceras S. Rubeze. Ar laiku studija viņu piesaistīja arvien ciešāk un ciešāk.

SPILGTI UN PAMANĀMI. «Mēs esam trakie, lepnie kurzemnieki. Tas viss skaidri un gaiši parādās mūsu spilgtajos tautas tērpos, rotās, rokdarbos, deķos - visur, arī mūsu jaunradē. Mēs darbojamies ar spēcīgām pamatkrāsām, tērpi ir krāšņi, grezni un pamanāmi,» skaidro Liepavas radošā konsultante Smaida Rubeze / Ojārs LŪSIS, Neatkarīgā

Tā arī noticis ar citām Liepavas dalībniecēm - vispirms atnāk tikai tā - intereses pēc pamēģināt, bet tad ir āķis lupā un studijas durvis tiek vērtas biežāk un biežāk. Studija savā ziņā kalpo kā miera oāze no ikdienas steigas. Darbošanās studijā ir sieviešu vaļasprieks, relaksācija un pašapliecināšanās process - viņu darbi redzami izstādēs, gadatirgos. Rokām kļūstot arvien prasmīgākām un domu lidojumam plašākam, dalībnieces nebaidās eksperimentēt, radīt jaunradi. Tas arī raksturo Liepavas unikalitāti: studija ne tikai pilda būtisku misiju - izzina un turpina Kurzemes puses tautas mākslas tradīcijas, radot autentiskus darbus vai atjaunojot, piemēram, vecās segas, tautas tērpus, bet top arī jaunrades darbi, kas ir balstīti uz tradīcijām.

Vecākā studija Latvijā

Šobrīd liepavietes praktizē aušanas un rokdarbu tehnikas (darina krāšņos Kurzemes cimdus un zeķes, segas, lupatu deķus, Kurzemes lielos lakatus, dreļļus un grezni tamborētus un adītus galdautus), bet pirms pāris gadu desmitiem Liepavas paspārnē darbojās virkne amatnieku - pinēji, rotkaļi, dzintara apstrādātāji, keramiķi, ādas apstrādātāji, kokamatnieki u.c. Starp citu, Liepava ir pirmā un vecākā Tautas lietišķās mākslas studija Latvijā, kuru 1953. gadā no entuziastu kopas izveidoja Vēstures un mākslas muzeja pamatlicējs, tautas mākslas speciālists un pedagogs Jānis Sudmalis. Juku laiki Latvijā atstāja arī savas pēdas Liepavas darbībā, un šobrīd dzīvs ir viens pamatvirziens - tekstils, kas sirdij tuvs ir gandrīz 60 studijas dalībniecēm, turklāt ar gadiem viņu pulciņš ir kļuvis kuplāks un prasmes un zināšanas tiek nodotas no paaudzes paaudzē.

HOBIJS. Lai arī darbošanās Liepavā sievietēm ir hobijs, tomēr šī aizraušanās prasa gana daudz laika, darba un piepūles, skaidro meistare Ilze Škuberte / Ojārs LŪSIS, Neatkarīgā

«Mēs esam trakie, lepnie kurzemnieki. Tas viss skaidri un gaiši parādās mūsu spilgtajos tautas tērpos, rotās, rokdarbos, deķos - visur, arī mūsu jaunradē. Mēs darbojamies ar spēcīgām pamatkrāsām, tērpi ir krāšņi, grezni un pamanāmi,» skaidro S. Rubeze.

Nopietns darbs

Lai arī darbošanās Liepavā sievietēm ir hobijs, tomēr šī aizraušanās prasa gana daudz laika, darba un piepūles. Amatnieku gadatirgos mēs redzam rezultātu, bet to, cik lielu darbu tas prasījis, zina tikai pašas veidotājas. Piemēram, lai izveidotu segu atbilstoši visām sentēvu tradīcijām, iesācējam vajadzīgi vismaz divi mēneši - viens mēnesis vajadzīgs, lai paveiktu visus iekārtošanās darbus pie stellēm, kas prasa milzu precizitāti, lai katrs diedziņš būtu savā vietā. «Pati aušana arī aizņem mēnesi, bet tie jau ir svētki, jo grūtākais jāpaveic pirms tam, ieskaitot jautājumu, kur ņemt materiālu. Tirgū ir ļoti grūti atrast to, kas mums ir vajadzīgs. Latvijā daudzus izejmateriālus nemaz nevar nopirkt. Tāpēc, ja dzirdu kādu sākām - kāpēc tik dārga sega, kāpēc tik dārgs krekls -, vienmēr laipni ielūdzu uz mūsu studiju un aicinu to izgatavot savām rokām,» smaidot teic S. Rubeze. Un šim aicinājumam atrodas dzirdīgas ausis, un tādējādi Liepava iegūst jaunus domubiedrus.

Liepavietes ne tikai pie sevis gaida ierodamies interesentus, bet arī pašas dodas ciemos - ik pa laikam viņas rīko tradicionālo meistaru amatu pieredzes apmaiņas braucienus, viesojoties pie dažādu Kurzemes novadu amatniecēm. Meistaru kopā sanākšana, padarītā vērtēšana un pūra vēdināšana ir būtisks nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanas un tālāknodošanas process. Satikšanās reizēs īpašā vērtē ir dažādi seni darinājumi (kaut vai tikai neliels gabaliņš), lai ir ko paskatīt, pamācīties un, iespējams, arī restaurēt. Piemēram, šobrīd savu atdzimšanu gaida aptuveni 180 gadu sena villaine.

Izstāde trīs mēnešu garumā

Kā stāsta Liepavas meistare Ilze Škuberte, studijas dalībnieču veikums būs redzams arī Dziesmu svētkos - viņas apģērbj praktiski visus Liepājas kolektīvus. Uz Rīgu brauks arī labākie darbiņi, kas tiks izstādīti izstādē. Šobrīd atlasīti 100, bet atlases siets kļūs vēl skrupulozāks. «Komisijā Rīgā allaž norāda, ka mūsu rokdarbi ir viskvalitatīvākie. Un ar to mēs lepojamies. Kvalitāti raksturo vairāki aspekti - materiāla izvēle, blīvuma aprēķināšana un precīzs izpildījums,» stāsta S. Rubeze.

Šogad Liepava svin savu 65 gadu jubileju, un arī tai pamazām jāsāk sagatavoties - izstāde iecerēta šā gada rudenī jaunajā mākslas galerijā Romas dārzs. Izstāde būs atvērta trīs mēnešus, kur liepavietes iepazīstinās ar savu bagātīgo pūru, atgādinot par kurzemnieku identitātes apzināšanas un saglabāšanas nozīmi, jo, kā zināms, bez pagātnes nav nākotnes.