Nora Legzdiņa: vēl tikai savā ceļā

© Foto: Kristaps KEMLERS, no privātā arhīva

Nu jau deviņus mēnešus tautā iecienītā TV3 raidījuma SuperBingo vadītājas lomā ir Nora Legzdiņa – jauna un enerģiska meitene, kura jau paguvusi iemantot skatītāju mīlestību. Taču viņa vēl ir tikai sava ceļa sākumā – plānu ir daudz un dažādi.

SuperBingo palēnām apgūts

Savu debiju SuperBingo vadītājas ampluā Nora Legzdiņa atminas ļoti labi, īpašu sarežģījumu līdz šim nav bijis. «Mans pirmais iznāciens iekrita tieši pirms valsts svētkiem 18. novembrī,» atminas Nora. «Grūtākais līdz šim bijis saprast visus tehniskos nosacījumus, jo mēs nefilmējam tieši tādā secībā, kādā tas tiek parādīts televīzijā, kadri tiek vēlāk samontēti. Līdz ar to vajadzēja saprast, cik garas ir pauzes, kur varu kaut ko atkārtot utt. Arī darbā ar kamerām vēl ir, kur piestrādāt - es aizvien cenšos iespējami ātrāk ar acīm pārslēgties no vienas kameras uz otru. Es pirmoreiz strādāju ar tik daudz kamerām, un nebija viegli pierast, savukārt visādi citādi viss ir kārtībā. Man pašai gribētos vēl brīvākas sarunas kameru priekšā, mazāk pieturēties pie spēles noteikumiem, lai vairāk attīstītos sinerģija starp vadītājiem. Gribas mazliet personiskāku attieksmi, ja, protams, spēles situācija un paši spēlētāji to pieļauj.» Šovasar vairāk sanākot vadīt spēli kopā ar Ligitu Miezi, kas Norai gluži labi patīk, jo no viņas var daudz mācīties, turklāt Ligitai nākas uzņemties Armanda Simsona lomu, bet Norai paliek «es pati un vēl kaut kas mazliet klāt» - arī tas nemaz nav tik viegli. Savukārt TV loterijas emocionālo pusi, esot vienā telpā ar daudz cerībām par iespējamo laimestu un bieži vien tām sekojošo vilšanos par tā neiegūšanu, Nora uztver apbrīnojami mierīgi: «Esmu priecīga par jebkuru laimestu, turklāt, ja cilvēks ticis līdz spēlei auditorijas priekšā lielajā zālē, tas jau ir forši - priecājos par visiem! Dažkārt gan paliek bēdīgi, konkrēti, trešās auditorijas spēles Riska moments ietvaros, ja cilvēki paši sevi iegāž, izvēloties taktiski nepareizu nākamo gājienu. Bet vispār - tā ir tikai spēle, kurā mēs izklaidējamies un labi pavadām laiku.»

No aktrises provēm līdz TV

Noras ceļš līdz televīzijai zināmā mērā bijis veiksmes un nejaušību vadīts. Tas sācies ar konkursu uz seriāla Viņas melo labāk aktrišu lomām. «Draudzene man ieteica tajā piedalīties, taču negribēju, lai mani sabalso draugi un paziņas, gribēju, lai mani izvēlas žūrija, tāpēc savu pieteikuma anketu ielādēju [mājaslapā] pašā pēdējā dienā. Es tiku līdz otrajai kārtai un cita starpā tur pirmoreiz satiku savu nākamo kolēģi raidījumā Dzīvīte brīvdienās Andri Buli. Tas bija pirmais impulss, pēc kura man sāka nākt piedāvājumi filmēties gan dažādos studentu projektos, gan no reklāmas aģentūrām, līdz satiku operatoru Mārci Šēneru, ar kuru sāku sadarboties vairākos projektos - braucu viņam līdzi uz filmēšanām, veidoju intervijas, jo ar cilvēkiem komunicēt es pratu labi. Tā bija līdz brīdim, kad jau biju gatava kandidēt uz dzīvītes pārbaudēm,» stāsta Nora. Raidījuma Dzīvīte brīvdienās aizkadrā viņa darbojusies divas sezonas ar astīti - kā redaktore un sižetu autore. «Katrs šāds projekts bija kā mans mazais režisoriskais izaicinājums, jo, lai arī tikai uz trīs sižeta minūtēm, bet esi tā režisors, kurš parāda savu rokrakstu, taču nepieciešams to izdarīt tā, lai tas patiktu producentam un apmierināts būtu arī klients.»

