Hermanis: Latviešiem ir, ar ko lepoties
Tā vien gribas tikko iznākušo instrumentālās mūzikas disku dēvēt par platīti – tā pierastāk. Un uz platītes vāka dzīvesgudrs, izskatīgs un talantīgs muzikants – Aivars Hermanis. Viņam 7. martā dzimšanas diena, pieauguša cilvēka briedums – 60 gadu. Daudzkārt atzīts par Latvijas labāko ģitāristu. To šodien, 6. martā, koncertā varēs izbaudīt tie, kam patīk ne tikai Aivara daiļrade, bet arī dziedātāji Ieva Akuratere un Igo.
Kā mēdz teikt – visa dzīve mūzikā. Bet Aivars vislielāko pateicību izsaka savai sievai – Silvijai. «Bez viņas es daudz ko nebūtu sasniedzis,» atzīst Aivars, «Silvija ir mana aizmugure un balsts. Viņa bija mājās un nodarbojās ar saimniecību, kamēr es skraidīju pa pasauli.» Aivaram ir divas meitas – Ieva un Liene – un četri mazbērni. «Man ir visas iespējas kļūt arī par vecvectētiņu,» smaida jaunais cilvēks, «jo vienam no maniem mazdēliem jau 20 gadu.»
– 1988. gada oktobrī Mazajā ģildē notika koncerts Dziedošās revolūcijas atbalstam – dziesmu kalpojums savai tautai. Tajā piedalījās Ieva Akuratere, Valdis Atāls, Aivars Hermanis un citi. To visu vadīja Andris Bergmanis. Atceries tādu koncertu?
– Protams, atceros. Atmodas laikā bija daudz līdzīgu koncertu – kopā ar Ievu, ar Kasparu Dimiteru. Uz barikādēm es gan nestāvēju, taču veicu dažādus uzdevumus, piemēram, nogādājot informāciju no Latvijas uz ārpusi. Tā kā es nodarbojos ar šovbiznesu un mums jau bija līgums ar amerikāņiem – menedžmenta pakalpojumu veikšana ar mērķi attīstīt grupu –, man bija laba komunikācija ar ārpasauli, un muzikantu sabiedrība bija ļoti atvērta, jo visiem gribējās savstarpēji kontaktēties. Juris Podnieks bija safilmējis dažādus materiālus, tos arī vajadzēja nogādāt uz ārzemēm – pa vadiem neko nevarēja aizsūtīt, nekāda interneta nebija. Šo darbību koordinators bija Linards Muciņš, kurš tolaik sēdēja LPRS Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētāja kabinetā. Priekšnieki bija pamukuši, un viņš koordinēja informatīvās lietas, un mēs kopā ar saviem kolēģiem Alfrēdu Madžuli un Ēriku Naļivaiko darījām visu, ko varējām.
– Kā tu izjuti Atmodas laiku?
– Neviens necerēja, ka tik ātri viss notiks un ka mēs atgūsim brīvību. Sapņojām gan, bet cerību jau nebija. Kad tas notika, bija neticami.
– Tagad nav vilšanās?
– Nē, nav. Dažiem ir vilšanās, jā. Bet cilvēki daudzas lietas mēģina uztvert melnbalti. Taču es jau tajos laikos daudz lasīju – dažādus samizdatus, par politiku un psiholoģiju, par Austrumu filozofiju un menedžmentu. Tajā laikā to gan nesauca par menedžmentu. Kad Raimonds Pauls kļuva par kultūras ministru, tad mūs – grupu REMIX – palūdza aiziet, jo mēs jau bijām tādi – gariem matiem un bārdām, džinsos un staigā smiedamies... Tas sakrita ar to brīdi, kad «labie komunisti» sāka bīdīt tirgus ekonomiku. Radās tā dēvētie jaunatnes centri – lai nelietotu vārdu «komjaunatnes». Šādi jaunatnes centri radās visā Padomju Savienībā, 180 grādu pretēji sociālisma uzstādījumiem. Pirmie tādi centri tika izveidoti Odesā, Ļeņingradā un Liepājā. Tas notika 1987. gadā. Un tā 1988. gada 1. janvārī mēs sākām strādāt Liepājā: REMIX divus gadus bija šajā jaunatnes centrā. Uz Liepāju pārvilinājām arī Ēriku Naļivaiko, kurš Kultūras ministrijā bija otrā līmeņa priekšnieks. Pēc brīža mums pievienojās arī Alfrēds Madžulis, tobrīd filharmonijas administrators. Vajadzēja rīkot koncertus, darba bija daudz. Sākām braukāt pa Padomju Savienību. Tad dabūjām kredītu, kas tika garantēts no komjaunatnes centrālkomitejas: vajadzēja iegādāties instrumentus, jo, aizejot no radio, mums pašiem nekā nebija.
