«Mana dzimšanas diena mani pilnīgi neinteresē, to es neņemu galvā, man nav nekādas vēlēšanās to atzīmēt. Mammai un tētim uz kapiem jāaiznes puķes, un tas arī ir viss. Jo šajā dienā man vienkārši jābūt pateicīgam Dievam un maniem vecākiem, kas neļāva man noiet no ceļa un palīdzēja kļūt par to, kas es esmu,» saka leģendārais latviešu komponists Mārtiņš Brauns, kam 17. septembrī aprit 65 gadi.
Neskatoties uz formālo datumu, dzimšanas dienas svinības notiks vēlāk, rudenī, kad Mārtiņš Brauns jubileju atzīmēs ar trim lielām un dažādām koncertprogrammām. Būs kora mūzikas koncerts ar sieviešu, vīru un jauktā kora piedalīšanos, paredzēta koncerttūre Darbi un nedarbi, kas izskanēs daudzviet Latvijā, kā arī jubilejas lielais koncerts notiks 23. novembrī Nacionālajā teātrī, kura pirmajā daļā tiks atskaņota simfoniskā poēma Remonts un kora dziesmas, bet otrajā daļā - cikls Ūdens un, protams, vispopulārākās no Mārtiņa Brauna dziesmām. «Man ir brīnišķīgi draugi, viņi rīko šos koncertus. Ja es ar savu mūziku cilvēkiem varu iedot brīnišķīgas emocijas, tad - kāpēc ne? Savu jubileju negribu izcelt. 65 gadi, protams, daudz, ilgs laiks ir nodzīvots, bet dzīve iet uz priekšu,» saka Mārtiņš Brauns. Viņš garantējot, ka visas trīs programmas ir kardināli atšķirīgas, tā kā droši var iet uz visiem trim koncertiem.
Tieši savā dzimšanas dienā viņš arī būs uz skatuves. Strenču pilsētai ir tradīcija aicināt pie sevis komponistus viņu patiesajā dzimšanas dienā. Tur tieši savā dzimšanas dienā ir bijis Raimonds Pauls, Jānis Lūsēns, Valts Pūce un vēl citi. «Jau pirms gada mani uzrunāja, lūdza rezervēt šo dienu. Zinu, ka Strenču vietējie kolektīvi izpildīs manu mūziku, es arī turp braukšu kopā ar Daumantu Kalniņu un Ievu Sutugovu, koncertam uzlikšu savu zīmogu, personīgi spēlēdams klavieres un arī pats kaut ko dziedādams,» atklāj komponists un uzsver: «Mājās nebūšu!» Uz Strenčiem kopā ar viņu dosies arī sieva, iespējams, turp atbrauks arī viņa meita Austra, kas dzīvo Valmieras pusē. «Mans vecākais mazbērns iet skolā, bet jaunākais vēl pat nestaigā. Varbūt meita arī tiks uz koncertu Strenčos, bet to es vēl nezinu. Austra manus gabalus zina no galvas, viņai sevišķi patīk mani nepopulārie gabali. Protams, būšu priecīgs viņu ieraudzīt koncertā.»
65 gadu vecumā viņš jūtoties apmēram tāpat kā 50 gados. «Varbūt tagad es dažas lietas bremzēju. Piemēram, es cenšos rupji nelamāties tāpat kā jaunībā, kad bieži izmantoju krievu valodu, lamājoties. Tagad mana iekšējā bremze retina šādas lietas. Tikumi mainās. Es arvien vairāk novērtēju garīgu uzticību, tā bija arī jaunībā. Tāpat kā jaunībā, par lielu grēku uzskatu melošanu. Es izvairos no meliem, ja man ir kaut kas slēpjams, es mainu sarunas tematu, bet, ja kādreiz kaut ko jautā tieši, es esmu spiests nemelot,» viņš nosaka. Pēc jubilejas pasākumiem viņam iecerēts kopā ar kori Dziedonis doties koncertēt uz Angliju un Īriju, pēc tam jāķeras klāt kārtējiem darbiem, bet par tiem komponists izvairās runāt, jo - pateikt ideju, tas nozīmē - palaist vējā, var aizlidot un nepiepildīties. «Līdz nākamās vasaras sākumam esmu nodrošināts ar darbu, tātad - normāla dzīve, vienīgais pašam jābūt labā formā. Uzsākot darbu, gandrīz vienmēr man gribējies atteikties, jo šķita, ka tas nav izdarāms ar manu tukšo galvu, bet paiet nedēļa, un skatos, ka mūzika jau gatava. Es tā jūtu - par mani ir apžēlojušies, parādās tēma, pēkšņi viss aiziet un ir... Protams, gadās neinteresanti, mazāk veiksmīgi vai pat neveiksmīgi darbi, jo no tiem nav pasargāts neviens komponists, varbūt tikai Bahs... Tādi ir arī man jaunībā, bet tagad mans iekšējais cenzors brāķi nelaiž ārā,» uzskata komponists. Un būšanai labā formā viņam vajadzīga vien laba veselība - fiziska un garīga. «Nedrīkst slinkot. Lai gan - čaklums arī ir Dieva dāvana. Ir daži cilvēki, kurus es apbrīnoju par viņu čaklumu, bet arī par sevi varu teikt - ir periodi, par kuriem pēc tam brīnos, kā es varēju tik daudz izdarīt. Tā ir, tā ir gadījies.».