Kristīnes Želves filma Mērijas ceļojums ir skaudrs stāsts par sievieti, kas Otrā pasaules kara gados Vācijā izglāba Latvijas muzeju dārgumus un vērtīgākās kolekcijas. Dzimtenē viņai par to paldies neteica, labi vēl, ka cietumā neielika. Mērija Grīnberga bija viena no Grosvaldu dzimtas atvasēm, kas pilnībā izbaudīja padomju dzīves rūgtās mieles. Abas ar māti Mēriju Grīnbergu vecāko viņas visu mūžu mitinājās divās no sava dzīvokļa istabām. Pagultēs glabājās unikāla gleznu kolekcija, ko mūsdienās varētu apskaust jebkurš, bet viņām bieži nebija ko paēst, nemaz nerunājot par normālu apģērbu.
- Kā tu nonāci līdz Grosvaldu dzimtai?
- 2014. gadā, kad bija daudzās Rīgas Eiropas galvaspilsētas izstādes un pasākumi, Stūra mājā notika izstāde 10 lietu stāsti par cilvēkiem un varu. Tā bija ļoti labi iekārtota - birojs H2E kopā ar Vēstures un kuģniecības muzeju - katrā istabas centrā priekšmets, ap to izvietots vēstures stāsts. Vēstures un kuģniecības muzejam, kurā glabājās Mērijas Grīnbergas fonds, beidzot bija izdevība godināt Mēriju Grīnbergu, viena istabiņa bija veltīta viņai.
Centrā bija nolikti viņas vācu karavīra zābaki, apkalti ar trīsdesmit naglām, pie sienām bija visa Grosvaldu dzimta, atvesto mantu mulāžas, kas tika atvestas atpakaļ no Vācijas, karte, Maijas Apines balsī skanēja paskaidrojums, ko Mērija Grīnberga bija rakstījusi pēc atgriešanās. Vārdu sakot, bija ļoti iespaidīgi. Gan iespaidīgi uztaisīts, gan likās, tas ir tāds stāsts, kāpēc es to nezinu? Kāpēc citi to nezina? Teicu par izstādē redzēto vairākiem cilvēkiem, neviens nezināja.
Otrs, ko es sapratu - stāsts uz visiem ļoti iedarbojas. Izstāsti un redzi, ir. Profesionāls režisors vai profesionāls rakstnieks vienmēr testē, vai stāsts strādā vai nē, meklē tādus stāstus, kurus gribi pats stāstīt un veltīt tam divus savas dzīves gadus. Viss tā sakrita, ka bija programma Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Šī ideja nebija jāpievelk vai jāpielāgo. Skaidrs, ka tā atbilda un to varēja iesniegt. Tā tas viss sākās.
- Paveicās, ka tā sakrita! Tu saki - režisora skats, bet patiesībā, ja parādītu zābakus un Grosvaldu dzimtas bildes, sakot, taisi filmu, turklāt - dokumentālo, daudzi droši vien gribētu iet šauties. Vizuālo materiālu taču nav nekādu! Vai tu tiešām uzreiz saprati, kā to risināt, vai sākumā tomēr bija tāda grābstīšanās?
- Nē, sākumā grābstījos. Tas jau nekad tā nav vai ļoti reti ir tāds process, ka uzreiz ir skaidrs, ko gribi filmēt, kā filmēsi. Sākumā es zināju, ka man vajag Mērijas stāstu izstāstīt, bet nebija skaidrs, kādā medijā to darīt: vai filma, vai varbūt grāmata, vai varbūt pietiktu ar televīzijas raidījumu. Tad vēl nebija nekā - ne naudas, ne konkursa. Aizgāju pirmajā izpētē uz Vēstures un kuģniecības muzeju. Tur mani sagaidīja tāda muzeja darbinieču grupa, sasēdāmies pie galda, stāstīju, ko gribu, bet pati vēl nesaprotu, kas tas varētu būt, viņas sāka saukt - filma, filma! Tur vajag filmu! Īstenībā jau tā ir, ka filma ir tas medijs, kas vistiešāk un emocionālāk var paņemt skatītāju. Tad es sāku lasīt dokumentus, kas bija fondā, Jāņa Kalnača pētījumus, pārējos pamatmateriālus, bet ar vizualitāti bija, kā bija.
