«Es tūkstošprocentīgi uzticos šīs lugas autoram un ļauju, lai viņš mani vada. Es ar viņu sarunājos, mēģinu izprast un ļauju, lai viņš mani ved. Jo tā ir bauda, ka vari pakļauties cilvēkam, kurš ir gudrāks un talantīgāks. Un, lai arī es vēl nezinu, kas beigās sanāks, viņš kaut kādā ziņā mani aizsargā,» saka režisore Laura GrozaĶibere. Viņa iestudējusi Tenesija Viljamsa dramatisko drāmu Kaķis uz nokaitēta skārda jumta. Pirmizrāde Dailes teātra Mazajā zālē šovakar.
Kaķis uz nokaitēta skārda jumta ir viens no pazīstamākajiem Tenesija Viljamsa (1911-1983) darbiem un viņa paša mīļākā luga, kas 1955. gadā ieguvusi Pulicera prēmiju dramaturģijā.
Bagātā uzņēmēja Lielā Tēta (Juris Žagars) ģimene ir sapulcējusies kopā, lai nosvinētu ģimenes galvas dzimšanas dienu. Viesībām tiešām ir iemesls - Lielais Tētis ir uzzinājis labus jaunumus par savu veselību, kas lika raizēties visai ģimenei. Tādai ģimenei, kurā viss ir meli un visi ir meļi.
Satumstot maigajai Amerikas dienvidu naktij, viņiem visiem kopā un katram atsevišķi nākas saskarties ar tām duļķēm, kas nosēdušās neizrunāto problēmu bezdibeņos. Lielā Tēta dēls Briks (Lauris Dzelzītis) ar savu vienaldzību un alkoholismu jau reiz izraisījis kādu traģēdiju. Viņa sieva - skaistā kaķene Margarēta (Rēzija Kalniņa) - ir apņēmības pilna melus padarīt par patiesību. Vai nebūtu smieklīgi, ja tā izrādītos patiesība? Pārējās lomās: Lilita Ozoliņa (Lielā Mamma), Ieva Segliņa (Meja), Intars Rešetins (Gūpers), Dainis Gaidelis (Dakteris Bo) un bērni - Kārlis Pārups un Paula Pārupa.
Nekur nav pārbaudīts
«Gandrīz nekad iepriekš nebiju iestudējusi klasiķu darbus, jo daudzi viņus iestudē, teātra repertuārā viņi vienmēr ir un visi viņus zina. Es vienmēr meklēju ko tādu, kas vēl nekur nav bijis, bet - šajā pavasarī iedomājos, ka gribētu paņemt kādu jau sen pārbaudītu vērtību. Un tomēr ar Tenesija Viljamsa kaķi ir dīvaini - šis darbs ir labi zināms, bet tas Latvijā nav pārbaudīts,» saka Laura GrozaĶibere. Viņa atceras režisora Ričarda Brūksa 1958. gadā uzņemto brīnišķīgo filmu Cat On a Hot Tin Roof ar Elizabeti Teilori un Polu Ņūmenu galvenajās lomās, viņa ir redzējusi Latvijas Televīzijā 1993. gadā veidotu iestudējumu, bet - viņa joprojām ir neizpratnē, kāpēc teātrī Latvijā tas nekad nav iestudēts. Mums ir daudz versiju Tenesija Viljamsa Ilgu tramvajam, Stikla zvērnīcai un Orfejam, bet Kaķis uz nokaitēta skārda jumta, kas pasaulē ir bestsellers, mums nav bijis.
