Maksimāliste Katrīna: Esmu šausmīgi nocietusies pēc jaunu dziesmu radīšanas

Pirms pāris nedēļām savdabīgi savu dzimšanas dienu nosvinēja Katrīna Gupalo – enerģiskā dziedātāja savus draugus un paziņas aicināja uz jaunās dziesmas Svārki? provokatīvā klipa prezentāciju. Drīz nāks klajā arī šī singla angliskā versija, taču tas ir tikai sākums – ir skaidrs, ka maksimāliste Katrīna kāju no gāzes pedāļa tik drīz nenoņems.

107 meitenes + 1

Jau Katrīnas Gupalo un grupas The Black Birds debijas albumā iekļautā skaņu materiāla muzikālā ievirze bija praktiski nedefinējama, bet jaunā atkal ir stilistiski citāda - tuvināta indīpopam. Drīzumā dienasgaismu ieraudzīs nākamais singls, kurā būšot vēl vairāk elektronikas, ieskanēsies arī kāds hiphopa bīts - Katrīna turpina savu muzikāli hameleonisko (vai katrīnisko?) stilu. «Es esmu savā stilā, bet tas, ka viņš, stils, nespēj sevi precīzi nodefinēt, jau ir viņa problēmas,» smejas dziedātāja. Dziesmas Svārki? klips četru dienu laikā interneta vietnē YouTube savāca 21 000 skatījumu, kas nav pārsteidzoši, jo tā filmēšanā piedalījās 107 skaistas meitenes - gan no deju studijām, gan ar tīmekļa vietnes Facebook palīdzību uzrunātas, kuras inscenēja slaveno Merilinas Monro fotogrāfiju ar virs metro lūkas vējā plīvojošajiem svārkiem. «Šī klipa filmēšanu noorganizējām diezgan ātri. Ap Jāņiem četratā sēdējām - es ar Andreju (dzīvesbiedru Andreju Osokinu - aut.) un režisors Jānis Romanovskis ar sievu. Es viņiem parādīju dziesmas demoierakstu, sākām domāt par klipu. Cik meitenes filmēsim? Simt! Bet sanāca pat 107. Ar mums vienmēr tā notiek - izdomājam kādu traku ideju un pēc tam esam pietiekami traki, lai to arī realizētu,» smejas Katrīna.

Pērn Katrīna izdeva debijas albumu, kopā ar Andreju ar īpašu programmu brauca tūrē pa Ameriku, piedalījās Laimas Vaikules rīkotajā festivālā un koncertzālē Palladium iesildīja pazīstamo britu dziedātāju Emeli Sandē, tomēr viss negāja tik raiti, cik gribētos. Dziesma Svārki? tika sagatavota jau pirms diviem gadiem, tā spēlēta koncertos akustiskā versijā, taču, kad nolemts to ierakstīt, sākusies, Katrīnas vārdiem runājot, jautrība. Proti, neviens producents to nav spējis ierakstīt atbilstoši pašas dziedātājas iecerētajam. «Es ar to biju ļoti nomocījusies un sāku pati apgūt producēšanas lietas. Iesākumā klājās ļoti grūti, taču beigu galā nonācu līdz tam, ka pati varu izstrādāt dziesmai jau gatavu aranžējumu un ar šādu versiju uzreiz doties uz studiju. Taču, lai to apgūtu tādā līmenī, kas mani pašu apmierinātu, vajadzēja aptuveni deviņus mēnešus,» stāsta Katrīna. Nu viņa grasās klausītājus apbērt ar aizvien jauniem singliem un vēlāk to visu rezultēt ar kādu lielāku koncertu, piemēram, jau minētajā Palladium. «Esmu šausmīgi nocietusies pēc jaunu dziesmu radīšanas, man pietrūka šī procesa, kad kopā ir tik daudz cilvēku, kuri kopā rada kaut ko patiešām foršu - tas dod baigo enerģiju! Šobrīd šīs 107 meitenes man ir iedevušas tāāāāāādu enerģiju, ka - uh!» ar dzirkstošām acīm stāsta dziedātāja.

