Inese Galante: Ceļš jāiet nečīkstot

Iepriekšējais gads solistei Inesei Galantei bijis blīvs un krasu pavērsienu pilns. Aizsaulē aizgāja solistes mamma, pie vīra izdeva savu vienīgo meitu un pirms trim nedēļām sagaidīja pirmo mazbērnu, pavasarī atzīmēja savu 60. dzimšanas dienu, un jau nākamnedēļ Dzintaru koncertzālē sāksies desmitais festivāls Summertime – ielūdz Inese Galante.

– Iepriekšējais gads tiešām bijis man ļoti nozīmīgs laiks, kad daudz ko pārskatīju savā dzīvē. Mammas aiziešana mani, kā lai saka, nolika gar zemi. Tomēr dzīve iet tālāk, un tam pierādījums ir tas, ka gandrīz mēneša laikā, kopš mammītes aiziešanas, mani bērni nolēma precēties un izdomāja, ka viņiem vajag bērniņu. Domāju, ka tā ir mammīte, kas sūtīja visas labās domas savai mīļajai mazmeitiņai un viņas draugam, ar kuru viņa ir kopā jau daudzus gadus. Šodien jaunieši nesteidzas, dzīvo kopā un pa īstam pārbauda otru cilvēku, līdz precas. Ikvienam cilvēkam mammas aiziešana ir būtisks notikums, bet man kā ļoti jūtīgam cilvēkam...

– Jūsu mamma bija nodzīvojusi skaistu un garu mūžu, nosvinējāt viņas 90. dzimšanas dienu, un it kā jums būtu vajadzējis būt gatavai loģiskam dzīves ritējumam.

– Cilvēks tam nekad nevar būt gatavs. Visa labā vienmēr ir par maz. Man personīgi abu vecāku aiziešana bija milzīgs pārbaudījums un arī ciešanas. Mani vecāki mūs abas ar māsu ne tikai bezgala mīlēji, bet dievināja, un, kad to zaudē, tad izveidojas milzīgs tukšums. Jūties kā mazs bērns, pazudis mežā. Domāju, ka cilvēki vispār visu mūžu paliek mazi bērni. Mēs visi mīlam dāvaniņas, pārsteigumus, komplimentus, lutināšanu, dievināšanu, un visu to pašu mīl mazi bērni. Dzīves laikā tīri fiziski pieaugam, ēdam vairāk, valkājam lielākus apģērbus, runājam vairāk un skaļāk, bet milzīgas atšķirības starp bērniem un pieaugušajiem nav.

– Šī gada martā nosvinējāt 60 gadu jubileju.

– Vecums jau nav atkarīgs no nodzīvotajiem gadiem, bet no tā, kas dvēselē darās. No tā, cik vecs cilvēks jūtas. Esmu satikusi daudzus uz pusi jaunākus par mani, bet kas jūtas daudz vecāki. Iespējams, tas atkarīgs no cilvēka enerģētikas, iespējams, tā ir veca dvēsele, iespējams, šie cilvēki nespēj atrast sevi vai ir vientuļi, neveseli, nerealizējušies... Tikai aprobežoti cilvēki vienmēr jūtas laimīgi, bet normāls cilvēks vienmēr cer uz labāko un arī dara un cīnās, lai būtu labi. Ir cilvēki, kas netiek galā ar sevi.

– Vai jūs esat vienmēr tikusi galā ar sevi?

– Ne vienmēr. Reizēm man tas nācies ļoti grūti. Ja cilvēks nav izbaudījis, kas ir labi un kas ir slikti, sāpes un laimi, tad nevar tās atšķirt. Man laimes sajūta vienmēr bija uz skatuves.

Es gribēju būt mediķe, ārstēt cilvēku, arī viņa dvēseli, ne tikai ķermeni. Jo visas slimības nāk no cilvēka iekšienes, no smadzenēm.

– Tie ir vieda cilvēka spriedumi, ne jau bērna. Kad jūs to sapratāt?