Mēs startējām dokumentālā kino sadaļā, kas tomēr ir kaut kas cits nekā spēlfilma, kur uzraksti visu aktieriem un viņi to nospēlē. Sākumā bija doma, ka būs vairāk dokumentālas intervijas. Man pret inscenējumiem, kas tagad ir filmas centrālā ass un zināmā mērā smaguma centrs, sākumā bija diezgan liela skepse. Zinu, cik grūti ir uztaisīt jēdzīgus inscenējumus. Turklāt man ir sajūta, ka inscenējumu pēdējā laikā ir drusciņ tā kā par daudz. Vienu brīdi tas bija tāds ļoti oriģināls paņēmiens, bet tagad visi tos izmanto. Biju diezgan skeptiska, un īstenībā bija arī mazliet bail, jo tas ir cits žanrs - spēlfilma. Negribējās pazaudēt arī to īstumu, kas ir Mērijas stāstā.
Protams, ka es tikos ar cilvēkiem, kas Mēriju atceras, vācu materiālus, intervēju viņus. Filmā palika tikai trīs intervijas, ko redzēji ievadā, jo, ļoti vienkāršojot, intervijas bija apmēram tādas:
- Jā, jā, mēs atceramies Mēriju!
- Kāda viņa bija?
- Īpaša!
- Kādā ziņā īpaša?
- To vārdos nevar pateikt!
Vēl visi teica, ka viņa ļoti daudz pīpēja un par braucienu neko nestāstīja. Bija arī detaļas, gadījumi par viņu. Gandrīz visi pazina Mēriju kā kundzi gados. Tikai viens cilvēks, kurš filmēšanas laikā aizgāja mūžībā - bijusī Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja darbiniece Tatjana Pāvele - atcerējās viņu kā jaunu meiteni.
Vietas, kur filmēt: dzīvoklis Aspazijas bulvārī 20 - Grosvalda apartamentos - vairs nav. Māja tika pārdota, šobrīd tikt tur iekšā ir neiespējami, tāpat tur viss ir izārdīts. Pie Grosvaldu nama, kur pirmajā stāvā bija Mērijas Grīnbergas vecākās Daiļamatu un tautastērpu salons, bet otrajā - Grosvaldu astoņu istabu dzīvoklis, ir piemiņas plāksnīte visiem Grosvaldiem: Frīdriham, Jāzepam, Oļģerdam un Mērijai vecākajai. Visiem, izņemot Mēriju Grīnbergu. Man ļoti gribētos, lai arī šī vēsturiskā netaisnība tiktu labota, piemēram, nākamgad, kad būs Mērijas 110. dzimšanas dienas gads, arī viņas vārdam tur vajadzētu atrasties.
Vēstures muzeja Rīgas pilī vairs nebija. Vasarnīcas Jūrmalā vairs nebija, viņas mātes veikaliņa tajā pašā Aspazijas bulvārī vairs nebija. Vārdu sakot, nebija nekā, ko filmēt, izņemot muzeja bibliotēku, Mērijas pēdējo darba vietu, kas, paldies dievam, ir, bet arī tā pēc muzeja rekonstrukcijas izskatās atšķirīgi. Tas bija vēl viens punkts par labu inscenēšanai. Pēdējais arguments bija, kad sapratu, ka visautentiskākais, ko izmantot, skatītājiem parādīt un nodot, ir mātes - Mērijas Grīnbergas vecākās - dienasgrāmatas. Teksts, protams, nav vizuāls materiāls, bet tas nosvēra mani par labu tam, ka jātaisa inscenējumi, ņemot dienasgrāmatas kā tādu karkasu. Tas nav tik vienkārši, kā varbūt liekas, ka es paņēmu deviņas nodaļas un noilustrēju. Brīžam Mērijas stāstā ir meklēts un likts kopā pa teikumiņam, pa kripucītim no dažādiem avotiem: atmiņām, dokumentiem, intervējot cilvēkus. Varbūt tas ir drusciņ nepareizi, veidot filmu, izejot no teksta, bet es izvēlējos mātes dienasgrāmatas un izlēmu - kur būs labi arhīva materiāli, tur būs labi arhīvi. Pārējo taisīsim ar aktieriem.
