Nule Latvijas Nacionālā vēstures muzeja (LNVM) filiālē Dauderi atvērta jauna ekspozīcija, kas tapusi ar mecenāta Gaida Graudiņa atbalstu 200 000 eiro apmērā. Tā hronoloģiski rāda ne tikai šā nama un tā iemītnieku, bet arī Sarkandaugavas un Latvijas vēsturi.
Dauderi ir spilgts piemērs tam ceļam, ko nogājusi Latvija. No bagāta vācbaltiešu birģera nama un valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa rezidences līdz pat padomju laika aģitpunktam un degustāciju vietai. Un beidzot kļuvis par muzeju.
Ekspozīcijā ir trīs galvenie pieturpunkti - Dauderu nama īpašnieki, Latvijas prezidenta Kārļa Ulmaņa saimniekošanas laiks un padomju periods. «Bija interesanti izpētīt dažādus arhīva dokumentus un ne tikai gūt apstiprinājumu jau zināmiem faktiem, bet papētīt tos dziļāk un plašāk. Jo, kad 2010. gadā šo namu pārņēma LNVM, tik vien bija zināms, ka nams piederējis Bingneriem, bet vēlāk te bija Kārļa Ulmaņa rezidence,» skaidro Dauderu direktore, vēsturniece Olga Miheloviča. Veidojot jauno ekspozīciju, radās lieliska iespēja caur viena nama pagātni atklāt gan tā iemītnieku, gan vesela pilsētas rajona un arī Latvijas vēsturi.
Alusdarītava, Dauders un Bingners
Vēsturniekiem Margaritai Novikovai, Tomam Ķikutam un Imantam Cīrulim izdevies izrakt ne vienu vien pārsteidzošu faktu. Lūk, viens no tiem - izrādās, ka alus darītavas Waldschlößchen (tagadējā Aldara priekštece) dibinātājs Johans Dauders nav vis nācis no Bavārijas, bet Siguldas pagasta. Un patiesībā viņa vārds bija Jānis Daude, viņš izmantoja brīvlaišanu 19. gadsimta vidū, lai mēģinātu izsisties Rīgā. Tas viņam arī izdevies, tāpēc pirmajā zālē, kas savulaik bijusi gan bibliotēka, gan reprezentatīvā telpa, atvēlēta vieta arī viņam, ne tikai alus darītavas nākamajam īpašniekam, Dauderu pirmajam īpašniekam, vācbaltietim Ādolfam fon Bingneram, diplomētam inženierim ķīmiķim. Zālē ir gan informatīvais materiāls, gan dažādi priekšmeti, kas atklāj šo periodu un sniedz ieskatu īpašnieka un viņa ģimenes dzīvē. Ir arī interjera rekonstrukcija - Bingnera darba kabinets. Tas veidots tā, kā tas varēja izskatīties, jo no šā laika nav saglabājusies neviena fotogrāfija, kas ļautu atjaunot telpas autentisko izskatu. Labs ieguvums ir Ādolfa fon Bingnera portrets, kas atradies Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājumos. Te var arī aplūkot materiālus par to, kā tolaik izskatījās villas dārzs - ar mākslīgajām pilsdrupām, kas, visticamāk, sākotnēji bijis ūdenstornis. Mainoties īpašniekiem, mainījusies arī piekļuve namam. Sākotnēji tā bijusi no rūpnīcas teritorijas, tad Ulmaņa laikā pieeja izveidota kā Viestura dārza atzars, bet 90. gados tapusi pašreizējā - lai cilvēkiem būtu ērtāk ienākt no Sarkandaugavas ielas puses.
Kārļa Ulmaņa rezidence
Otrajā zālē var gūt ieskatu par Kārļa Ulmaņa periodu, kas sākās 1937. gadā (līdz tam Dauderi bija atstāti novārtā). Par laimi, ir saglabājušās fotoliecības par interjeru, un tas ļāvis atjaunot to toreizējā izskatā. Galds, pie kura stāv Ulmaņa vaska figūra, pat ir oriģinālais, jo tas pēc varas maiņām nonācis pie Augusta Kirhenšteina, kas 1940. gadā, padomju okupācijas laikā, pildīja valsts prezidenta pienākumus. Viņš nav smādējis šo sava priekšgājēja īpašumu un pat atstājis Ulmaņa personisko logo uz tā, tikai trīs zvaigznes galda malā tika izkasītas un aizkrāsotas. Savukārt krēsls tapis, ņemot par pamatu fotogrāfiju. Pārsteidzošs atradums bija Ulmanim īpaši gatavotās vitrīnas, kur izvietoja viņam dāvātās lietas, atrašana LNVM krājumā (bija domāts, ka tā ir parasta vitrīna). Priekšmeti, protams, ir laika gaitā zuduši, nav arī zināms, kas tur bija.
Katrā zālē ir arī aktivitāšu stūrītis - Bingneru zālē var salikt puzli ar nama attēlu, bet Ulmaņa telpā var aplūkot albumu ar visām prezidenta rezidences bildēm - sākot ar pirmo, kad valsts prezidentam tika pasniegtas simboliskās nama atslēgas. Interesants ir video, kas saglabājis Ulmaņa dzīves ainiņas Dauderos - tajā var redzēt arī dārzu ar pieradinātajiem dzīvniekiem. Saglabājušies materiāli, kā viņš peldas baseinā, kas te savulaik tika izveidots (šobrīd no tā palikušas tikai aprises), un peldmājiņa. Starp citu, tolaik netālu tika uzbūvēta sargu ēka, kur šobrīd atrodas poliklīnika.