– Esmu to zinājusi vienmēr. Visu mūžu. Mana mamma bija ļoti stipra, stingra un strādīga, tētim bija plaša dvēsele un sirds. Domāju, ka mēs visi vairāk vai mazāk esam jau gatavas personības, kad esam vēl mammai puncītī. Jau tad Dieviņš mūs visus ir nobučojis un lēmis dvēselītes ceļu. Varbūt var kaut ko mēģināt virzīt ar audzināšanu vai vidi, bet mainīt nevar, tikai pareizā virzienā pabīdīt... Esmu satikusi apdāvinātus cilvēkus, kas nezina, ko lai dara ar visiem sev dotajiem talantiem.

– Jums arī bija doti vairāki talanti.

– Jā, bet izteikti – viens vai divi. Es arī domāju kļūt par tēlnieci, par arhitekti, jo daļa no manas ģimenes ir arhitekti un dizaineri, gribēju būt par ārsti, jo daļa manas dzimtas ir saistīta ar medicīnu. Man bija mērķis palīdzēt cilvēkiem. Kāpēc? Nezinu. Man gribējās būt burvei. Teiksim, redzot cilvēku, kas tik tikko iet uz priekšu, man gribējās, lai varu pieiet klāt un cilvēks, man kā ar burvju nūjiņu pieskaroties, taptu vesels. Lai notiek brīnums! Nezinu, kāpēc man gribējās palīdzēt dzīvniekiem, veciem cilvēkiem... Man patiešām ir žēl cilvēku. Vai tāpēc, ka man šķita, ka man ir daudz spēka, ka es spēju to, ko viņi vairs nespēj? Nezinu. Man vienmēr ir gribējies, lai visi ir jauni un veseli, lai vide ap mums ir sakopta, lai vecie grausti, kas irst, būtu atjaunoti. Domāju, ka daudzas likstas cilvēkam ir tāpēc, ka viņš ir slinks, ar slinku domāšanu. Esam pieraduši pie tehnikas un vieglas dzīves. Teiksim, plastmasa un sintētiski apģērbi, kas mūsu dzīvē ienākuši ne tik sen, ir kaitīgi gan cilvēkam, gan videi, bet – tas ātri nāk un ir lēts. Sabiedrība arvien vairāk zaudē interesi par kvalitāti.

– Tas notiek arī jūsu profesijā.

– Jā, un tas mani aizskar un sarūgtina. Es pārstāvu senu, pat muzejisku profesiju. To mēģina savienot ar mūsdienām, bet, domāju, tas neko labu nenes. Režisori, iestudējot klasiskus darbus, bieži vien mēģina pierādīt, ka nekas šai pasaulē nav mainījies un ka cilvēki ir tādi paši, kādi tie bija pirms gadsimtiem, bet attiecības tomēr ir mainījušās, un tas, kas ir normāls šajā gadsimtā, nebija iedomājams 18. gadsimtā.

– Kādus nosēdumus atstājušas medicīnas studijas? Vai zināt, kāpēc jums tas bija vajadzīgs?

– Medicīnas studijas mani piespieda skatīties ne tikai uz augšu, bet arī lejā. Kā jauns skuķis es redzēju, kā ir slimiem, bezspēcīgiem un pamestiem cilvēkiem. Tā dzīvē ir – visi, kam ir spēks, skrien, un viņiem nav laika veltīt uzmanību citiem, jo ir jāķer sava aste.

– Jūs arī?

– Visu mūžu es ķeru savu asti, bet man pieticis laika domāt arī par tiem, kuriem vajadzīga palīdzība un kuri no manis to gaida. Es jau neesmu nemaz tik laba, un pasaulē ir diezgan daudz tādu cilvēku, kas jūt līdzi citiem cilvēkiem.

Saka, ka veselības, mīlestības un naudas nekad nav par daudz, tomēr es domāju, ka ļoti būtisks aspekts ir – vai spēj dalīties. Cilvēkam ir jādalās ar visu, ar ko vien viņš var. Mēs visi vairāk vai mazāk izmantojam cits citu, bet ir sarkanā līnija, kuru nedrīkst šķērsot. Manuprāt, sarkanā līnija ir vārda gods.