– Cik liels bija kredīts?
– Aptuveni 250 000 rubļu. Bet par rubļiem, kā zināms, neko nenopirksi, tāpēc rubļus nelegāli vajadzēja pārvērst par dolāriem un tikpat nelegāli nopirkt instrumentus. Bet mēs to izdarījām. Tad sākām ar koncertiem braukāt arī uz Rietumiem. Kredītu atdevām. Mums, protams, palīdzēja situācija, kāda tobrīd bija valūtas konvertēšanas jomā...
– Bet jūs jau pelnījāt, braukādami ar koncertiem pa Krieviju.
– Protams, un labi pelnījām. Stadioni, arēnas... Jaunatnes centram mums vajadzēja maksāt 10% no apgrozījuma, pārējā nauda bija mūsu. Varējām, protams, visu izņemt algās un pirkt mersedesus, taču mūsu mērķis bija tikt aiz dzelzs priekškara. Mēs cītīgi darbojāmies šajā virzienā, uzņēmām kontaktus ar rietumniekiem, beigu beigās noslēdzām līgumu par vienu miljonu dolāru un aizbraucām uz Ameriku.
– Tu runā par slaveno grupu Riga, kurā 90. gados muzicējuši teju visi slavenākie Latvijas mūziķi?
– Sākumā mēs bijām kā REMIX. Beigās no REMIX tajā vienībā, ko sauca Riga, palika Marhils (Uldis Marhilevičs – E.V.) un es kā projekta vadītājs. Projekts beidzās ne ar ko – tika izveidots māsterieraksts, un tāds tas arī palika. Divi no dalībniekiem teica, ka viņiem viss ir līdz kaklam, viņi grib pie savām sievām un bērniem. Uz šīs bāzes sākās arī dažādas nesaskaņas.
– Projektā bija arī Ainars Virga.
– Pirmajā maiņā bija Igo, Oļegs Upenieks, Guntis Vecgailis, Ainars Virga. Tad pēc brīža Igo tika nomainīts ar Alex.
– Māsters nekad netiks izdots?
– To nedrīkstam izdot īpašumtiesību dēļ. Tās ir amerikāņu pusei. Protams, viņiem tagad par to nav nekādas intereses. Bet mums ir interesanti paklausīties, kā skan šis ieraksts. Tas skan kā jebkuras amerikāņu grupas ieraksts, muzikālā ziņā tas bija profesionāls, taču tur nebija nekā oriģināla. Pirmais producents, kas producējis Tomu Džonsu, izvēlējās Igo, jo, visticamāk, viņš šajā dziedātājā redzēja ko līdzīgu. Otrs producents bija producējis pēdējo Lenona plati, divas Aerosmith plates. Finālmāsteru producēja vēl cits cilvēks.
– Cik ilgi atradies Amerikā?
– Kopā gandrīz divus gadus. Tas bija baigi smagi. REMIX nospēlēja pēdējo koncertu Tambovā, aizbraucām uz Maskavu un pa taisno aizlidojām uz Ameriku. Ielidojām tur – ūūū, Ņujorka, interesanti! Mēs tur mēnesi dzīvojām kā komunismā, viss par velti, kabatas nauda, labs hotelis, ejam uz studiju – ko muzikants vēl var vēlēties? Kad braucām otrreiz uz ilgāku laiku, dzīvojām lepnā bagātnieku ciematā, kur ir tenisa korti un baseins, studija – pagrabā, visa aparatūra. No rīta – krosiņš un vingrošana, pēc tam mēģinājums četras piecas stundas, pusdienas, tad koncerts vai klubs, un tā tas turpinās. Bet mēs jau nebijām zaļi puikas, mums tomēr bija savas dzīves, savas attiecības, interneta nebija – lai varētu ar savējiem aprunāties. Pamazām sākām justies kā skaistā cietumā. Privātās dzīves nav, ģimene – Latvijā. Sievas pie mums atbrauca pāris reižu. Mēs, kas ienīdām visu, kas saistīts ar Padomju Savienību, skatījāmies uz Rietumiem ar rožainām acīm, un dzīves līmeņu starpība bija šokējoša. Bet vietējie Amerikā dzīvoja savu dzīvi, kamēr mums tur tādas nebija. Tie, kuri no mums skolā bija mācījušies angļu valodu, kaut ko tur buldurēja, bet es – vācietis – vispār neko nesapratu. Mūs nosūtīja uz ātrajiem kursiem, un mēneša laikā iemācījos kādus 1000 vārdus. Vārgā sarunu valodā kaut kā komunicēju...
