Instrumentu trešais instruments

PIE PULTS UN MŪZIKĀ. Gatis Zaķis ir radošs mūziķis, gan tehniku labi pārzinošs skaņu inženieris, spēj strādāt gan kā producents, gan kā dziesmu līdzautors utt. "Man ļoti patīk sadalījums starp labo un kreiso smadzeņu puslodi, starp digitālo ciparu lietu un māksliniecisko ievirzi. Man patīk balanss, man ir svarīgi to noturēt." © Mārtiņš Zilgalvis/F64

Šo sestdien, 31. augustā, stadionā Daugava uz vērienīgu koncertu aicina Instrumenti. Pat to, lai grupas labais skanējums labi skanētu, rūpēsies mūziķis, kuru uz skatuves kopā ar Jāni Šipkēvicu un Reini Sējānu nemaz tik bieži nemana, tomēr viņš ir pilnvērtīgs Instrumentu dalībnieks – skaņu inženieris Gatis Zaķis.

Pēc 30 gadiem atkal Daugavā

Grupas Instrumenti viesošanās deju svētku citadelē, stadionā Daugava, būs pirmais koncerts šajā vietā kopš 80. gadu beigām, kad tajā dārdēja Pērkons un pulcēja aptuveni 34 000 klausītāju. «Gribējās stadiona sajūtu, bet stadionu Rīgā ir tik, cik to ir,» saka Gatis Zaķis. «Iedomājoties par Daugavas stadionu, uzreiz varēja identificēties ar sajūtām un mūziku, kas tur skanēs, tāpēc nebija grūti izlemt par vietas izvēli.» Pērn Instrumenti sniedza divus lielkoncertus Siguldas pilsdrupu estrādē, un tie no skatuves uzbūves un muzikālā iestudējuma viedokļa bija tik iespaidīgi, ka grūti pat iedomāties, ar ko tos pārspēt. «Šis tomēr būs cits mērogs,» norāda Gatis. «Tā kā stadions ir četras reizes lielāks [par Siguldas estrādi], arī skatuvei jābūt četrreiz lielākai, četrreiz asprātīgākai un četrreiz radošākai. Instrumentiem vienmēr bijis uzstādījums koncertos neiet tradicionālos ceļus, lai paši sevi un arī klausītājus negarlaikotu, līdz ar to izskatījām dažādus scenogrāfiskos risinājumus. Pie pirmā mēs neapstājāmies, tika izskatītas vairākas idejas, jo dažas lietas šķita neizdarāmas vai arī ar neadekvātām izmaksām, bet koncertu rīkošanā arī Instrumentiem tomēr labāk patīk iziet pa nullēm,» smejas mūziķis.

«Sadarbojoties ar mūsu gaismu mākslinieku Aināru Pastaru, beigu galā izveidojām kopējo domu, no kuras savukārt izdabūjām gala ideju, kas šobrīd vēl tiek pilnveidota.Taču koncerta vērienīgums jau slēpsies ne tikai skatuves lielumā, bet arī saturā, jo no pagājušā gada klāt taču nācis viens liels un pamatīgs albums - Cilvēks.»

Plānots, ka koncertā tiks izpildīts teju viss skaņu materiāls no maijā izdotā albuma Cilvēks un arī lielākā daļa no tā konceptuālā un stilistiskā līdzinieka Atkala, kas klajā nāca 2017. gada novembrī, kā arī klausītāju iecienītākās dziesmas no diskiem Tru (2011) un Procrastination (2013). Plānoto programmu nācies visu laiku samazināt, lai tā nepārsniegtu divas stundas. «Gribas pasaudzēt savus klausītājus, iedodot viņiem tikai pašu esenci, lai būtu mazāk, bet skaistāk,» prāto Gatis. «Pēdējie divi albumi ir muzikāli daudz saprotamāks pienesums mūsu audio krājumam, nekā tas bija pirms tam, un domāju, ka līdz ar to šī saprotamība arī auditorijā ir bijusi lielāka nekā jebkad agrāk. Varētu pat teikt, ka mēs vairs nerakstām tādu mūziku, kas lielākoties domāta sev. Protams, izskanēs dziesmas arī no albumiem Tru un Procrastination, kuros arī ir mums tuvi darbi, turklāt šie darbi pilnīgi noteikti ir jānospēlē, jo ir liela daļa auditorijas, kas tos ļoti vēlētos dzirdēt.»