– Mūsu operas nama rekonstrukciju daudzi jūsu kolēģi ir dēvējuši par visdrūmāko laiku savā karjerā, kad zaudēti daudzi gadi no skatuves dzīves. Jums tolaik arī bija gandrīz 40 gadi un meita pusaudze, bet jūs vienalga riskējāt karjeru turpināt ārpus Latvijas, lai gan tolaik garantiju nebija – varēja izdoties, varēja neizdoties.

– Es zināju, ka esmu laba dziedātāja, es zināju savu līmeni. Tolaik atteicu diriģentam Valērijam Gergijevam, kurš tolaik strādāja Sankpēterburgā un gribēja Marijas teātra repertuāru veidot, kā mēdz teikt, pakārtoti man.

– Nenožēlojat?

– Fenomenāls diriģents fantastiskā teātrī burvīgā pilsētā, bet es zināju, ka nevarētu dzīvot Krievijā. Pēc apmēram gada, pusotra Gergijevs trupā paņēma Annu Ņetrebko. Kad mani noklausījās ievērojamais diriģents Zubins Meta, viņš teica, ka tādas balsis pasaulē ir četras, varbūt piecas un aicināja mani uz ASV. Es atteicu, lai viņš mani sauc tad, kad esmu viņam vajadzīga, bet ka nevaru visu laiku tur dzīvot. Es gribēju nodziedāt un braukt atpakaļ uz savām mājām, negribēju gadiem dzīvot svešumā. Esmu kā sunītis, kas pierod pie savām mājām, savas publikas, saviem cilvēkiem, saviem draugiem. Ja operā nebūtu sākts remonts, es nekad nebūtu braukusi prom no Latvijas. Nekad mūžā! Jo patiesībā mani jau pirms tam aicināja strādāt gan ASV, gan Vācijā.

– Kāpēc tad nebraucāt?

– Man to nevajadzēja. Ne piecstāvu mājas, ne desmit leksusus vai bentlijus. Man vajadzēja vien skatuvi un publiku. Gan Metam, gan Gergijevam teicu, ka būšu pie viņiem tad, kad būšu vajadzīga, bet ne visu laiku. Kad tagad reizēm ar viņiem satiekos, šad un tad pārdomāju, vai tolaik tomēr nebiju mazliet muļķīte, jo šobrīd manā profesijā ir tik daudz viduvēju dziedātāju... Kāds ir izskatīgs, kāds ir pārgulējis ar ietekmīgu cilvēku, kāds ir jauns...

– Vienkārši gados jauns, un viss?

– Jaunība šobrīd ir ļoti modē. Izskatam nereti ir vislielākā nozīme.

– Nevis talantam?

– Bieži vien. Mēs dzīvojam laikā, kad dominē vizuālais. Man patīk stilīgais, pievilcīgais un interesantais, jo skaistums ir nosacīts vārds, bet tomēr nedrīkst pazaudēt kodolu. Uz ko balstās opera? Uz cilvēka balsi. Nekā skaistāka pasaulē nav. Tikai balss var kā ar nazi pārgriezt cilvēka krūtis, izmasēt sirdi un atbrīvot no visa negatīvā, uzlādēt ar skaisto un dzīvo. Ja balsij nav dvēseles, tad šāda maģija nekad nav iespējama. Balss bez dvēseles var būt spēcīga, patīkama, interesanta vai vēl kā citādi dēvējama, bet ar to vien ir par maz. Pasaulē ir daudzas skaistas, spilgtas un vērienīgas balsis, bet tās vienalga nespēj saviļņot. Teiksim, liels katls pilns ar nūdelēm ļaus cilvēkam nenomirt badā, bet tas nenozīmē, ka, tās ēdot, cilvēks gūs visas sev nepieciešamās uzturvielas un arī baudījumu. Dažādībai ir jābūt, bet esmu pārliecināta, ka īsts mākslinieks ir tas, kuram mākslā ir sava seja, kurš prot un dara tā, kā neprot un nevar izdarīt neviens cits.

– Jums toreiz paveicās vai arī jūs zinājāt īstos cilvēkus? Varbūt jums vienkārši liktenis tā bija lēmis, ka spējāt atrast savu vietu uz skatuvēm pasaulē?

