Piektdien, 13. martā, Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrāde iestudējumam Vīrieši un sievietes. Janai Čivželei tā būs dubulta pirmizrāde – kā aktrisei un kā kostīmu māksliniecei.
Laika provokācija
Izrāde balstīta Majas Cades lugā Status quo. Par izrādi Vīrieši un sievietes režisors Alvis Hermanis saka: «Izrāde piedāvā tādu realitātes modeli, kurā sieviešu un vīriešu sociālās lomas ir samainītas vietām. Mūsdienu pasaulē, kur sievietes kļūst arvien vīrišķīgākas un vīrieši arvien sievišķīgāki, šāda spēle vairs nešķiet utopiska fantāzija. Sievietes un vīrieši postmodernajā pasaulē sākuši mainīties lomām jau pirms kāda laik,a un JRT izrāde piedāvās versiju, kā šī situācija varētu tālāk attīstīties. Vai arī - dažviet ir jau iestājusies. Japānā jau pārdošanā nonācis jauns produkts - plastikāta sieviešu krūtis, kuras uzliekot vīrietis var simulēt zīdaiņa barošanu tā, lai mazulis nejūt atšķirību. Vācijas medijos pagājušajā vasarā varēja lasīt virsrakstus Vai vācu sabiedrība ir gatava kancleram vīrietim?. Rietumu sabiedrība (atšķirībā no pārējām) pēdējo simts gadu laikā veikusi milzu progresu sieviešu līdztiesības jomā un turpina to darīt, MeToo kustība radikāli izmainījusi sadzīves uzvedības kodus, taču politkorektuma terors un cīņa par upura lomu dialogu starp dzimumiem tikai sarežģī. Un demogrāfijas līknes turpina gāzties uz leju. Visi šie procesi attīstās mūsu acu priekšā, un neviens nezina, ar ko tas beigsies. Vācu autore Maja Cade ir mēģinājusi fantazēt šajā virzienā, un ar viņas atļauju mēs lugu esam lokalizējuši. Darbības vieta ir Latvija.» Izrādē lomas atveido Gundars Āboliņš, Baiba Broka, Elita Kļaviņa, Sandra Kļaviņa, Jana Čivžele, Marija Linarte, Regīna Razuma, Ģirts Krūmiņš, Ivars Krasts, Latvijas Kultūras akadēmijas Jaunā Rīgas teātra studijas 2. kursa studenti.
Aktrise un kostīmu māksliniece Jana Čivžele neslēpj, ka, strādājot pie šā materiāla, nākas mainīt savu domāšanu, jo, lai vai kā sievietes teiktu, ka zina vīriešu domāšanas principus, viss izrādās ne tik vienkārši, kad izrādē pašai jāiejūtas vīrieša domāšanā. Tomēr šis laiks sievietes provocējot būt neatkarīgām un patstāvīgām. «Tomēr... Ja man būtu cita profesija, iespējams, es labprāt uzņemtos mazāk darbu, atļautos vairāk dzīvot ģimenes dzīvi. Lai gan nezinu, vai ar sēdēšanu mājās iespējams iedvesmot vīru, un diez vai es kā Jana ar savu temperamentu, sēdēdama mājās, iedvesmotu savu vīru,» nosaka Jana Čivžele.
Pamēģināt nezināmo
Pirms pusotra gada Jana Čivžele absolvēja Latvijas Mākslas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu modes mākslā, un jau vairākus gadus viņa ir arī kostīmu māksliniece galvenokārt Jaunā Rīgas teātra iestudējumiem. Faktu, ka viņai pēdējos gados ir arvien mazāk lomu, aktrise skaidro ar cikliskumu - ir bijis periods, kad spēlējusi pat 24 izrādes mēnesī, un ir bijis periods, kad lomu bijis mazāk. «Nekad neesmu sūdzējusies par darbu, bet tad, kad teātrī bija mazāk darba, vairāk uzmanību pievērsu ģimenei. Nekad neesmu rēķinājusi lomas, man vienmēr ir bijis, ko darīt.» Daudzi aktieri mēdz studēt režiju, bet Janas izvēle uz modes mākslu kritusi tāpēc, ka viņa jau bija izmēģinājusi roku kostīmu mākslinieces statusā. «Kad pabeidzu «aktierus», mana ģimene vēlējās, lai studēju maģistrantūrā, bet es atbildēju, ka nevaru turpināt studēt, jo nezinu, ko gribu. Pagāja desmit gadi, līdz es sapratu, ko gribu. Es jau biju sākusi veidot kostīmus izrādēm. Protams, bija arī signāli, ka Jaunajā Rīgas teātrī būs pārmaiņas, un tas viss summējās, un man arī pašai kā Janai jau nobriedušākajā vecumā gribējās studēt, un es pieņēmu lēmumu, ka man jāiegūst izglītība sfērā, ar kuru es jau esmu sākusi nodarboties, lai es nebūtu tikai aktrise, kas veido kostīmus. Un vēl - ar vienu vai divām izrādēm jau