«Pie katra sava iestudējuma esmu teikusi, ka tik sarežģīts darbs man vēl nav bijis, bet nu šis tiešām ir ārkārtīgi sarežģīts un noslēpumains,» saka Laura Groza-Ķibere, paskaidrojot: ja parasti dramaturģija tiek būvēta uz vienu vai diviem varoņiem, viņu līnijas meistarīgi savijot kopā, tad šajā darbā ir sešu varoņu līnijas, un tās ir tā savītas, ka, mēģinot tās atritināt vaļā, tās sapinas vēl vairāk. Tas nozīmē, ka arī aktieriem ir ļoti grūts uzdevums, bet, viņasprāt, visiem ir ļoti, ļoti interesanti. «Sen neesmu redzējusi tik atdevīgus aktierus, kuri darbojas vienotā tonalitātē. Man tiešām ir milzīgs prieks par šīs izrādes aktieru sastāvu, jo ar savu darbu, ko viņi paveikuši līdz šim, viņi visi ir pelnījuši tādas lomas,» saka Laura GrozaĶibere.
Mīl un ciena sievietes
Lai arī Kaķis uz nokaitēta skārda jumta sarakstīts pagājušā gadsimta 50. gados, un varētu domāt, ka ar mūsdienu priekšstatiem par to, kā veidojas attiecības, tajā varētu būt kādi novecējumi, darbs tomēr ir ārkārtīgi mūsdienīgs. «Tas ir savīts un komplicēts, bet kontekstā ar mūsdienām - īpaši kairinošs,» uzskata izrādes režisore, uzsverot, ka tā nav tradicionāla ģimenes drāma. Viņa negrib atklāt izrādes sižetu, vien piebilst, ka stāsts un tā tēli ir ļoti atpazīstami, protams, savā ziņā hiperbolizēti, un tajā ir viss, ko var iedomāties, - nauda un merkantilisms, mīlestība, tostarp patoloģiska, naids, izdzīvošanas instinkti, kas robežojas ar dzīvnieciskumu, savas identitātes meklējumi, citāda orientācija, nāve.
«Lugas nosaukums, lai arī poētisks, ietver sevī pamatstāvokli, kādā atrodas lugas tēli, jo viņi visi, lai nenokristu, mēģina noturēties kaut kāda pakša galā. Un kaķis, kā zināms, ir diezgan elastīgs dzīvnieks, kurš parasti krīt uz četrām kājām,» stāsta Laura GrozaĶibere. Viņa piebilst, ka šajā darbā ietverta arī citādības tēma. «Ņemot vērā, ka Tenesijs Viljamss bija homoseksuāls, viņš savā dramaturģijā runā par to kā vienu no citādības tēmām, kas konfrontējas ar ierasto. Bet tas, par ko es viņu ļoti mīlu, ir tas, cik skaisti viņš ir uzbūvējis kaķenes Megijas tēlu. Viņš atzīstas savā mīlestībā sievietei caur šo raksturu, pierakstot viņai absolūti brīnišķīgas kvalitātes un zināmā mērā pārcilvēciskas spējas.»
Nepatīk skriet maratonu
Taujāta, ko viņa darīs rīt, kad pirmizrāde būs aiz muguras, Laura GrozaĶibere atteic, ka noteikti noskatīsies Karmenu, ko uz Dailes teātra Lielās skatuves iestudējis režisors Rolands Atkočūns, un tad trīs četras dienas mēģinās apstāties no skrējiena, kas bijis sezonas garumā. «Un tad man ir plānā socializēties - nokļūt citā vidē, pie citiem cilvēkiem. Aizbraukšu uz Berlīni uz operas izrādēm, uz Briseli pie brāļa, kādos mazos ceļojumos, lai varu atpūsties, pabaudīt un izzināt ko jaunu. Laiska atpūta jūras krastā mani neinteresē. Godīgi sakot, es vispār neesmu tāds baigais dabas cilvēks - man patīk lielas pilsētas. Piemēram, Berlīne, Amsterdama, Londona, Ņujorka, kurp varētu braukt jebkurā laikā. Vasarā ne, tad tur, uz akmeņiem, ir ļoti karsti.»