Pie pults vai uz skatuves

Jā, bet kas tad Instrumentu kontekstā ir Gatis Zaķis? Šķiet, labākais apzīmējums tomēr ir «trešais grupas dalībnieks», jo viņš gan spēlē ģitāru un/vai basu grupas ierakstos un dažkārt arī koncertos, gan dod idejisko pienesumu dziesmu tapšanas procesā, gan sēž pie skaņu pults un gādā par Instrumentu labskanīgumu. Pirmoreiz publiskai apskatei Gatis tika izlikts pēc albuma Iekams (2014) izdošanas, taču vispār prožektoru gaismās viņš nokļūt galīgi neraujas. «Jā, es pat ļoti sevi jūtu kā [Instrumentu] trešo! Ne gluži kā publisku tēlu, bet kā grupas dalībnieku noteikti!» apliecina Gatis. «Kaut kā iesākums tomēr nenotiek vienā dienā, bet šajā gadījumā tas bija sešu gadu garumā. Mana būšana grupā vienkārši bez liekiem jautājumiem organiski pārauga no vienas stadijas otrā: vienā brīdī sapratām, ka būtībā tas jau tāpat ir noticis fakts - ja visi lēmumi tiek pieņemti kopā, kāpēc lai skaitītos divi grupas dalībnieki un kaut kāds pieaicinātais?! Patiesībā jau no pašiem grupas pirmsākumiem esam bijuši trīs, kas rotējuši ap vienu asi. Es ar Instrumentiem strādāju kopš viņu otrās dziesmas.»

Tiesa, arī stadionā Daugava notiekošajā koncertā viņš uz skatuves nebūs redzams - Šipīti un Reini balstīs Miķelis Putniņš (ģitāra), Valters Sprūdžs (bass) un Rūdolfs Dankfelds (bungas), savukārt Gatis būs pie skaņu pults. «Pieturos pie koncepcijas, ka es daru to, kas man sanāk vislabāk, tas ir, skaņoju, ierakstu vai producēju Instrumentus, dažkārt arī uzrakstu kādu dziesmu, bet uz skatuves biju tikai albuma Atkala baznīcu koncertzāļu tūrē, jo šajā programmā nešķita, ka varētu rasties problēmas, ja pie pults tiks nolikts arī kāds cits zinošs skaņotājs. Dažkārt ir lietas, kuras es varu izdarīt uz skatuves, bet neviens cits to nevar, savukārt tās lietas, kuras es varu izdarīt pie pults, tomēr var izdarīt arī kāds cits. Respektīvi, vienmēr tiek izsvērts, kurā pozīcijā es varu izdarīt vislabāko darbu - pie pults vai uz skatuves. Šajā gadījumā [Daugavas koncertā] esmu gan skaņas vīrs, gan repertuāra izveides līdzdalībnieks, gan arī, protams, grupas loceklis, turklāt šoreiz mēģināšu vadīt arī video izvēles un izveides procesus,» skaidro Gatis.

Vai The Mundane atceraties?