– Savādi – miljons dolāru iegulda, beigās nekas nenotiek.
– Tas ir normāli. No desmit projektiem varbūt tikai viens ir ar pluszīmi. Pasaules šovbiznesā tieši tas pats. Latvijā sausais atlikums ir vēl mazāks. Bet mūsu problēma Amerikā bija tāda, ka mēs bijām self made men – paši sevi uztaisījuši. Mums pietrūka nevis akadēmiskās virzības, kāda ir klasiskajā mūzikā, bet tās plūsmas, caur ko iziet amerikāņu mūziķi, kuriem mūzika ir nozīmīga dzīves sadaļa. Mēs šeit par to kaut ko zinājām, nebija jau tā, ka divritenis par jaunu jāizgudro. Un tomēr bija liela atšķirība starp mūsu izpratni šeit un to, kas notiek tur. Mēs popmūzikas laikā bijām lieli romantiķi. Bet vajag skatīties kompleksi, kaut arī esam piedzimuši citā pasaulē. Mēs tajā Amerikas grupā nebijām tādi kā, piemēram, Līvi, kas kāvās un bučojās, bet bija kā draudzīgi kašķīga ģimenīte. Līvi bija grupa, kā romantiski apraksta pirmsākumus bītliem vai rollingstoniem. Uz mums tas neattiecās, mēs bijām savākta supergrupa, cilvēki, kas cits citu pazina, bet...
– ... bet tas bija mākslīgs veidojums?
– Nu, pasaulē tas lielākoties notiek tieši tā, ka savāc vienā grupā labākos, nevis ka sētas grupa izsitas līdz virsotnēm. Tagad tas notiek pragmatiski. Ir viens līderis, uztaisa kastingu, pārbauda simt ģitāristu, izvēlas... Tā bija lielā atšķirība starp mūsu domāšanas veidu un viņējo, un to sākām pamazām saprast.
– Vai ir kāds projekts vai grupa, kas tev bijusi vistuvāk pie sirds?
– Jebkurš no projektiem, kuros esmu bijis, man ir devuši ko labu. Ādažos, piemēram, bija ansamblis Suvenīrs, kur mani uzaicināja Ēriks Ceļdoms, bija džezroks, bija jāraksta aranžējumi pūtējiem. Vienmēr apkārt bija forši cilvēki. Pēc tam – filharmonija, intensīvs darbs, braukāšana pa pasauli. Es pamatā esmu instrumentālists, bet dziesmas – tas tā vienkārši ir sagadījies. Manu būtību var nolasīt tur, kur esmu kopā ar Ievu un Igo, tas ir veids, kā aranžēju mūziku un kā redzu to kopīgo bildi.
– Tu esi liepājnieks. Liepāja tiešām ir Latvijas mūzikas galvaspilsēta?
– Tā mums, liepājniekiem, gribētos domāt! Rīga, kurā ir multinacionāla sabiedrība un plašas kultūras aktivitātes, protams, ir nepārspējama, taču Liepājā – provinces pilsētā – tika dibināta pirmā Baltijā Filharmoniskā biedrība ar savu simfonisko orķestri. Tāpat Liepājas teātrī ir dibināta operas trupa, arī pats teātris – profesionāls, Liepājā ir neskaitāmi daudz muzikālo personību, kas tur dzimušas, augušas, mācījušās. Aktīvais muzikālais fons Liepājā acīmredzot ģenerēja personības – vairāk nekā jebkurā citā pilsētā. Tur radās pamats ritmiskajai mūzikai, kuras virsotne ir Liepājas dzintars – nozīmīga parādība, kas ļāva koncentrēt ne tikai paša Dzintara muzikālās aktivitātes, bet arī tarifikācijas skates un tamlīdzīgi.
– Jā, šīs skates tomēr atsijāja tos, kuri var publiski spēlēt, no tiem, kuri nevar un nedrīkst.
– Autoritārajā komandekonomikā vajadzēja būt šādam filtram, jo citu filtru nebija. Nebija ne tirgus, ne brīvas izvēles. Mūsdienās ir vienkārši: dzeltenā prese no tevis var taisīt nez kādu stāru, bet objektīvie rādītāji būs redzami gan biļešu, gan autortiesību kasē. Šie rādītāji pastāsta, kas un cik lielā mērā konkrētais muzikants cilvēkiem ir vajadzīgs.
– Reizēm šķiet, ka muzikālā gaume krītas... Muzikants paņem čimčidrilku, uzsit trīs akordus, un Rascelujevkas tautas namā lielkoncerts gatavs! Cilvēki laimīgi, muzikants arī.