neesi kostīmu māksliniece, bet tikai cilvēks, kas taisa kostīmus, un es klusītēm, par to pasakot tikai dažiem cilvēkiem, iestājos Mākslas akadēmijā,» stāsta Jana Čivžele. Viņai vienmēr bijis interesanti pamēģināt to, ko nezina, un darīt to, ko nezina, bet tajā pašā laikā tas esot bailīgi, jo «var sašūpot dzīves virvi, nokrist, un var arī nepiecelties pēc kritieniem...». Tomēr iesēšanās skolas solā bijusi brīnišķīgs piedzīvojums, lai gan studiju pirmais gads bijis ļoti grūts. «Tajā rudenī man bija paredzēta loma jauniestudējumā Nora, un domāju, ka visu varēšu savienot, bet tad man pēkšņi atnāca neplānotas lomas. Dzīves ritenis bija uzņēmis ļoti lielus ātrumus - no rīta pulksten 7.45 skrēju uz lekcijām, tad uz mēģinājumu teātrī, un vakaros biju vai nu lekcijās, vai teātrī, un visam pa vidu vēl mājas darbi. Reiz ar dēlu, kurš tajā laikā gāja pamatskolā, braucām gar Mākslas akadēmiju, un viņš teica - mamma, kad tu beigsi mācīties? Saprotams, jo atkal jau biju aizņemta ar sevi.»
Lai gan studiju process viņai ļoti paticis, pēc pirmā gada milzīga noguruma dēļ, kad bijusi uz izdegšanas robežas, gribējusi mest plinti krūmos, bet tad ar ģimeni aizbraukusi ciemos pie radiem uz Japānu. «Tuvākajiem cilvēkiem teicu - pat ja es pieņemšu lēmumu pamest studijas, tā būs mana izvēle, un tas nebūs nekas slikts, to drīkst darīt. Pēc mēneša domāju, ka studiju beigšana tāds nieks vien ir, un otrais gads arī bija daudz vieglāks. Man arī patika strādāt pie maģistra darba rakstiskās daļas, lai gan biju domājusi, ka tas būs man neiespējami, tomēr izrādījās citādāk... Arī šobrīd esmu ritenī - es strādāju pie divām lomām, vēl esmu kostīmu māksliniece 22 cilvēkiem, un vēl tieši šajās dienās man ir pēdējā izrāde Nora, kas pusgadu nav spēlēta. No rīta mēģinājumi pie Ineses Mičules, tad - pie Alvja Hermaņa, katru vakaru garā izrāde, un šobrīd man aktuālākais jautājums - kurā brīdī es atkārtošu tekstu Norai?»
Nav pirmā reize, kad Jana Čivžele vienā izrādē ir gan kostīmu māksliniece, gan aktrise, un tas patiešām neesot viegli, turklāt viņa veido kostīmus saviem kolēģiem - aktieriem, bet, kā zināms, aktieru un kostīmu mākslinieku attiecības mēdz būt sarežģītas. «Protams, svarīgas ir arī manas kā kostīmu mākslinieces ambīcijas, tomēr mans atskaites punkts ir aktieris, un, ja man aktieris saka, ka kaut kas traucē, es ieklausos. Pati esmu raudot stāvējusi pie spoguļa... Kostīms var ļoti palīdzēt aktierim un viņa lomai, un tas var absolūti nojaukt, un mans mērķis nav pielikt kāju priekšā aktierim, tieši otrādi - es gribu, lai aktieris grib ģērbt kostīmu un spēlēt konkrētu izrādi, jo es zinu - ir kostīmi, kurus uzvelkot es uzplaukstu, un ir tādi, kuri man nepatīk,» stāsta Jana Čivžele. Kā kostīmu māksliniecei viņai nesen bija arī pirmizrāde režisora Intara Rešetina Dailes teātrī iestudētajai izrādei Māte. «Kādreiz domāju, ka esmu cilvēks, kuram vajag visu saplānot, bet izrādās, ka esmu cilvēks, kas neko nedrīkst plānot, jo, tiklīdz es sāku plānot, Dievs maina manus plānus. Pat ja es zinu potenciāli iespējamos projektus nākotnē, es pie tiem emocionāli nepiesaistos. Es gribētu, lai man somā būtu plānotājs, un es pat tādu nopirku, bet man viss pajuka, tāpēc tagad mani plāni ir manā galvā. Es vairs arī nedomāju kategorijās - vai man būs darbs nākamsezon, vienkārši jādzīvo tālāk un jādzīvo šodienai. Protams, es baidos par nākotni, jo apkārt notiek dažādas pārmaiņas, bet vienalga - kaut kādas situācijas visu pagriež kājām gaisā...» Viņa esot gatava tam, ka kādā brīdī vai nu aktrises, vai kostīmu mākslinieces profesija ņems virsroku, tomēr godīgi pati sev atbildot uz citu bieži uzdoto jautājumu, kurš darbs viņai patīk labāk. Viņai nācies atzīt: «Kausi ir vienādi, bet es nezinu, vai, kad un uz kuru pusi tie pasvērsies. To rādīs laiks.»