Kāda ir vislabākā atpūta? «Diezgan laiska, bet - intensīvi ņemot sev. Satikšanās ar foršiem cilvēkiem, foršas sarunas, izstaigāšanās, grāmatu palasīšana, kino, koncerti,» saka Laura GrozaĶibere. Viņa uzskata: lai teātrī varētu stāstīt citu cilvēku stāstus, arī savējais ir jādzīvo. Un savā brīvajā laikā viņa to dara ļoti intensīvi. «Tā kā sezonas laikā dzīvoju tikai teātrī, es nevaru būt tikai vērotājas pozīcijā. Bet man patīk vērot un - piedalīties tikai tik, cik man ir patīkami. Man, protams, patīk dzīve teātrī, man viennozīmīgi patīk tā dinamika, kas ir teātrī, bet ar nosacījumu, ka tie ir konkrēti laika nogriežņi. Man patīk, ka teātris ir sprints, jo man nepatīk skriet maratonu, un man patīk, ka šajās sprinta distancēs ir ļoti forša kopābūšana ar kolēģiem. Mēs viens otru papildinām, stāstām dažādus stāstus, arī diezgan personiskus, un visu laiku uzzinām ko jaunu. Jā, dažreiz ir sajūta, ka savus kolēģus teātrī pazīstu labāk, nekā tuvākos radiniekus vai draugus,» režisore secina.
Divi kaķi un vīrs
Bet sevi formā Laura uztur, apmeklējot cigun skolotāju, kurš ar viņu ļoti daudz strādā un investē milzīgu savu enerģiju, un ejot izrunāties «pie viena laba cilvēka». «Tā ir mana personīgā higiēna, ko veicu ik nedēļu. Un tad ir lietas, ko tagad nesanāk darīt - iestudēšanas procesa laikā neizdodas apmeklēt publiskus pasākumus, jo tas ir jādara kvalitatīvi, baudot. Un vēl man ir vīrs un divi kaķi,» režisore pasmaida un atzīst, ka kādreiz nepratusi novērtēt dzīvnieku pienesumu, bet tagad arvien vairāk saprot, ka dzīvnieki cilvēkam doti kā dāvana - kā liels prieks un bezkompromisu mīlestība. «Viens kaķis man nāca līdzi pūrā, bet otru paņēmām apmēram pirms gada. Tas sakrita ar laiku, kad man bija jābrauc strādāt uz Liepāju. Es aizbraucu uz diviem mēnešiem, un, kad atbraucu, jaunākais nesaprata, kas es tāda esmu , jo viņš jau bija nodibinājis kontaktu ar manu vīru. Domāju, kādā brīdī to kompensēšu ar savu klātbūtnes efektu, bet - ir pagājis jau gandrīz gads, un viņš joprojām nesaprot, kas es esmu... Man liekas, tas ļoti daudz liecina par to, cik man maz sanāk būt mājās. Nu, varbūt vasarā mēs sadraudzēsimies vairāk.»
***
Laura GROZAĶIBERE
• Teātra un operas režisore
• Dzimusi 1985. gada 3. jūlijā Rīgā
• Izglītība: Rīgas 64. vidusskola (1993), Rīgas Angļu ģimnāzija (2004), studijas Somijas Teātra akadēmijā (TeaK, 2007), Latvijas Kultūras akadēmijas Dramatiskā teātra Režijas nodaļa (2008)
• Jau studiju laikā piedalījusies Dailes teātra izrāžu veidošanā, kur bijusi režisoru Jana Villema van den Bosa, Baņutas Rubesas un Dž. Dž. Džilindžera asistente
• Repertuāra izrādes: Doriana Greja portrets, Equus, Pīters Pens un Kaķis uz nokaitēta skārda jumta (Dailes teātrī), Piafa, 1984, Ziloņcilvēks un 51. fotogrāfija (Liepājas teātrī), Iemūrētie (Latvijas Nacionālajā operā un baletā)
• Spēlmaņu nakts balvas: nominācijās Gada izrāde bērniem vai jauniešiem - par izrādi Vārnu ielas republika (2010./2011.) un Gada režisors - par izrādēm Equus Dailes teātrī un 1984 Liepājas teātrī (2014./2015.)
• Precējusies
• Divi kaķi - Verners un Viktors