- Arhīvos redzamās kara un drupu ainas ir iespaidīgas. Kaut kas jau te ir, bet kur tu atradi pārējo? Vai meklēji ārzemju fondos?
- Jā, ļoti daudz! Filmā ir aina, kur vācu zaldātus ved prom no Sudetijas, viņi visi tādi noplīsuši
iet - tā arī ir tā vieta, kur Mērija Grīnberga jaunākā un muzeja kolekcijas bija, jo muzeju mantas nonāca Sudetijā. Es domāju, ka hronikā redzamajiem vācu karavīriem ļoti paveicās, jo viņi nonāca sabiedroto, nevis padomju armijas rokās. Tie materiāli jau ir garāki. Tajos bija gan mirušie, gan nošautie un piekautie. Saudzējot skatītāju jūtas, filmā viss netika ielikts. Kad noskatījos šo materiālu, tad gan gribējās teikt - šodien labāk beigsim, iesim mājās un padomāsim par to, cik labā pasaulē dzīvojam mēs.
Skatījos materiālus, kas atrodami te Rīgā, kinofotofonodokumentu arhīvā. Centos nelikt tādus, ko citi daudz izmantojuši. Montāžas režisore Gunta Ikere bija labs palīgs. Viņa montēja un teica - šie materiāli jau bija Beķerim, tos labāk neliekam, lai nav tā, ka visās filmās vienādi.
Ar ārzemju materiāliem mums ļoti palīdzēja Kristīne Sniedze, latviete, kas dzīvo Parīzē. Viņa atrada filmā redzamo Franciju - Baltijas valstu paviljonu 1937. gadā. Viņai bija pieeja arī vācu arhīviem. Šo to es atradu ar interneta palīdzību. Tur ir vietnes ar arhīva paraudziņiem, caur tiem var meklēt.
- Pēc tam vienkārši pirki un liki filmā?
- Jā, sūtīju Kristīnei atsauces, viņa meklēja tālāk. Bija arī doma braukt uz Krieviju, bet tā nerealizējās. Lai atrastu, ir jāzina vietas un atslēgas vārdi. Sākumā liku looted treasures (izlaupītie dārgumi). Par to atrodams ļoti maz materiālu. Arī tos, kas ir - amerikāņu sabiedrotie filmējuši - tikpat kā nevarēju izmantot, jo tur redzami ļoti slavenu mākslinieku darbi - Krānahs vai Engrs, skaidrs taču, ka tādu nebija latviešu muzeju kolekcijās. Šo materiālu filmā ir ļoti maz, burtiski pāris kadru ar neitrāliem skatiem.
- Labi, filmu esi uztaisījusi, kas ar Grosvaldiem tālāk notiks?
- Esmu sākusi rakstīt un gribu tam veltīt visu atlikušo vasaru, kad beigsies pārējie darbi. Man ir iecere uzrakstīt beletrizētu dzimtas biogrāfiju, balstoties uz dokumentālajiem materiāliem. Patīk man tie dokumentālie materiāli. Mērijas mātes dienasgrāmatās ir tāda jauda un spēks! Es lasu un kaifoju! Tā, protams, nav grāmata, teksts ir jāapstrādā, jāsakārto, jāievieš dramaturģija. Bet viņas valoda un secinājumi! To nevar neviens scenārists, rakstnieks radīt, kā viņa skatās uz pasauli, redz lietas un kādus vārdus lieto. Mērijai Grīnbergai vecākajai ir izteikts literārais talants. Džo (Jāzeps) Grsovalds arī ir rakstījis. Olģerda Grosvalda piezīmes, ja tādas ir bijušas, mūs nav sasniegušas, bet pietiek izlasīt kaut vai telegrammas, ko viņš Parīzes vēstniecības sūtījis uz Rīgu, uz Ārlietu ministriju 1940. gadā - tā jau ir nodaļa. Nu, piemēram, tādā un tādā datumā viņiem ir likts ierasties un nodot vēstniecības atslēgas padomju sūtnim. Neviens nav ieradies. Izņemot vienu.