Saprast karuseli
Būs nepieciešami sevis fiziskas un emocionālas restartēšanas pasākumi - to Jana zina jau šobrīd, bet tas tiek atlikts uz vēlāku pavasari, kad iesāktie darbi būs pabeigti. «Man patīk daudz strādāt, bet man ir arī jāapstājas, lai saprastu, kāpēc es to daru. Pēc grūtajiem posmiem man svarīgi atrast atbildes šādiem jautājumiem. Un to es saucu par savu restartu, jo neko negribu darīt darīšanas pēc, es gribu saprast, kamdēļ es to uzņēmos, kamdēļ man bija vajadzīgs šis karuselis,» saka Jana.
Lielisks sevis restartēšanas veids ikdienā viņai ir skriešana, jo tad ne tikai var izvēdināt galvu un attīrīt prātu, bet arī fiziski sakārtot ķermeni, kurā viss tā kā sakrīt savās vietās, «gluži kā saplacis spilvens pēc tā sapurināšanas». Pēc intensīvās sezonas, visticamāk, ģimene atļausies īstenot spontānas idejas atpūtai, turklāt viņu trijotne - viņa, dēls un dzīvesbiedrs - visi esot strauji ārā izraujami. «Tā taču saka, ka ceļojumi pārbauda, vai cilvēki var būt kopā, un mēs varam. Arī mūsu dēls, lai vai cik maziņš, ņemts līdzi ceļojumā un nekad ne par ko nav čīkstējis.»
Kādreiz ilgāks laiks tika pavadīts dzimtajos Brocēnos, bet jau vairākus gadus Jana tur ciemojas reti. «Vasarā pirms sešiem gadiem aizgāja gan vecvecāki, gan mamma... Man tur ir brīnišķīga krustmāte, kas mani gaida vienmēr, un man gribas aizbraukt pie krustmātes, sēdēt dārzā un intensīvi runāties, tomēr tagad es tik ļoti gribu mājās, un tagad manas mājas ir Rīgā kopā ar Krišu un Ernestu,» saka Jana Čivžele. «Nevaru noliegt to, ka man pietrūkst tāda restarta, ko var gūt tikai pie vecākiem un vecvecākiem... Es bieži aprunājos ar saviem tuvajiem, saviem sešiem eņģeļiem. Neko nelūdzu, bet vienmēr saku - ja kādam no viņiem ir laiks man, tas dotu man spēku... Sākumā jau uzmanību izrāda daudzi, bet nu jau ir pagājuši seši gadi, es reizēm sev domās uzsitu pa plecu - Jana, tu esi stipra, tu esi superīga, un es tāda esmu. Nenoliegšu - tikai pirms sešiem gadiem es ļoti intensīvi sāku dzīvot, jo man bija divas izvēles - vai nu ļoti skumt un ciest, un gaidīt no citiem mīlestību vai atbalstu, vai arī daudz strādāt. Protams, es savdabīgā veidā aizbēgu, bet esmu priecīga par savu neapzināto izvēli, tas man iedeva pašapziņu.»
***
Jana Čivžele
• Aktrise un kostīmu māksliniece
• Dzimusi 1982. gada 6. aprīlī
• Dzīvesdraugs Ernests, dēls Krišs (12)
• Absolvējusi Brocēnu vidusskolu (2000), Latvijas Kultūras akadēmiju (dramatiskā teātra aktrises specialitāte, 2004), Latvijas Mākslas akadēmiju (maģistra grāds modes mākslā, 2018)
• Kopš 2004. gada ir Jaunā Rīgas teātra aktrise
• Lomas izrādēs Zalkša līgava (2020), Meklējot spēlmani (2019), Nora (2017), Aspazija. Personīgi (2014) u.c.
• Piedalījusies arī Liepājas teātra, Ģertrūdes ielas teātra un Dirty Deal Teatro izrādēs.
• Lomas filmā Melānijas hronika un seriālā Šķiršanās formula
• Veidojusi kostīmus izrādei Māte (Dailes teātris, 2020), Inspektors Tutū (Dailes teātris, 2019), Linda Vista (Jaunais Rīgas teātris, 2018), Kas ir Silvija? (Jaunais Rīgas teātris, 2018), Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi (neatkarīgais projekts, 2018), Pakļaušanās (Jaunais Rīgas teātris, 2016), Rudens sonāte (Jaunais Rīgas teātris, 2014) u.c.
• Izvirzīta balvai Spēlmaņu nakts 2017 nominācijā Gada aktrise (par Noras lomu izrādē Nora)