Nenovērtējama pieredze TV darbā tika gūta arī pagājušā gada pavasarī, kad Nora tika darbā pie Žaklīnas Cinovskas kā projekta asistente šovā Vīrs apģērbj sievu. «Mārcim zvanīja raidījuma producente, lai viņš ieteiktu kādu jaunu un darbīgu meiteni. Viņš ieteica mani. Un tā tas visu laiku notiek, vienmēr man kāds piezvana!» rokas noplāta Nora. «Tā bija ļoti laba pieredze, liels projekts. Labs un intensīvs laiks. Man tā bija vairāk nekā projekta vadība - sarunāt cilvēkus, sakārtot grafikus, salikt viņus laikā un telpā pa vietām utt. Taču televīzija ir nozare, par kuru es nekad nebiju iepriekš plānojusi, tā nebija mans pašmērķis, bet līdzīgi ir arī dzīvē - iespējas pašas pie tevis atnāk, svarīgi tās nepalaist garām. Tāpat bija arī ar SuperBingo. Galvenais, vai esi gatavs šo atnākušo iespēju paņemt un ko pēc tam ar to proti iesākt. Man viss notiek tādā kā radošā plūdumā, ļauju, lai dzīve mani vienkārši ved, un man nav kauns to atzīt.»

No mūzikas līdz bērnu pasākumiem

Savu radošo ceļu Nora sāka jau skolas laikā - viņa mācījās 6. vidusskolā, kas ir ar mūzikas novirzienu. «Sāku spēlēt klavieres, mums bija arī kori un orķestri. Atminos, kā spēlēju, būdama pavisam mazs bērniņš, mācījos trešajā klasē. Klavierkoncertos ir tā specifika, ka zālē ir tumšs un deg tikai viena lampa, kas atrodas virs klavierēm. Nosēdina tevi pie flīģeļa, kājas pat nesniedzas līdz grīdai, visapkārt ir tumšs, un visi skatās tikai uz tavām rokām, klausās. Nav neviena, aiz kā aizslēpties, uz ko paļauties - esi viena pati. Tur es izaugu pa īstam. Pamazām sāku arī vadīt pasākumus - iesākumā 6. vidusskolā, bet lielais atspēriena punkts bija 2. ģimnāzija, kur tolaik vadīju gandrīz visus skolas svinīgos pasākumus un rakstīju tiem arī scenārijus. Tā bija kā starta platforma. Pēc tam kādā pasākumā satiku [bērnu pasākumu rīkotāju] Jogitu Pūpolu, nu jau Somi, - ar viņu, Kašeru un citiem kolēģiem kopā vadījām bērnu pasākumus. Tas atkal bija nākamais solis, kas man nebija plānots, taču arī tā bija iespēja, kuru es konkrētajā brīdī sajutu kā savu. Vairāk nekā četrus gadus pa visu Latviju vadījām bērnu pasākumus.»

Paralēli tam notikusi un joprojām notiek darbība citos projektos, tostarp arī muzikālos. Piemēram, Nora bijusi producente Jāņa Stībeļa dziesmas Džoanna un citu videoklipu veidošanā. «Mēs vispirms noklausāmies dziesmu, bet pēc tam visa komanda piesēžam un domājam ideju. Pēc tam notiek lokācijas, cilvēku un visa pārējā, kas nepieciešams kadram, meklēšana - tas vairāk ir manā pārziņā. Taču tam nav tik lielas sasaistes ar radošo pusi, es gribētu sev palielināt šo sadaļu. Cik dzīvē esmu mēģinājusi no radošā ceļa novirzīties, tik esmu atvirzīta uz tā atpakaļ - kāds piezvana, atkal parādās jauns projekts, un tā atkal aizvirzos radošajā plūsmā.» Starp citu, mūziku viņa mācījusies visai interesantu apsvērumu dēļ: «Es ar mūziku lielākoties nodarbojos nevis tāpēc, lai to spēlētu, bet tāpēc, lai to saprastu. Lai varētu klausīties labu dziesmu vai simfoniskā orķestra muzicēšanu nevis vienkārši kā skaistu mūziku, bet saprastu nianses, kā tā rodas, lai varētu šo koncertu pilnībā izbaudīt. Taču visu laiku sanācis tā, ka es mācos kaut ko vienu, bet daru kaut ko pavisam citu. Pat nezinu, kāpēc tā ir. Varbūt tāpēc, lai saliktu kopā prāta loģisko pusi ar emociju netveramo sajūtu. Jo pēc būtības esmu ļoti empātisks un uz sajūtām balstīts cilvēks.»

