Intervija ar Rīgas domes deputātu, Nacionālās apvienības (NA) frakcijas vadītājas vietnieku, arhitektu un vēstures entuziastu Aleksandru Kiršteinu: par Rīgu kā saimniecisku un ideoloģisku vienību, par latviešu nelabo spēju vientiesīgi atdot savas zemes, par ebreju īpašumiem un Čalovski.
– Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks intervijā Neatkarīgajai izteicās, ka politiskā kašķa baciļi, kas esot pievārējuši NA un Vienotību, ir lipīgi, tāpēc domes koalīcijas partijas – Saskaņas centrs un Gods kalpot Rīgai – pēc pusgada paskatīsies – «ja šī Vienotības un NA slimība būs pārslimota, tad varēsim runāt par sadarbību». Kā komentēsiet?
– Tur pat nav, ko komentēt. Mums ir konstruktīva frakcija, kas ir ieinteresēta nodokļu maksātāju naudas izlietojuma kontrolēšanā un pilsētnieku dzīves kvalitātes uzlabošanā, jo nekādas citas domes deputāta funkcijas es nevaru saskatīt. Saeimas likumus mainīt mēs nevaram, savukārt tas, kas ir NA uzstādījums ilgtermiņā – latviešu valoda, latviešu bērnudārzi un skolas –, tas ir gan likumdošanas jautājums, gan arī vairākuma balsojums tajā pašā domē. Vienīgais, ko varam darīt – vai nu sarunāt, vai nu pierādīt lietderību.
– NA un Vienotība Rīgas domē ir krietnā mazākumā. Jūs tiešām nevarat izmantot neko citu kā vien sarunāšanu...
– To rādīs laiks. Es, piemēram, esmu Attīstības komitejā un, ja sēdes darba kārtībā kādi 70 jautājumi ir par īpašumtiesībām, tad nedomāju, ka dalījums būs politisks. Sadarbība, domāju, būs atkarīga no lietderības – vai tas pilsētai nāk par labu, vai nenāk. Ir dažādas komisijas, kas kontrolē iepirkumus. Ikvienā vietā, kur ir milzīga nauda, un Rīgas budžets ir vairāk nekā 500 miljoni latu, kā reiz teica valsts, kur nav korupcijas, Singapūras premjers – katrā pasūtījumā ir tendence daļai līdzekļu aiziet kādam par labu. Tāpēc tā ir opozīcijas galvenā funkcija: raudzīties, lai līdzekļi kaut kur neaizietu.
– Tad jau sanāk, ka Rīga ir vairāk saimnieciska vienība, bet mazāk – ideoloģiskas cīņas lauks?
– Rīga ir saimnieciska ikdienā, bet 70% gadījumu šeit tomēr īstenojas valsts nacionālā politika, es domāju – izglītībā un kultūrā. Mēs varam diskutēt par to, kāpēc krastmalā notiek diskotēkas un kādā valodā tās notiek, un vai ieņemtos līdzekļus nevajadzētu novirzīt latviešu bērnudārza celtniecībai. Mēs varam arī mēģināt kopīgi atrisināt taksometru problēmu. Kāpēc citās lielpilsētās ir iespējams pieņemt lēmumu, ka tur brauks tikai noteiktas krāsas un formas taksometri, bet šeit ir varbūt viena firma, kas spēj nokrāsot savus taksometrus pieklājīgi, bet pārējie ir salasītas grabažas? Ir jādomā arī par to, kas Rīga būs pēc pievienošanās eirozonai – jauna Melnkalne (tur jau tagad viss notiek krievu valodā), kura vienpusēji ieviesa eiro un kļuva par vietu, kur glabājas no Krievijas bēgošā nauda, vai tā būs Ziemeļeiropas pilsēta.
– Bet tad arī jāskatās, kādā valodā notiek diskotēkas 11. novembra krastmalā. Un ne tikai tās vien.
– Pārmest esošajai koalīcijai, ka tā ir atbildīga par šo situāciju, – tā būtu liekulība, jo līdz tai valsti noveda latviskās politiskās partijas. Tās ir vainīgas nacionālo un morālo vērtību degradācijā. Gaidot Latvijas Tautas frontes 25. gadadienu, mēs varam atskatīties un novērtēt, kas notika ne tā, kā vajadzēja notikt.
– Un kas tad notika ne tā?
– Man ir viena interesanta karte. Tā ir 1913. gada militārā Krievijas ģenerālštāba karte, un Latvijas – Krievijas robežlīnija tur bija novilkta nevis etnogrāfiskajās, bet gan administratīvajās robežās. Skatāmies, līdz Ostrovai un Opočkai – nav gandrīz neviena krieviska apdzīvotas vietas nosaukuma. Tur ir Migeli, Lipnīki, Silagoli, Stakļi... Mūsu karaspēks Brīvības cīņās bija ieņēmis lielu daļu no šīm teritorijām, tomēr tika atvilkts, jo mūsu sarunu vedēji Krievijas robežlīniju novilka nevis etnogrāfiskajās, bet gan cariskās Krievijas guberņu administratīvajās robežās. Kā latvieši varēja atstāt tik milzīgas teritorijas, ne par ko nevienojoties? Latviešu muļķība nav realizējusies vienā dienā, pēdējo tūkstošgadi mēs varam ieraudzīt kā nemitīgu slāvu ekspansiju, kurai esam padevušies. Visa vēsture ir piepildīta ar Maskavijas spiešanos pie Baltijas jūras. Vienreiz latvieši piekāpjas un atdod Austrumlatvijas teritoriju – līdz Opočkai, nākamreiz atdodam Abreni, bet gadu simtos salasās milzīgas platības. Kopumā esam atteikušies aptuveni no 70% Latgales teritoriju. Ir pieejami 1897. gada tautas skaitīšanas rezultāti cariskajā Krievijā, tur gan ietilpa arī Somija, Baltijas guberņas, Ukraina utt., un tur no 125 miljoniem iedzīvotāju krievi bija tikai 35%. Dominēja pareizticība – līdz 70%. Tagad Krievijā krievu ir vairāk nekā 80%. Tas parāda, ka ar pareizticību un valodu var panākt vēlamo asimilācijas efektu. Pēc oktobra apvērsuma tika nodibināta Ingeru padomju republika, tā eksistēja neilgu laiku, pēc tam Staļins republikas vadītājus nošāva. Otrajā pasaules karā Somijā bija ingeru bataljons, un tā karavīrus Somija izdeva Padomju Savienībai, tāpat kā Zviedrija izdeva latviešu leģionārus. Kur tagad ir šie baltu kaimiņi – ingeri, karēļi, voti, vepsi un citi? Viņu nav, viņi visi ir krievi. Un ko savulaik darīja Tautas fronte? Kad Andris Piebalgs bija izglītības ministrs, mēs viņam jautājām: kad notiks tā, ka visa izglītība būs tikai valsts – latviešu – valodā? Viņš atbildēja, ka mums vajag vienu vai divus gadus, mēs tā uzreiz nevaram. To viņš teica pēc 1991. gada puča. Pat vēl tagad daži latvju gudrinieki stāsta, ka tas nebūšot labi – traumēt bērnus ar mācībām latviešu valodā.
Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas "Neatkarīgajā"