Šķiet gandrīz neticami, ka šogad aprit jau divdesmit viens gads, kopš notiek Rīgas Operas festivāls. Simtgades virpulis šo faktu mazliet pieklusinājis, tomēr Operas festivāla tradīcija galvaspilsētā ir ievērības cienīgs notikums gan ikgadējā Rīgas mūzikas kultūras dzīvē, gan garākā laika nogrieznī.
Tradicionāli festivāls atskatās uz sezonas jauniestudējumiem un dāvā klausītājiem izsmalcinātu galā koncertu, pirms opera dodas vasaras atpūtā, kas pēdējās sezonās attiecas tikai uz jūliju, jo jau augustā jau atsākas izrādes.
Šā gada Operas festivāls mazliet atšķīrās savā mākslinieciskajā koncepcijā. Proti, festivāla pirmā nedēļa bija ekskluzīvi veltīta latviešu laikmetīgajai operai, izrādot četrus pēdējos gados LNOB tapušos iestudējumus - Ērika Ešenvalda Iemūrētos (2016), An-dra Dzenīša Dauku (2012), Artura Maskata Valentīnu (2014) un Zigmara Liepiņa Turaidas rozi (2017). Šāda panorāma ir bezprecedenta gadījums, taču uzrāda interesantu kopainu gan muzikālajā daudzveidībā, gan tematikā, kādai latviešu komponisti pēdējā laikā pievērsušies operas žanrā uz lielās skatuves.
Aktualitātes, klasiskā literatūra, personības un leģenda visai atšķirīgā skaņurakstā ieskandināja simtgades vasaru arī nesenākas vēstures kontekstā. Libretu konkursa rezultāti vēl nav paziņoti, un kas to lai zina, kā attīstīties latviešu oriģinālopera 21. gadsimtā, kad dominē laikmetīgi kamerformāti. Taču jaunākās retrospekcijas kontekstā īpašs prieks par Andra Dzenīša Daukas atskaņojumu, kas piedāvāja interesantu ceļojumu komponista daiļrades nesenajā vēsturē, vēl vairāk liekot priecāties par straujo izrāvienu simfoniskajā mūzikā pēc minētās operas sacerēšanas.
Operas festivāla otrajā nedēļā, savukārt, kopainu bagātināja divi pagājušajā sezonā tapuši laikmetīgās operu režijas paraugi - Igora Stravinska Izvirtības hronika Margo Zālītes režijā un Gaetāno Doniceti komiskā opera Dons Paskvāle itāļu komandas ar režisoru Džordžo Barberio Korseti priekšgalā interpretācijā, kā arī vēsturiskais Turandotas iestudējums, kas ir viena no muzejiskām vērtībām LNOB krājumā. Abi pirmie pieskaitāmi pie iepriekšējās sezonas lielākajiem ieguvumiem teātra repertuārā gan muzikālā, gan mākslinieciskā aspektā, parādot teātra gatavību arī novatoriskākam skatījumam uz operas žanru, kas ir vitāli nepieciešams gan mūziķiem, gan publikai. Turandota savukārt ir kā pasaku grāmata, kura nenoveco un spēj aizkustināt visu paaudžu skatītājus, pārliecinoši pildīt kasi un atdot godu vecmeistariem, kas to tiešām ir pelnījuši.
Taču par spilgtāko divdesmitā Rīgas Operas festivāla piedzīvojumu izvērtās sezonas noslēguma galā koncerts ar plašu viessolistu sastāvu. Piemēram, tenoru vien - veseli četri! Pēc ilgāka laika Rīgā dzirdējām savulaik daudzās pirmizrādēs dziedājušo čehu tenoru Pāvelu Černohu un citu regulāru viesi - Tanselu Akzeibeku, kurš nule spoži nodziedāja Ernesto lomu Doniceti operā Dons Paskvāle. Savukārt ne vienu vien pārsteigumu sagādāja arī gruzīns Iraklijs Kahidze, bet jo sevišķi - liriskais dienvidafrikāņu tenors Levijs Sekgapane. Kahidzes sniegumā izskanēja tāds retums kā Ernani ārija Come rugiada al cespite no Verdi Ernani un Nessun Dorma no Turandotas ar pārliecinošāko do, kādu pēdējā laikā nācies dzirdēt mūsu teātrī, publikai sajūsmā pieprasot pat atkārtojumu.
Levijs Sekgapane, neskaitāmu prestižu vokālo konkursu, cita starpā Hansa Gabora Belvederas jauno operdziedātāju konkursa (2015) un Plāsido Domingo organizētā konkursa Operalia (2017), uzvarētājs, priecēja Doniceti un Rosīni repertuārā, īpašu virtuozitāti demonstrējot Otello ārijā reti atskaņotajā Rosīni versijā par Šekspīra drāmu. Festivāls nesa atkalredzēšanos ar soprānu Maiju Kovaļevsku un mecosoprānu Oļesju Petrovu, kā arī šobrīd Rīgas publikas mīluli lietuvieti Vidu Miknevičuti un spožo krievu baritonu Igoru Golovatenko.
No pašmāju solistiem koncertā piedalījās Inga Šļubovska-Kancēviča un Rihards Mačanovskis. Repertuāra jaunumu kontekstā būtiska vieta koncertā bija ierādīta Verdi Donam Karlosam - Oļesja Petrova spilgti parādīja gatavību Eboli lomai ar abām sarežģītajām ārijām, savukārt par vienu no vokāli izsmalcinātākajiem galā koncerta brīžiem kļuva Karlosa un di Pozas duets, kuru izcili muzikāli nodziedāja Iraklijs Kahidze un Igors Golovatenko.
Vida Miknevičute, kura mūsu teātrī mirdzējusi gan Vāgnera Tanheizerā, gan Margaritas lomā Guno Faustā, šoreiz atklājās kā dramatiska Verdi interprete Elizabetes ārijā no Dona Karlosa. Interesanti, vai lielais numuru īpatsvars no šīs operas signalizē par plānojamu jauniestudējumu? Protams, tas nekādi nav izdarāms ar mūsu operas pašreizējiem štata resursiem, taču ar viessolistiem tas varbūt varētu izdoties, vienīgi atliek jautājums par diriģentu. Un tas ir jautājums par paškritiku un ambīcijām mūsu teātra diriģentu korpusā, kas ir nemainīgi aktuāls saistībā ar repertuāra politiku. Par to, ka Mārtiņš Ozoliņš ir gatavs izaicināt sevi Verdi repertuārā, Rīgas publika jau labi zina. Un, iespējams, tautas paruna par mazo cinīti, kas gāž lielu vezumu, var uzvarēt rezignētu vērojumu par to, ka to, ko knapi var pacelt, tālu aiznest var arī neizdoties. Opera ir pretrunīgs žanrs, kurā vienlaikus jāspēj tiekties pēc ideāliem un sabalansēt vēlmes ar iespējām. Jaunā sezona rudenī tiks atklāta ar citu LNO repertuāra vēstures smagsvaru - Vāgnera Klīstošo holandieti.