– Kur tās mērvienības, ar kurām to labo gaumi mērīt? Tādu čimčidrilku grupu ir simtiem, muzikants mēģina ielīst presē, lai radītu ilūziju, ka viņš ir populārs, bet viņš jau koncertu nevar nospēlēt. Tādus muzikantus no ritmiskās mūzikas pārstāvjiem, kuri var savākt pilnas gandrīz tūkstošvietīgās jaunās zāles, uz divu roku pirkstiem var saskaitīt. Pārējie – labi, ja 200 cilvēku savāks. Instrumenti, Prāta vētra, Colt – viņi mūziku dara profesionāli un interesanti, viņi arī internacionāli var gūt panākumus. Par Raimondu Paulu vispār nerunāsim – viņš ir ārpus kārtas. Patiesībā latviešiem būtu grēks sūdzēties par labas mūzikas trūkumu – salīdzinot ar igauņiem un lietuviešiem. Latviešiem ir daudz internacionāli pazīstamu mākslinieku, piemēram, Laima Vaikule, kas koncertē Krievijā, Izraēlā, Amerikā, Vācijā. Arī Intars Busulis un Jānis Stībelis – viņi savāc auditoriju ne tikai Latvijā, bet arī ārpus tās. No tiem latviešiem, kas savākt pilnu Arēnu Rīga, ir Pauls, – viņš savāca divas arēnas, Prāta vētra savāca pusotru arēnu, pa pieciem sešiem tūkstošiem savāca Kosmoss, Igo uz jubilejas koncertu – piecarpus tūkstošu, Instrumenti – sešarpus tūkstošu. Lietuvieši un igauņi instrumentus tehniski spēlē labāk, jo viņiem ir ilgāka apmācība, bet viņiem nav paveicies ar meldiņu rakstītājiem. Igauņiem ir drusku labāk, bet arī neko īpaši.
– Vismaz kaut kur mēs izceļamies.
– Protams. Mazai pusotrmiljona tautai tik daudz talantu. Izcili komponisti, operdziedātāji, diriģenti. Mums ir, ar ko lepoties.
– Kā jūties savos 60 gados?
– Pirmkārt, man ir paveicies ar labiem cilvēkiem, esmu daudz ko viņiem iemācījies. Man nav akadēmiskās izglītības, pamatā ir dzīves skola. Bet, kamēr neskatos pasē un spogulī, tikmēr ir labi. Taču jūtos tieši tāpat kā 35–40 gadu vecumā. Tagad pat jūtos labāk, jo kādreiz es tā pavairāk iedzēru un pīpēju. Tagad gadus trīs nesmēķēju, no rītiem stāvu uz galvas, vakaros staigāju trīs līdz piecus kilometrus, pirmdienās neēdu. Es jau pīpēt sāku tikai pēc 41 gada vecuma. Bija tā. Festivālā Rock Summer, kas notika 1996. gadā un ilga trīs dienas, sponsori bija Marlboro: cigarešu bloki mūsu birojā stāvēja steriem vien. Kafija, viskijs... Nu, kā tu nepīpēsi?! Pasākums bija finansiāli neveiksmīgs, es kopā ar Alfrēdu Madžuli tajā pazaudēju ap 100 000 dolāru. Trīs gados atdevām parādus. Festivāls bija labi noorganizēts, viss aizgāja bez ķibelēm, izņemot to, ka divas dienas lija lietus un bija baigais aukstums – ap sešiem septiņiem grādiem. Pēc laika prognozēm pēdējos 50 gadus tajās dienās lietus neesot bijis. Bet tajā gadā, lūk, bija.
– Jums taču bija lieliski mūziķi.
– Jā. East 17, kas Eiropā toreiz bija topā pašā augšgalā, otrajā dienā bija Bjorka, trešajā dienā ZZ Top, kas pirms tam desmit gadus nebija iegriezušies Eiropā. Mums, patiesību sakot, nevajadzēja ņemt ZZ Top: bija plānots ņemt Gariju Mūru, tas būtu bijis divreiz lētāk, un tad biļešu cenas būtu zemākas, līdz ar to vairāk cilvēku, un tad tā bilde būtu citāda. Jo mums līdz nullēm pietrūka kādu 2000 cilvēku. Bet es neko nenožēloju: manā dzīvē bijušas divas lielas skolas – Amerika un šis festivāls. Pēc tam daudz nopietnāk sāku pievērsties mūzikas menedžmentam.
– Toties tagad – pēc neveiksmes ar Marlboro – tu pīpē pīpi. Aromāts ir brīnišķīgs atšķirībā no cigaretēm.
– Jā, cigarešu tabaka, salīdzinot ar pīpes tabaku, ir žagari.