Atklājas liecinieka ietekmēšana

«Es, Juris Šķibelis, atsakos no visām liecībām, kuras esmu sniedzis Ventspilī un Rīgā saistībā ar Ventspils mēra Aivara Lemberga apsūdzības lietu.»

Tā sākas bijušā akciju sabiedrības Naftas parks–100 direktora, šovasar aizsaulē aizgājušā J. Šķibeļa iesniegums Rīgas apgabaltiesas tiesnesim Borisam Geimanam. Iesniegums tiesā saņemts 2009. gada 17. februārī – dienu pēc tam, kad Rīgas apgabaltiesā sākās šī gadsimta prāva. Tas ir tad, kad prokuroriem vairs nebija varas pār tās izmeklēšanas gaitu, jo atbilstīgi likumam procesa virzītājs tiesas izmeklēšanas laikā ir konkrētais tiesas sastāvs.

Kā iesniegumā (publicēts www.nra.lv) raksta J. Šķibelis, liecināšanas laikā viņš tika ietekmēts: «Sarunas laikā biju ļoti uztraukts, jo arī man tika draudēts ar cietumsodu par kukuļa došanu.» Tomēr, aizejot mājās un «visu pārdomājot un apsverot», viņš sapratis, ka «parakstījis protokolu, neapdomājot tā saturu».

Protokola «satura neapdomāšanai» gan, maigi izsakoties, ir ļoti nopietnas sekas – J. Šķibeļa liecības prokuroriem ļāva iepīt lietā uzņēmēju Ansi Sormuli, tādējādi sodot uzņēmēju par to, ka viņš palika nesalauzts un nesāka stāstīt stāstus par kapitāla daļu izspiešanu 1993.–1995. gadā.

Lat Transnafta epizode

Neskatoties uz šo visai būtisko un neapšaubāmi skandalozo iesniegumu, J. Šķibelis četrarpus gadu garumā netika saukts uz pratināšanām, un nesen viņa mirstīgās atliekas tika apglabātas Ventspils kapsētā. Kā tiesas sēdē uzsvēra advokāte Irīna Kauke:

«Ir pamats uzskatīt, ka Jura Šķibeļa nopratināšana tiesā tika speciāli novilcināta, lai slēptu faktu, ka pirmstiesas izmeklēšana tika veikta, pārkāpjot kriminālprocesa pamatprincipus.» Tāpat ir pamats uzskatīt, ka ne tikai J. Šķibelis, bet arī citi liecinieki ir līdzīgi ietekmēti, lai sniegtu apsūdzībai vajadzīgās liecības.

J. Šķibelis ir liecinieks epizodē par SIA Lat Transnafta kapitāla daļu izspiešanu. Proti, 1995. gada februārī vairākas uzņēmējsabiedrības (Naftas parks–100, Banka Baltija, SIA Man–Tess, SWH Riga Zurich AG, Ost Trading&FinanceLtd.) un pilsonis Vladimirs Krastiņš uzdāvināja Lat Transnafta kapitāla daļas kompānijai Kaywood International. Tā rezultātā šī ārvalstu kompānija SIA Lat Transnafta kapitālā ieguva gandrīz trešo daļu – 31%. Trīs no šajā darījumā iesaistītajām personām 2008. gada sākumā pēkšņi atcerējās, ka tādā veidā no viņiem izspiests kukulis par labu A. Lembergam. Pārējās iesaistītās personas kategoriski noraida versiju par kapitāla daļu izspiešanu.

Lietas nepārzina

Savukārt J. Šķibelis konkrētajā lietā iesaistījies tādā veidā, ka A. Lembergs «pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā vietā un laikā» A. Sormulim uzdeva pieprasīt no Naftas parks–100 direktora J. Šķibeļa SIA Lat Transnafta kapitāla daļas. «Pirmstiesas izmeklēšanā precīzi nenoskaidrotā vietā un laikā» A. Sormulis uzdevumu izpildījis un J. Šķibelis pieprasītās kapitāla daļas arī atdevis.

Sastādot šo apsūdzību, prokurorus nemaz nav mulsinājis tas, ka Naftas parks–100 direktors nemaz nevar kādam uzdāvināt to, kas viņam nepieder. Naftas parks–100 akcionāri, kas varēja lemt par meitas uzņēmuma kapitāla daļu atsavināšanu, tolaik bija visai nopietnas struktūras – SWH Rīga (35%), Ventspils nafta (30%), Ventrans Rīga (30%) un Ventspils pašvaldība (5%). Ja kapitāla daļas tiešām būtu atsavinātas nelikumīgi, tad jau uzreiz pēc darījuma 1995. gada sākumā par to būtu ierosināta krimināllieta.

Visiem lieciniekiem šajā prāvā, kas ir tikušies ar J. Šķibeli, tiek vaicāts arī tas, vai viņš varēja patstāvīgi pieņemt kādus lēmumus par kapitāla daļu atsavināšanu. Visi kā viens (daži pat lietojot dažādus izteiksmes līdzekļus un apzīmējumus) apliecinājuši, ka J. Šķibelis nebija cilvēks, kurš varētu rīkoties «uz savu galvu».

Savukārt pats J. Šķibelis iesniegumā Rīgas apgabaltiesai savu patieso iesaisti notikumos ar SIA Lat Transnafta kapitāla daļām raksturojis šādiem vārdiem: «Esmu visu mūžu godīgi strādājis un neredzu iemeslu, kāpēc man draudētu cietumsods vai būtu jāsniedz liecības par notikumiem vai lietām, kuras nepārzinu.»

Biznesa ideja

Tikmēr no četrarpus gadu garumā sniegtajām liecībām un citiem materiāliem pamazām izkristalizējas, kas patiesībā bija SIA Lat Transnafta un kādi notikumi apsūdzībā tiek traktēti kā kapitāla daļu izspiešana.

SIA Lat Transnafta kapitāla daļas ir vairākkārt mainījušas īpašniekus dažādos veidos, tostarp dāvinātas. Piemēram, arī V. Krastiņam šīs daļas savulaik uzdāvinātas. Nekāda saimnieciskā darbība līdz aptuveni 1995. gada vidum nebija uzsākta. Līdz ar to Lat Transnafta tolaik faktiski bija tikai biznesa ideja – uzcelt naftas rezervuāru parku blakus valstij piederošajai Ventspils naftai, atņemot tai kādu biznesa daļu. Ņemot vērā, ka Lat Transnafta līdzīpašnieki tieši vai netieši bija tolaik varenie tranzītbiznesmeņi + Banka Baltija, var izteikt pieņēmumu, ka tas varētu būt arī neoficiāls pieteikums Ventspils naftas privatizācijai.

Tomēr, lai īstenotu šo biznesa ideju, bija vajadzīga liela nauda. Vispirms grūtībās nonāca Aināra Gulbja vadītā SWH Rīga un Ventrans un viņu vietā biznesa projektā nāca citi dalībnieki. Pēc tam bankrotēja Banka Baltija un arī tās vietā nāca cits dalībnieks. Neatkarīgā jau aprakstīja advokāta Zanda Klebā ļoti interesantās liecības, cik būtiski banku krīzes rezultātā izmainījās tranzītbiznesa Olimps. Beigās projektu nopirka Ventspils nafta. Tātad naudas grūtības ir patiesais iemesls Lat Transnafta īpašnieku struktūras izmaiņām.