Savas muzikālās gaitas skaņu inženieris sāka Tukuma Raiņa vidusskolā, tagad tā ir ģimnāzija. «Piekrītu viedoklim, ka bērns nav jāsūta mūzikas skolā, lai viņš kļūtu par mūziķi, bet gan tāpēc, lai tajā attīstītu dažādas radošās iemaņas,» uzskata Gatis. «Es sāku ar akordeonu un ar sakostiem zobiem izturēju līdz pat devītajai klasei. Pat neatceros, kā pabeidzu akordeona klasi, jo tas bija kaut kas tik ļoti sarežģīts, ka esmu to pat izspiedis no savas atmiņas. Akordeons nudien nav tas pats aizraujošākais instruments jaunam čalim, kuram patīk Kurts Kobeins,» smejas mūziķis. Pēc tam viņš pašmācības ceļā apguvis ģitāru, bet 1998. gadā izveidoja grupu The Mundane. Tai bija gana labas sekmes. 2002. gadā tika izdots albums Klaji meli, par ko grupa pat saņēma Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu gada debijas nominācijā, savukārt tā pazīstamākā dziesma Ar 2ām nepietiek pat uzlēca Radio SWH Top 40 pašā spicē. «Esmu diezgan paškritisks un sapratu, ka tas, ko mēs darījām šajā grupā, tomēr nebija tajā līmenī, kādā es gribētu, lai tas notiek. Protams, to varēja attaisnot ar kaut kādu hobiju lietu, taču manas prasības vienalga bija augstākas nekā varēšana,» atzīst Gatis. Pēdējais The Mundane koncerts bija padsmitajos gados, taču aktīvā darbība un regulāri mēģinājumi pārtraukti jau vairāk nekā desmit gadus. «Mēs iesākām arī otro albumu, taču nepabeidzām. Tas ir ierakstīts un, cerams, nav izsmērējies pa kaut kādiem mirušiem cietajiem diskiem un sakasāms kopā. Nekad neesmu izslēdzis iespēju, ka grupas darbība varētu arī atjaunoties. Es gan bieži vien esmu kategorisks, taču man patīk tādam arī nebūt, tāpēc es nesaku nē, jo varu iedomāties, ka vienkārši sanākam kopā kaut vai nākamgad, secinām, ka mums ir diezgan daudz labu jau ierakstītu un neizdotu dziesmu, un - viss ir iespējams! Es pat esmu pārliecināts, ka tas kādreiz tiešām notiks, tikai jautājums, kādā mērogā un kam tas vispār būs vajadzīgs.»

Arī pie skaņu pults Gatis Zaķis nonācis saistībā ar darbošanos grupā. «Ierakstījām dažas dziesmas pie Tāļa [Timrota] - jau iepriekš es grupas demo taisīju mājās, pat bez dzīvajiem instrumentiem, tikai ar elektroniku un ģitāru 90. gadu beigu datorprogrammās. Līdz ar to rakstīšanas process man jau vairs nebija tumša bilde, un, studijā ieejot, redzēju, ka pamata principi nemainās - tur viss ir tikai lielāks un tehniskiem risinājumiem iespaidīgāks. Kad rakstījām albumu, tad jau rāvos pie pults un dažkārt pat Siguldas studijā bīdīju Gintu Solu malā, jo man likās, ka es zinu labāk,» smejas Gatis. Izturējis iespaidīgu konkursu uz Sound Division Studio producenta asistenta vietu, viņš šajā ambiciozajā studijā nostrādāja piecus gadus, pēc tam vēl kādus piecus gadus turpat brīvmākslinieka režīmā, bet šobrīd Gata pamata darba vieta ir grupas Instrumenti studija Tru, kur ierakstīts ļoti daudz albumu. «Pēc tās tehniskās sarežģītības pakāpes, kas bija Sound Division, man jebkura studija tagad šķiet saprotama - pat tad, kad rakstījām pirmo albumu Islandē, es tur jutos kā mājās.»

SAVULAIK tukumnieku grupa "The Mundane" bija viena no perspektīvākajām jaunajām komandām, tā pat saņēmusi Latvijas Mūzikas ierakstu Gada balvu kā labākā debitante. Gatis Zaķis bija šīs komandas vokālists un ģitārists. Attēlā - no uzstāšanās klubā "Depo". 90. gadu beigās. / No privātā arhīva