Padomju laika bērnudārzs un aģitpunkts
Trešā zāle iepazīstina ar Dauderu padomju laika periodu. Līdz šim tas bija vismazāk apzinātais. To ieskicē arī interjers, proti, sarkanais stūrītis, kāds kādreiz bija teju katrā darbavietā. Atklājies, ka vienubrīd namā, kas pēc kara gandrīz 30 gadus kalpoja kā bērnudārzs, tika iekārtots arī aģitācijas punkts. Un bērnudārza vadītājas nereti bija šī punkta vadītājas. Domājams, ka tas atradās ēkas otrajā stāvā, kas 90. gados tika pārbūvēts. Pārliecināties, ka tā tiešām bijis, ļauj kinohronika, kurā Aldara darbinieki redzami aģitpunktā.
Pārmaiņas tolaik skāra arī apkārtni - dārzs tika krietni samazināts - un, protams, ēku - rūpes par nama vēsturisko interjeru bija minimālas, griesti un sienas nokrāsoti gan gaiši zilos, gan bāli zaļos toņos. Kamīni, par laimi, netika nojaukti, tikai krāsns mutes aizmūrētas. Tiesa, tika palēnām sakārtota kanalizācijas un apkures sistēma, kura kara laikā tika izpostīta. Bija pat tā, ka bērniem telpās bija jāuzturas biezās drēbēs, jo te bieži sala. 70. gadu vidū bērnudārza darbība tika pārtraukta, jo ēka atzīta par neatbilstošu šim izmantošanas mērķim. 80. gados īsu laiku saimniekoja Latvijas PSR Pārtikas rūpniecības ministrija, kas zāles izmantoja degustācijām un slēgtām reprezentācijām. Bijusi ideja iekārtot šeit dzimtsarakstu nodaļu, taču ideja tā arī netika realizēta, jo ēkas remonts un telpu atbilstoša aprīkošana prasīja pārāk daudz līdzekļu.
Muzejs un Gaidis Graudiņš
80. gadu beigās Dauderi pāršķīra jaunu lappusi tā vēsturē. Uz skatuves parādījās Vācijā dzīvojošais mecenāts Gaidis Graudiņš, kurš garajos trimdas gados bija savācis iespaidīgu dažādu dokumentu un priekšmetu kolekciju, kas attiecās uz Latviju. Viņš ierosināja iekārtot šajā vietā muzeju. Sadarbībā ar Valsts kultūras komiteju un Valsts mākslas muzeju apvienību uzsākta ēkas restaurācija, degradētās vides sakopšana. Un tad 1990. gadā tika atklāts Latvijas kultūras muzejs Dauderi. Izdevās arī atrast muzeja atklāšanas video, kas rāda tā laika noskaņu un prominences. Kopš 2010. gada Dauderi ir LNVM filiāle, kurā ir izstādīta daļa G. Graudiņa kolekcijas, kas patiešām ir ļoti daudzveidīga: ar Latvijas kultūru saistītie priekšmeti, apbalvojumi, nozīmes, fotogrāfijas un daudz kas cits. Katra no lietām glabā veselu stāstu. Piemēram, Purvīša glezna pie mecenāta nonākusi pa gariem ceļiem. Pirms kāda laika viņš skatījies Vācijā raidījumu par antikvārām lietām un ieraudzījis latviešu lielmeistara darbu. Zvanījis raidījuma veidotājiem, taču izrādījās, ka glezna jau sen nopirkta un pārvesta no Vācijas uz Zviedriju. Kā īstu kolekcionāru tas viņu neapturēja - viņš devās uz Zviedriju, piedalījās izsolē un ieguva to savā īpašumā par 80 000 eiro. Pēc tam G. Graudiņš šo gleznu atdevis muzejam, kur nu tā ir pieejama visiem tā apmeklētājiem. Nedaudz atjaunota un papildināta ir arī otrajā stāvā redzamā G. Graudiņa kolekcija. O. Miheleviča norāda, ka gada otrajā pusē plānots pievērsties vairāk šai ēkas daļai un radīt jaunu ekspozīciju, kas būs veltīta trimdas periodam.
Ekspozīcijas veidotāji arī atvēlējuši daļu telpas Sarkandaugavas vēsturei, no smilšu kāpām Rīgas nomalē līdz pārvērtībām par rūpnīcu rajonu. Noskatoties dinamisku animācijas rullīti, var atrast atbildi, kāpēc tik smalka villa tika uzcelta tieši Sarkandaugavā. Te ir arī kinomateriāli - sava laika liecības, kas koncentrēti sniedz ieskatu, kā attīstījās šis galvaspilsētas rajons, arī tā apbūve. Ir arī vitrīna ar Sarkandaugavā savulaik ražotu produkciju: finieri, stiklu, flīzītēm, vieglās rūpniecības izstrādājumiem, medikamentiem, alu.
Lai vēl pamatīgāk iepazītu jauno ekspozīciju, tiek piedāvāts to izstaigāt ar planšetdatoru. Tur pieejamais vizuālais materiāls ir teju pamatīgas grāmatas apjomā. Norādes (numuriņi) katrā telpā atvieglina meklēšanu virtuālajā realitātē - koncentrējoties uz to, kurš periods vairāk interesē.