– Domāju, ka viss dzīvē notiek tā, kā ir lemts. No viena gudrinieka dzirdēju, ka talants nav tik svarīgs, jo galvenais ir būt īstajā laikā īstajā vietā. Man gribas teikt – jā un nē. Domāju, ka bez talanta ir ļoti grūti ilgstoši noturēties uz skatuves. Operas skatuve ir ļoti nežēlīga. Var paveikties, var gadīties, var izmantot garas kājas vai īstos cilvēkus, bet – ko lai dara pēc tam? Labi, ir lomas, kurās ir vienalga, kurš dzied, ir iestudējumi, kuros solistus izģērb, ieliek akvārijā, liek vārtīties pa zemi un tad publika vairāk skatās uz plikumiem vai darbību nekā klausās dziedājumu. Turklāt mūsdienās daudz ko nosaka mediji, reklāma un sabiedriskās attiecības, kas tiem, kas paši nesaprot, iestāsta, ka kāds ir ļoti labs, un, daudzkārt to atkārtojot, cilvēki, kam pašiem nav sapratnes, sāk arī ticēt šiem apgalvojumiem.

– Tā arī ir šī laika iezīme – samazinās cilvēku spēja atpazīt kvalitāti.

– O, jā! Ooo, jāāā! Vairākas reizes esmu bijusi lieciniece tam, kā sajūk vai arī tiek apzināti deformēti profesionalitātes kritēriji. Atceros, ka kādā talantu konkursā Anglijā reiz uzvarēja kāds pasta darbinieks, kurš izpildīja kādu āriju no operas. Publika bija sajūsmā! Man arī bija prieks par to, ka cilvēkam ir šāds hobijs. Tomēr man bija kauns, kad vēlāk šo vīru sauca uz pasākumiem, kuros piedalījās profesionāli mākslinieki, tas bija nožēlojami.

– Vai jūs nekad neesat gribējusi vai arī – jums nekad nav bijis vilinājums spēlēt pēc šī laika noteikumiem? Teiksim, reizēm šķiet, ka solista kvalitāti mēra pēc tā, vai viņš ir dziedājis La Scala, Metropolitēna vai Koventgārdena operā, un jūs esat uzstājusies tikai vienā no tām. Vai tiešām tā ir vienīgā mēraukla?

– Man – nē. Es daudzas reizes esmu bijusi uz izrādēm šajos teātros, un bieži vien man bijis neērti par to, ko es tur dzirdēju. Un ne tikai man. Pēc sarunām ar saviem kolēģiem, kas dziedājuši šajos teātros, es zinu, ka ir ļoti dažādi kritēriji, pēc kuriem viņi izraudzīti tur dziedāt. Manā karjerā viss ir noticis tā, kā tam bijis jābūt. Es vienmēr esmu bijusi laimīga par to, kas man bijis jādzied, kur jāuzstājas, un par publikas mīlestību. Nekad neesmu uzskatījusi, ka publika, kas par biļeti samaksā mazāk vai vairāk, īpaši atšķiras. Es dziedu cilvēkiem, un jebkurā teātrī publika ir vienāda, teikšu pat, ka dažos tā var būt daudz arogantāka un mazāk izglītota. Un man ir sava uzticīgā publika, savi fani, kas brauc mani klausīties, kur vien uzstājos.

Dzīvē neko nevar mainīt. Varbūt šo to darīju aplam, šo to – bērnišķīgi un naivi... Es patiešām esmu atteikusi daudzas lomas daudziem teātriem, ja esmu uzskatījusi, ka konkrētā loma neder manai balsij. Es vienmēr esmu turējusies pie tā, ka man ir jāsaudzē sava balss, jāturas pie sava žanra. Skaidrs, ka aģentūras bija dusmīgas... Man vienmēr šķitis, ka man jādara lietas īstajā brīdī, ka nedrīkstu maitāt balsi, dziedot tai nepiemērotu repertuāru vien tāpēc, ka man to piedāvā.

Savukārt tagad, saņemot piedāvājumu, es domāju par to, vai es gribu to dziedāt. Turklāt man vienmēr gribējies iet uz priekšu, apgūt ko nezināmu, pārbaudīt sevi.

