«Ja mums ir ko teikt un stāstīt, mēs arī stāstām. Par piedzīvoto, ceļojot pa pasauli, kā arī par savas personiskās dzīves priekiem un bēdām. Tie ir mūsu sirds stāsti – ko sirds jūt, to spēlējam,» atzīst blūza grupas Latvian Blues Band (LBB) ģitārists un vokālists Jānis Bukovskis.
Rīt grupai liela diena – klajā nāks LBB jaunais studijas albums Music Of My Heart, un tā prezentācijas pasākums notiks Vecrīgas klubā Moonshine. Pēc albuma prezentācijas un mājās nosvinētām Lieldienām grupa dosies koncerttūrē uz Šveici, Vāciju, Poliju un Lietuvu. Bet albuma tūres noslēgumā viņi spēlēs Liepājas Fontaine Palace (8. aprīlī) un Palangas mūzikas klubā Vandenis (9. aprīlī).
Eiropas blūza fenomens
Jaunajā albumā apkopotas 14 oriģināldziesmas, un visu dziesmu autori ir grupas dalībnieki Jānis Bukovskis (mūzika) un Rolands Saulietis (teksts). Jaunā albuma tapšanā piedalījušies arī viesmākslinieki – Vīgants Murelis, Oskars StolseSemerovs nu jau par ilggadēju grupas sadarbības partneri kļuvušais Hammond B3 elektroērģeļu meistars Rafaēls Vresnigs. Neiztrūkstošs ir arī LBB pūtēju sekcijas papildinājums no Latvian Radio Big Band – Kristaps Lubovs, Nauris Strežs un Andris Augstkalns.
Music Of My Heart ir grupas jau trešais studijas albums. Pirmais – Unreal – tika ierakstīts 2009. gadā, kam 2010. gadā sekoja nākamais – When The Sun Goes Down. «Kas lēni nāk, tas labi nāk,» saka grupas līderis Jānis Bukovskis, aicinot paskatīties, kā strādā, piemēram, amerikāņu rokmūzikas dižgars Džons Fogertijs, kurš desmit dziesmas raksta piecus gadus. Bet, kad albums iznāk, tas ir tā vērts. «Daudzi blūza mākslinieki, kuriem ar ierakstu kompānijām noslēgti līgumi, kas paredz, ka ik gadu jāizdod pa albumam, to vienkārši atstrādā – atspēlē blūza standartus viens pret vienu. Viņi ir spiesti tā darīt. Es ļoti daudz klausos blūza žanra māksliniekus un tādus albumus daudz esmu dzirdējis, kur vienpadsmit dziesmas ir normālas, bet pēdējā ir ieļepīta. Un tas mani tracina, ka cilvēks sāk spiest no sevis kaut ko ārā. Tas vairs nav organiski un dabiski,» uzskata Jānis Bukovskis. Viņš uzsver, ka LBB dalībnieki ir prasīgi pret sevi un paši sev ir uzlikuši ļoti augstu latiņu. «Jau vairākās intervijās esmu teicis un atkal atkārtošu, ko mums teikuši viesmākslinieki, ar kuriem bijusi iespēja kopā spēlēt: Nobody wants another B.B. King or another Stevie Voughan, you gonna be original! (Neviens nevēlas otru B.B. Kingu vai Stīviju Vonu, jums jābūt jums pašiem!). Domāju, tam piekrīt jebkura žanra mūziķis. Un es domāju, ka ar to mēs arī esam īpaši,» saka LBB ģitārists un vokālists, atgādinot, ka jau 2004. gadā leģendārais ģitārists un blūza eksperts Bobs Margolins pasaules vadošajā blūza žurnālā Blues Revue publicēja rakstu par LBB, nosaucot viņus par «Eiropas blūza fenomenu». «Mēs, protams, zinām un respektējam blūza saknes un vēsturi un uz šī pamata arī veidojam savu mūziku, savus stāstus.»