Starp klavierēm un mikrofonu

Katrīnas muzikālās gaitas sākušās agrā bērnībā. «Esmu pa pusei ukrainiete, un ukraiņiem ir dziļas un senas tautasdziesmu dziedāšanas tradīcijas, ļoti emocionālas un sakāpinātas. Protams, arī es dziedāju ukraiņu tautasdziesmas, taču tas bija tāpat vien, savam priekam ģimenes lokā. Nebija plānots, ka es kļūšu par dziedātāju. Ukraiņu vidusskolā tētis bija vēstures skolotājs, bet es tur gāju dziedāšanas pulciņā. Man bija plānots mācīties Franču licejā, kur es biju tikusi ar augstiem punktiem - vecākiem galvenais bija franču valoda. Taču pulciņa vadītājas meita tieši tobrīd bija iestājusies mediņos, un viņa vaicājusi maniem vecākiem - kāpēc jūs uz turieni nelaižat savu meitu?! Vecākiem tas bija pārsteigums, bet - labi, aizlaidīsim, lai jau pamēģina! Aizgāju uz iestājeksāmeniem un… Man pateica, ka man nav ne dzirdes, ne ritma izjūtas, nekā! Šādu budžeta grupā nevar ņemt, bet, ja nu jūs ļoti gribat, viņa var mācīties maksas grupā… Tā nu sākās manas skolas gaitas, bet jau pirmo gadu es beidzu kā labākā skolniece.»

Bet pēc tam sākusies, kā Katrīna pati to apzīmē, dubultā dzīve. «Iesākumā virsroku ņēma klavieres, jo mediņos iestājos pianistos, un, ja kaut kas sāk sanākt, tas sāk arī patikt. Jau trešajā klasē mani aizveda uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu, un - čau, Franču licej! Ar klavierēm viss sāka izvērsties ļoti, ļoti nopietni, taču paralēli tām bija dziedāšana, turklāt vairāk ar popa ievirzienu - gāju uz vokālajām studijām, mācījos dziedāt.» Franču licejā gūtās valodas zināšanas palīdzēja izveidot programmu ar franču šansoniem, un bijis laiks, kad Katrīnai bijis daudz piedāvājumu uzstāties dažādos korporatīvajos pasākumos un dziedāt Edītes Piafas, Džo Dasēna, Serža Ginsbūra u.c. dziesmas. Kā pianiste mūziķe guva pat starptautiskus panākumus, tomēr šobrīd viņa domā, ka pie akadēmiskās mūzikas vairs neatgriezīsies - tam vienkārši arī nebūs laika. «Man tā arī radītu diezgan lielu stresu un pat bailes,» negaidīti atzīstas Katrīna. «Draugs par to smejas - kā tu vari dziedāt un vispār nesatraukties?! Kaut vai uz Dzintaru koncertzāles skatuves vairāku tūkstošu klausītāju priekšā - nav nekādu problēmu! Bet līdzko jādodas nospēlēt eksāmens klavierēs, tā viss - asaras pa gaisu, ak, dievs, nositiet mani kāds vai vismaz izlauziet roku, es to negribu, neiešu spēlēt! Man ir drausmīgi bail! Nezinu, kāpēc tas tā ir. Ja vēl jāspēlē kopā ar orķestri, tad vispār ir vājprāts.» Taču, ja akadēmiskajā Katrīna jau bija izkarojusi savu vietu zem saules, tad popmūzikā vēl ir tikai ceļa sākumā - ja nu nesanāks? «Es domāju, ka nevar nesanākt,» apņēmīga ir mūziķe. «Ja jūti, ka tas, ko dari, sniedz patiesu prieku tev un arī citiem cilvēkiem, tad tam ir jēga. Tad jau to vien var novērtēt kā izdevušos. Un šobrīd man tā ir.»

Cīnīties pašai par sevi

Katrīnas daudzšķautņainā personība pierādījusies arī režisores darbā, turklāt viņa ir arī koncertaģentūras Aira Laiviņa Artists dibinātāja un tās mākslinieciskā vadītāja. Viņas komanda - menedžeri, asistenti, dizainers, fotogrāfs - nodarbojas ar pasākumu organizēšanu, publicitātes nodrošināšanu utt., lielākoties strādājot ar Osokiniem, taču arī ar citiem, piemēram, māsām Kristīni un Margaritu Balanas. «Kas man jādara? Viss!» apņēmīgi saka dziedātāja. «Nekad nevari būt drošs, cik daudz laika un enerģijas tava koncerta projektam ir ieinteresēti veltīt cilvēki no malas. It īpaši mūziķa ceļa sākumā ir ļoti svarīgi tajā ieguldīt ļoti daudz laika, un tad vai nu tavu vecāku kontā ir pāris lieki miljoni, kas to varētu atrisināt, vai arī pašai ir jāizdomā kādi varianti,» Katrīna pamato aģentūras izveidi. No kurienes viņai tāds maksimālistes raksturs? «Kad man bija 17 gadi, vecāki izšķīrās,» mazliet aizdomājusies, stāstu sāk dziedātāja. «Tētis atgriezās Ukrainā, diemžēl pēc pāris gadiem viņš nomira. Atceros, kā viņu Rīgā pavadīju uz autoostu. Mums bija supertuvas attiecības, kā pašiem labākajiem draugiem, man vienmēr bija sajūta, ka man aiz muguras ir siena tēta izskatā. Naudas gan mums nebija, taču bija pārliecība, ja vajadzēs iet pie prezidenta, lai kaut ko nokārtotu, viņš to izdarīs. Atceros toreizējo manu ceļu no autoostas līdz 23. trolejbusam - gāju, domāju un sev nosolījos, ka tagad ir jāsaņemas, tagad visu darīšu pati. Protams, tas toreiz bija ļoti emocionāli un pārspīlēti, taču kopš tā laika man ir šī sajūta. Ka jācīnās pašai par sevi.»