Uz radošumu tendēta ekonomiste

Lai gan Nora, pēc pašas teiktā, «dziļi sirdī ir humanitāra», pēc izglītības viņa ir ekonomiste, kas Latvijas Universitātē ir pabeigusi starptautisko ekonomisko attiecību programmu - ar visu savu radošo potenciālu pat augstāko matemātiku nokārtojusi labāk, nekā pati būtu gaidījusi. «Es laikam uz turieni gāju mācīties ar domu uzpildīt bāku,» aizdomājas Nora. «Ekonomiskajos priekšmetos vari gūt lielāku priekšstatu par pasauli. Projekta vadība, mārketings, uzņēmējdarbība - tas viss dzīvo kaut kur tepat līdzās, es zinu, ka vēlētos šo uzņēmību pakārtot radošajai dzīvei. Man ļoti svarīgi dzīvē ir realizēt nevis to, ko es pati gribu radīt, bet to, kas caur mani, ar maniem spēkiem var tapt radīts. Un pēc tam nepieciešami instrumenti, lai šo radošo ideju nodotu līdz pārējiem, ar idejisko bagāžu vien nepietiek, vajadzīga bāze. Laikam tieši tāpēc gāju, lai iemācītos šo uzņēmību un varētu realizēt savas radošās idejas. Dzīvē ir vairāki ceļi - ir ego prizma un ir dvēseles būtība. Mans ego justos drošāk, iesaistoties kādā stabilā profesijā ar sajūtu, ka vienmēr varēsi tikt darbā valsts iestādē - tas ir tāds kā drošības spilventiņš. Taču radošums ir mana būtība. Es sevī redzu radošo potenciālu un mēģinu saprast, kur es to varētu izpaust un realizēt. Gribētos radīt vairāk kaut ko cilvēku dvēselei, nevis komercproduktu. Tas ir tas, kas mani uzrunā. Jau šajā vecumā,» skaidro Nora. «Atceros, kā, spēlējot klavieres, biju radošā saiknē [ar publiku] - man aizvien vairāk gribas pie šīs sajūtas atgriezties, taču ne burtiskā nozīmē caur klavierspēli, bet caur kādu citu prizmu, ko es cenšos sevī atklāt. Man ir svarīgi radošo savietot ar pareizo nolūku, lai tas nebūtu tikai mans prāts vai ego, kas vēlējies kaut ko radīt, bet lai tas nāktu no nepieciešamības to sniegt sabiedrībai. Esmu vēl tikai savā ceļā, nebaidos to atzīt. Taču šo patieso savu reģistru un dvēseles aicinājumu meklē ļoti daudzi.»

***

NORA LEGZDIŅA

- Dzimusi 1996. gada 2. septembrī Jūrmalā

- TV3 raidījuma SuperBingo vadītāja

- Izglītība: Rīgas 6. vidusskola («Pašlaik publiskajā telpā notiek diskusijas par šīs skolas likteni, jo valsts vairs nevēlas atbalstīt tās muzikālo novirzienu, taču par skolu cīnās daudz labu cilvēku,

un es ceru, ka cīņa tiks uzvarēta, lai skola varētu pastāvēt»), Rīgas Valsts 2. ģimnāzija («Šajā skolā bija vairāki virzieni, un es izvēlējos komerczinību novirzienu»), Latvijas Universitātes Biznesa, ekonomikas un vadības fakultātes Starptautiskās ekonomiskās attiecības, profesionālā bakalaura grāds

- Hobiji: psiholoģijas mācības, audiovizuālā māksla


http://news.lv/Neatkariga_Rita_Avize_Latvijai/2019/08/12/nora-legzdina-vel-tikai-sava-cela

Kultūra

Viņa ir kā skaista salapojusi, ziedoša liepa vasaras plaukumā, savā sievišķīgajā trauslumā un spēkā vienlaicīgi. Pārcietusi milzīgus pārbaudījumus dzīvē, Dārta Daneviča atzīta par 2023. gada labāko aktrisi par darbu monoizrādē “Zēni nav meitenes”, kas būs redzama Dailes teātra repertuārā arī jaunajā teātra sezonā. Par savu gatavošanās rutīnu katrai izrādei, par uzlabojamo savā teātrī, par darbu kopā ar Holivudas zvaigzni Džonu Malkoviču ekskluzīvā intervijā “nra.lv” stāsta Dārta Daneviča.

Svarīgākais