Koka mājā jūras krastā
No idejas līdz Music Of My Heart realizācijai pagājuši precīzi divi gadi. «Albuma ierakstīšana ir atkarīga no budžeta. Ja tev ir divdesmit trīsdesmit tūkstoši, nav problēmu – tu vari iet studijā un darboties. Bet, ja budžets ir limitēts, tas prasa vairāk laika un lielāku ņemšanos. Bet – arī tā viss ir iespējams!» Jānis sapratis. Viņš atklāj, ka albuma mugurkauls tika ierakstīts Jūrmalā, koka mājā jūras krastā, kur mūziķi bija izveidojuši savu studiju. «Tur bija viss, ko vajag. Super! Domāju, man piekritīs ikviens mūziķis: ja vien albums nav izcakināts līdz vīlītei, tas ir pats superīgākais variants – ka tevi neviens nesteidzina. Idejas bija grandiozas, un tās, ko šajā albumā vēl neesam piepildījuši, piepildīsim nākamajā. Jo ir pāris dziesmas, kas palikušas aiz borta,» mūziķis atklāj. Bet viņš ir gandarīts, ka atkal viens dzīves cikls ir noslēdzies, stāsts ir izstāstīts, nu tikai tas jāatrāda un jāizspēlē. «Tas, ko gribējām pateikt, ir izdarīts, bet es domāju, ka līdz nākamajam stāstam ilgi nebūs jāgaida – tiklīdz būs ko teikt, teiksim!» apsola LBB līderis.
Jānis neslēpj: bija plānots izdot arī grupas 15 gadu jubilejas koncerta DVD, bet, būdami ļoti prasīgi pret sevi, grupas dalībnieki paši sev atzina, ka «ar šo to nav apmierināti». «Protams, ar mūsdienu tehnikas iespējām visu var izlabot, bet mēs esam patiesi pret sevi, un nekad neviens mūsu albums un dzīvais ieraksts nav ticis labots. Tas mums ir tabu. Jo – kādi esam, tādi esam! Un, ja ar savu darbu neesam apmierināti, nelaižam to tālāk.»
Rīgā reti tā notiek
Ja grupa nav izbraukumā vai kādā pasākumā, katru nedēļas nogali viņus var redzēt un dzirdēt jaunatvērtajā klubā Moonshine, ko jau daudzi dēvē par «Ameriku Vecrīgā». «Skaidrs, ka, spēlējot visu laiku vienās un tajās pašās telpās, var ieslīgt rutīnā. Tāpēc ir vajadzīgi izbraucieni. Mēs paši jūtam, ka ir vajadzīgas atkal jaunas emocijas, lai, atbraucot mājās, varam dot vaļā ar atkal no jauna uzlādētām baterijām,» saka Jānis Bukovskis.
Viņš atklāj, ka vislielākais gandarījums mūziķiem ir pēc tām uzstāšanās reizēm, kad ir bijis abpusējs enerģētisks kontakts un skatītāji no viņiem «izsūkuši visu pēdējo». «Žēl, bet jāatzīst, ka ļoti reti tā notiek Rīgā. Latvijas publika ir ļoti kūtra, es pat nemāku izskaidrot, kāpēc. Visbiežāk tā notiek ārzemēs, mūzikas festivālos uz lielās skatuves – tur jau pēc pirmajām notīm cilvēki sāk kustēties, dejot, dzīvot līdzi, un pēc pusotras stundas uzstāšanās visi esam bez spēka. Tas ir fantastisks gandarījums.»
Jānis domā, ka gandarījuma sajūta par savu sniegumu mūziķiem būtu arī tad, ja zālē būtu tikai viens klausītājs, bet tāds, kuru patiesi interesē tas, kas notiek uz skatuves, kurš par to ir nenormālā starā. Jo ir redzēti arī tādi klausītāji, kurus blūzs neinteresē, kuriem svarīgāk par mūziku ir sēdēt telefonā un atzīmēties feisbukā, ka viņi ir bijuši Latvian Blues Band koncertā.
Adrians būs dziedātājs
Kad Jāņa dēlam Adrianam bija divi gadi, viņš no rītiem modies un gulēt gājis ar LBB 10 gadu jubilejas koncerta DVD – tēta cepure galvā, ģitāra rokā... Šobrīd puikam ir pieci gadi, viņš iet dārziņā, un viņu interesē visas džeku lietas – riteņi, roboti, kariņi, arī meitenes. Mūzika palikta malā. Tomēr, kad Jānis reiz jautājis, par ko viņš kļūs, kad izaugs liels, dēls brīnījies, kā tad tētis to vēl nav sapratis – par dziedātāju, protams! Vienkārši šobrīd interesē «citas štelles».
«Piespiedu kārtā viņu mūzikā nevirzīšu, bet, ja dēls izrādīs interesi un iesāks mācīties mūzikas skolā, tā būs jāpabeidz. Nevis gadu pamācīsies un – ai, man vairs nepatīk! Ko bērns vispār saprot, kas viņam patīk, kas nē. Ja vecāki redz, ka bērnam ir talants, ir jāpalīdz virzīties uz priekšu, arī caur piespiešanos un asarām. Jo tas radina pie disciplīnas, iemāca atbildību, audzina pienākuma apziņu – ja kādu darbu esi iesācis, tas ir jāpabeidz!» uzskata Adriana tētis.