– Nevis sevi atražot?

– Jā, arī šī argumenta dēļ esmu atteikusi daudziem. Jo man vienmēr gribējies dziedāt ļoti ilgi.

Esmu daudz dzirdējusi, kā dzied ar nesvaigām, vecām un drebošām balsīm, ar kādu es noteikti vairs nebūtu uz skatuves. Balsi var novalkāt līdzīgi kā kleitu, tāpēc ir ļoti jādomā par to, lai balsij nekaitētu.

– Tas taču prasa milzīgu – spēku turēties pretī aģentu spiedienam, arī cilvēciskai vēlmei izbaudīt mega slavu un naudu, prestižas skatuves.

– Tas nav viegli. Toties šobrīd man nāk klāt kolēģi, prasa, kā tik ilgus gadus var saglabāt jaunu balsi. Daži man ir teikuši, ka viņiem pietiek ar desmit vai piecpadsmit gadiem uz skatuves, ka viņi būs naudu nopelnījuši, bet dzīve jau nebeidzas pēc desmit gadiem! Mans ceļš man patīk. Ikvienam dzīvē lemts savs ceļš, tas jāiet nečīkstot Kad aizbraucu dzīvot uz Vāciju, man bija jau 37 gadi, es biju jau nobriedusi personība, nevis skuķis.

– Baletdejotājs Māris Liepa savulaik teica, ka viņš grib dejot 100 gadus. Cik ilgi jūs gribat dziedāt?

– Kamēr mani gribēs klausīties. Un iešu darīt to, par ko es pilnībā varēšu parakstīties – tas ir labi, tas ir ļoti labi, tas ir izcili! Tikai tad. Zinu, ka man padodas daudz kas, bet zinu arī, ka paškritika un pašironija mani nekad nepamet, un tas man neļauj lidināties tikai pa debesīm, bet notur pie zemes un ļauj uz sevi paskatīties no malas.

– Kas jums nepieciešams, lai būtu formā?

– Labi jāizguļas, jābūt mērķim un cilvēkiem, kas atbalsta. Mani vecāki mani dievināja. Tētis un mamma man teica: «Es tevi nemīlu, es tevi dievinu. Tu esi mans eņģelis.»

– Tagad jūtaties kā dzimtas vecākā, kuras pienākums ir visus saturēt kopā?

– Es jūtos kā atbildīgā. Kādreiz tā bija mammīte ar tēti, kas visus saturēja kopā. Mammīte bija karaliene, valdniece, kas visus mūs regulēja. Vadonim gan jābūt asākam un pat valdonīgākam, ar savu striktu viedokli un uzskatiem, bet es daudz ieklausos citos.

Jā – es jūtu, ka esmu pārņēmusi no vecākiem dzimtas stafetes kociņu.

– Vai šobrīd vairāk skatāties uz priekšu vai tomēr atpakaļ?

– Tikai – uz priekšu. Es labprāt skatos atpakaļ, es mīlu gandrīz visus cilvēkus no savas dzīves, manī katram no viņiem ir sava sadaļa – citam lielāka, citam mazāka, un esmu pateicīga visiem cilvēkiem, kas bijuši manā dzīvē, tomēr es skatos uz priekšu. Jo, pārāk daudz skatoties atpakaļ, tiek zaudēts laiks un līdzsvars, var nokrist, un tā atgūšana prasa laiku un spēku, bet tikmēr dzīve iet uz priekšu, citi var aizsteigties garām...

– Bērna ienākšana ģimenē daudz ko maina pāra attiecībās, bet ko jūsos maina fakts, ka pirms trim nedēļām kļuvāt par vecmāmiņu?

– Mana meitiņa Diāna ir cietusi no tā, ka viņai mamma bija kā ciemiņš un kā draudzene ar dāvaniņām. Es mēģināšu būt labāka vecmāmiņa, un tik, cik maniem bērniem mani vajadzēs, tik arī būšu. Bet – es mēģināšu nebūt uzbāzīga, bet būt vajadzīga, un tas vispār ir mans dzīves kredo.