Savā jomā labākais

Gatis gan nav vienkārši skaņu inženieris - viņš ir viens no labākajiem, ja ne pats labākais, šīs jomas speciālistiem Latvijā. Šis darbs ir atbildīgs un arī grūts - ej nu ieskaidro katram jaunajam censonim, ka viņa izvēlētais virziens, maigi izsakoties, nav pareizs. «Pēdējā laikā pat vairs nepiekrītu strādāt ar cilvēkiem, kuriem nevaru palīdzēt - man tā šķiet lieka laika un enerģijas tērēšana,» atzīst Gatis. «Parasti pieņemu piedāvājumus strādāt tikai tajos gadījumos, ja es tiešām zinu, ka mans viedoklis būs svarīgs un tas tiks ņemts vērā. Svarīgi, lai mani konkrētā mūzika interesētu un es varētu ar to identificēties, lai varētu to spēlēt kaut vai pats. Tie ir galvenie nosacījumi, kāpēc es vispār piekrītu ar kādu strādāt. Nekādā gadījumā necenšos ņemt virsvadību ar diktatoriskiem paņēmieniem, jo tā taču nav mana mūzika - esmu tikai daļa no ierakstā iesaistītajiem cilvēkiem, lai šī mūzika kļūtu maksimāli efektīva un nonāktu līdz klausītājiem iespējami tālu. Es nevienam nemēģinu norādīt, ka pareizi ir tā vai citādi, es saku, ka pats darītu tā, ka varētu darīt tā, vai arī kaut ko vienkārši piedāvāju izmēģināt. Ja cilvēki nav gatavi šos ieteikumus uzklausīt, tad ieņemu pasīvu pozīciju. Taču katrs gadījums ir individuāls. Pie tevis var atnākt grupa, kuriem šķiet, ka viss ir kārtībā, vajag tikai ierakstīt albumu, bet beigās gandrīz vai pašam jāsāk viņu vietā rakstīt dziesmas. Bet ir arī otra galējība - mums te nekā nav, gribētos, lai mums visu parāda, bet beigās studijā visu sadomā paši,» stāsta Gatis.

Ja par koncertiem, tad labāk viņš tomēr jūtas pie skaņu inženiera pults. «Jā, nenoliedzami! Lai arī pie tās katru reizi ir mandrāža un fokusējoša adrenalīna deva, tomēr uz skatuves tā visa ir vēl daudzreiz vairāk. Man ir bijis tā, ka šī skatuves mandrāža jau kļūst lielāka par vēlmi izpausties vai spēju justies brīvi. Taču tas, protams, ir arī treniņa jautājums. Un diemžēl šādu treniņu man pēdējā laikā nemaz tik bieži nav.» Tā saucamie skaņu veči lielākoties gan ir tie, kuri tiek vainoti sliktā koncerta skanējumā, bet to, ka skanējis slikti, nākamajā dienā zinās teikt jebkurš kurinātājs, kurš netīšām apmeklējis kaut Elīnas Garančas koncertu… «Ja koncerts notiek ļoti lielā teritorijā un tam jānotiek skaļi, fiziku neapčakarēsi - izšķirtspēja samazinās, taču ir jātiecas pēc tā, lai būtu skaļi, taču tajā pašā laikā varētu saprast gan tekstu, gan citas nianses. Tas nav viegls uzdevums, tā ir operēšana ar veselu mainīgo reizinātāju gūzmu, kas sākotnēji liekas pēc pilnīga haosa, bet jāmēģina sakārtot vismaz pašu virspusīti,» pārliecinoši saka Gatis Zaķis un vēl pārliecinošāk turpina: «Man ļoti reti gadās strādāt ar cilvēkiem, kas savu muzikālo nevarēšanu noveļ uz mani - parasti tie tomēr ir cilvēki, ar kuriem varu arī pasēdēt kaut veselu nakti un vienkārši parunāt par dzīvi. Turklāt nekad un nevienu neesmu dzirdējis sakām, ka Instrumenti būtu slikti skanējuši. Un, ja neviens to nav teicis, tad tam acīmredzot ir pamats. Es gan nedzīvoju paštīksmināšanās eiforijā vai sasniegto griestu pozīcijā, es nekad neesmu ar sevis paveikto pilnībā apmierināts, jo pilnībai var tikai pietuvoties, nevis to sasniegt, taču esmu par savu paveikto drošs.» .