Mūziķis atklāj: LBB mūzika viņam mājās neskan. «Ja tās būs par daudz, var būt pretējs efekts. Spēlēju, kad neviena nav mājās. Man ir sava mazā studija, kur tad arī viens ņemos. Kad atnāk mājās sīcis, kāda vairs strādāšana! Tad Adrianam vajag mikrofonu, statīvu, klavieres...» Jānis pasmaida un izstāsta, ka arī sieva Zane LBB mūziku klausās vien pa reizei. Viņai mašīnā skan Dona albums. «Es jau nesaku, ka tāda mūzika ir slikta, vienkārši mani tā neinteresē. Gaumes lieta,» Jānis nosaka un godīgi atzīstas, ka arī agrā jaunībā, kad viņa vienaudži sajūsminājās par Jumpravu, Otru pusi vai Jaunu mēnesi, viņš šādu mūziku «nevarēja pārvārīt».
Dieva sūtīts eņģelis
Lūgts atklāt, kā ģimene svinēs Lieldienas, Jānis atteic, ka viņš atpūtīsies un ļausies plūsmai. Jo tūlīt pēc svētkiem priekšā tāls un nogurdinošs ceļš tūrē pa Eiropu. «Visticamāk, ka brauksim uz laukiem – uz Ērgļiem, kur sievai ir plašs radu loks. Zanes māsa, brālis un māsas vīrs nodarbojas ar laivu biznesu, viņi tās izīrē, tad nu ir doma nolaist svētdien ar laivām pa Ogres upi,» mūziķis atklāj. Pēdējos gados ar raftingu nav sanācis aizrauties, bet savulaik, kad vēl mācījies pamatskolā un dzīvojis Zaķumuižā, Lielās Juglas krastā, kopā ar draugiem visu rudeni un ziemu krājuši plastmasas PET pudeles, lai pavasarī no mežā salasītiem sausajiem kokiem varētu uzbūvēt plostu, ar ko laisties lejup pa upi. «Tas bija ekstrēmi. Ne mums bija glābšanas vestes, ne ķiveres. Ja tagad tā padomāju: prātiņ, nāc mājās! Pat nevaru iedomāties, ka tagad mans bērns varētu viens aiziet uz upi... Sirmi mati!»
Tāpēc Jānis ir priecīgs, ka, pirms vairākiem gadiem pārceļoties uz dzīvi Pierīgā, Daugavas krastā, ļoti paveicies ar kaimiņiem. Un viņš izmanto iespēju pateikties kaimiņienei Valdai, kura ģimenei ir kā dieva sūtīts eņģelis. «Mani vecāki jau kādu laiciņu ir viņsaulē, Zanes vecāki nedzīvo Rīgā, turklāt viņiem ir savs bizness. Viņi, protams, izpalīdz, cik vien var, bet ir situācijas, kad sieva strādā, man arī ir darbs, un nav kas puiku pieskata. Bet Valda dzīvo turpat blakus mājā, kas nozīmē, ka puika nekur nav jāved. Turklāt Adrians viņu jau uzskata par savu otro vecomammu, nevis aukli, un labprāt paliek ar viņu. Mums tiešām ir ļoti paveicies!» uzsver Adriana tētis. Viņš smej: četrus gadus tur nodzīvojis, kaimiņu neatpazīts, bet pēc kāda sižeta televīzijā, kur kaimiņu vārdā runājis par nesakārtotām vietējās vides problēmām, visi uzzinājuši, ka viņš ir mūziķis un spēlē slavenā grupā. Un, kopš Adrians aiznesa uz dārziņu tēta albumu, to tagad zina arī viss bērnudārzs.
JĀNIS BUKOVSKIS
• Blūza grupas Latvian Blues Band ģitārists un vokālists (kopš grupas dibināšanas 2000. gadā)
• Dzimis 1982. gada 7. februārī Rīgā
• Muzikālā izglītība: Rīgas 100. vidusskola
• Muzikālā ietekme: Freddie King, Albert King, Duke Robillard
• Dziesma, kuras autors gribētu būt: What a Wonderful World
• Vaļasprieki: volejbols, basketbols, peldēšana, snūkers un galda hokejs
• Precējies. Dēls Adrians (5) apgalvo, ka, izaudzis liels, būs dziedātājs. Tāpat kā tētis