Gribu šos materiālus izmantot. Protams, arī filmā ir vietas, kur materiālu nav, tur vienkārši izfantazē, kā varētu būt bijis, savieno esošo ar iztēlē radītām ainām.
- Vai grāmata būs par Mēriju jaunāko vai visu dzimtu?
- Par visiem, tā būs dzimtas biogrāfija. Centrālā ass ir Mērija vecākā. Pirmo nodaļu gribu rakstīt par viņiem kā par latviskuma nesējiem, lai gan dzimta bija ļoti latviska, sākot ar Frīdrihu Grosvaldu, Rīgas latviešu biedrības priekšsēdētāju, viņi nāk no vācu vides un kultūras. Mērijas vecāmamma, piemēram, visu mūžu ar bērniem runā vāciski. Un tomēr viņi iznāca no vāciskās kultūras, kļuva par latviešu kultūras pīlāriem. Grosvalda sieva bija latviete, bet izglītota sieviete, un visa izglītība jau notika vācu valodā. Arī Mērijas vecākās padomju laiku dienasgrāmatās reizēm parādās ieraksti vācu valodā. Nemāku teikt, vai viņa negribēja, lai kāds to uzreiz izlasa, kaut gan, ja vajadzētu, tāpat izlasītu. Nekad nebiju domājusi, ka pievērsīšos nacionālām tēmām. Tur ir tāda epizode, kur Mērija vecākā brauc ar māsu vilcienā uz Jūrmalu un kautrējas runāt latviski, jo zina, ka viss vagons uz viņām skatīsies un teiks, ka tās ir latvietes, kāpēc te viņām jāsēž. Vai viņi grib svinēt Jāņus, pērk puķes un brauc uz Jūrmalu, bet kaut kāds vācu komersants iet garām un saka - atkal šonakt tie latvieši auros uz visiem stūriem. Nebiju domājusi, ka to tik ļoti izjutīšu. Otrā daļa būs veltīta neatkarības zaudēšanai, bet trešā daļa - padomju laiks.
- Saki, vai tā ir tāda sakritība, vai tava interese ir dziļāka - tu meklē un atrod cilvēkus, par kuriem visi sen aizmirsuši, neviens neko nezina, bet tu no jauna atklāj viņu stāstus: Teivo Tulio, Mērija Grīnberga…
- Ja jau šī nav pirmā filma, tad droši vien tā ir dziļāka interese. Bet ja man tev tā tagad jāizskaidro, tad jāiet būs pie kāda terapeita un jāprasa viņam. (Smejas.) Atceros, ka Ansis Epners mums teica - katram režisoram ir savs kods. Droši vien tā arī ir. Tēma, intonācija. Man ir interesanti to pētīt, uzzināt, saprast, ņemties. Filmas tapšanas laiks ir vidēji divus gadus. Man ir interesanti ar to šo laiku pavadīt. Vēsture caur šiem cilvēkiem kļūst fiziski sajūtama, es to izdzīvoju. Tie nav tikai gadskaitļi. Es iztēlojos šo pasauli. Piemēram, Mērijai ir tas mazais gabaliņš no Hotel de Rome, kur viņi dzīvoja līdz muzejam. Es eju šo ceļu, un reizēm ir sajūta, ka redzu, kā tas ir izskatījies, ir tāda dīvaina identificēšanās sajūta.