Lai gan Katrīna ir rīdziniece, bērnību viņa lielākoties pavadījusi Dikļos. «Mums tur bija māja - saimniecība ar traktoru, laukiem un tamlīdzīgām lietām. Mamma taisīja keramikas rotaslietas, mums bija bites un medus. Jā, mācēju arī govi slaukt. Nodzīvoju tur līdz skolā iešanas vecumam, pēc tam uz turieni vairs braucām tikai vasarās, aizvien retāk un retāk. Pašlaik šis īpašums mantojumā ir palicis man, tur ir superekoloģiski - jau toreiz tur bija čūskas, bet tagad, es domāju, tur ir vesela čūsku valstība, dadži un zāle pāri galvai,» ironizē dziedātāja. «Man pietrūkst lauku dzīves. Kad braucu uz koncertiem un pa logu redzu [laukus], pilnīgi vai mēle izkaras un siekalas sāk tecēt. Atceros, ka skolas laikos biju aizbraukusi pie kāda drauga uz Dzērbeni. Atbraucām gandrīz naktī, vajadzēja posties uz gulēšanu, bet es sajutu ābolu smaržu. Izgāju vienā naktskreklā ārā un kādu stundu stāvēju zem ābeles un ēdu ābolus - tas bija fantastiski!» sajūsminās Katrīna. Neraugoties uz to, viņas plānos nav dzīvot savā lauku mājā. «Man ir kāds dziļāks mērķis, tāpēc māju vēlos pārdot. Un šis dziļākais mērķis ir saistīts ar maniem radošajiem plāniem. Visu vai neko? Jā, uz to pusi.»

Katrīna Gupalo

• Dzimusi rīdziniece, līdz skolas vecumam augusi Dikļos. Māte Vera ir latviete, tēvs Konstantīns - ukrainis
• Izglītība: Rīgas Franču licejs; Jāzepa Mediņa mūzikas skola (līdz 3. klasei) un Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola (līdz 12. klasei); Latvijas Mūzikas akadēmija, bakalaura grāds klavieru specialitātē; Londonas Karaliskās mūzikas akadēmijas maģistrantūra, klavieru specialitāte («Es to nepabeidzu, jo mani tā izbesīja - uz Londonu ir jābrauc nodarboties ar roku vai popmūziku, bet ne ar klasisko mūziku, viņi to kaut kā neizjūt. Mums nebija pa ceļam.»); Rietumu mūzikas akadēmija Kalifornijā, klavieru specialitāte. «Tas ir akadēmiskais klavieru ceļš, bet paralēli tam esmu privāti mācījusies pie 13 - jā, reiz speciāli saskaitīju! - vokālajiem pedagogiem.»
• Kā pianiste guvusi atzinību dažādos starptautiskos konkursos, tostarp Parīzē, Londonā, Maskavā un ASV
• Pērn kopā ar grupu The Black Birds izdevusi albumu Gentle & Done. Ar dziesmu Intoxicating Caramel piedalījusies konkursā Supernova
• Idejas un režijas autore izrādēs 100 gadi ar Piafu (2015) un Pēc pusnakts jeb After Midnight (2016), kas guvusi augstu novērtējumu arī Londonas Camden Fringe festivālā
• Ģimenes stāvoklis: dzīvesbiedrs pianists Andrejs Osokins
• Hobiji: «Mana jaunākā aizraušanās ir dejošana. Eju pie Līgas Libertes, kurai ir dejas teātris - tur viss notiek ļoti nopietni, no baleta līdz contemporary jazz dance un fiziskajiem treniņiem. Man tas ļoti patīk. Dejošana dod pašai par sevi pilnīgi citas sajūtas - ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Ko es vēl daru ārpus mūzikas? Vēl es guļu!» smejas Katrīna.