Ojārs Spārītis: Intelektuāli situētā nabadzība

© F64 Photo Agency

Mākslas zinātņu doktors, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Ojārs SPĀRĪTIS sarunājas ar Neatkarīgo par politikas, birokrātijas un zinātnes attiecībām.

– 1997. gada 12. maija vēstulē Latvijas valdībai autoritatīvi zinātnieki (A. Buiķis, I. Kalviņš, I. Lazovskis, J. Kursīte, A. Andžāns …) uzskaitīja pasākumus, kas veicami, «lai novērstu zinātnes kvalitātes deģenerāciju» (šī nebija pirmā un ne tuvu pēdējā līdzīga satura vēstule, ko zinātnieki sūtījuši valdīšanai). Vai deģenerācija ir novērsta?

– Es pieņemu, ka 1997. gadā vēl nebija pārdzīvots 1991., 1992. gada izmisums, tā brīža diskomforta izjūta, kad zinātnieks tika atrauts no reālās ražošanas, kurā viņš tolaik redzēja sava darba gala produktu. Nu izrādījās, ka Rietumu tirgum tas neder, bet Austrumu tirgus bija slēgts. Ar spiedienu no to gadu valdības puses notika Zinātņu akadēmijas īpašumu atsavināšana. Tas nozīmēja zemes, ZA ēku privatizāciju, laboratoriju iekārtu izpārdošanu un jaunas infrastruktūras pamatu nociršanu jeb neiedibināšanu. Zinātnieki patvērās pie augstskolām, un tur viņu kodols, tikai daudzkārt samazinātā veidā, ir arī šodien. Jaunrade tika nobremzēta un zinātne neizbēgami kļuva tikai teorētiska, pētījumi – fragmentāri. Par produktu tika atzīta uz papīra fiksēta formula, publikācija vai citu valstu zinātni teorētiski apkalpojošs fragmentpētījums. Tāda situācija pamatā ir arī šodien. Latvijas zinātnieks labākajā gadījumā ir tikai globāla zinātnes pasūtījuma, plaša pētījuma fragmenta pārvaldītājs. To kā sekmīgs uzņēmējs dara Ivars Kalviņš Organiskās sintēzes institūtā, to dara Koksnes ķīmijas, Cietvielu fizikas un citu institūtu speciālisti. Neticami, ka daudzi institūti ir saglabājuši savas izcilās smadzenes, neraugoties uz to, ka liels skaits cilvēku aizplūduši pasaulē. Bet arī šādā stāvoklī šie institūti tomēr tikai šuj kāda cita uzvalkam pogas, bet šis «cits» piegriež, šuj un pārdod.

Var, protams, teikt, ka zinātnieki kaut kādā mērā kapitulēja Valda Birkava, Ivara Godmaņa, Māra Gaiļa, Ojāra Kehra un daudzu citu tā laika liberālā tirgus aizstāvju spiedienam, kas veicināja zinātnisko ražotņu likvidāciju.

Taču brīdinājums, ko zinātnieki izteica 1997. gadā, ir bijis ļoti pareizs: valsts glābšana no intelektuālās degradācijas joprojām ir tikai pašu slīcēju, proti, zinātnieku un entuziastu, rokās. Tas nekādā gadījumā nav valdības nopelns.

Zinātnes uzturēšana budžeta veidotāju acīs bieži vien izskatās kā apgrūtinājums galvai. Tieši tāpat kā pensiju, algu, pabalstu un izglītības, kultūras nauda. Naudas sadalījuma proporcija un budžeta stratēģija vedina domāt par slēptiem, negodīgiem apsvērumiem naudas un budžeta piešķīrumā. Jo kā var nepiešķirt zinātnei līdzekļus, ja zinātne ir tā, kas rada resursus uzņēmējdarbībai, ražošanai. To apliecina arī Dienas Biznesa publikācijas, kurās es ieraugu uzņēmēju, investīciju piesaistītāju un citu mūsu ekonomikas reālo sildītāju kapitulāciju kaitnieciska valsts menedžmenta priekšā. Jo viņi paziņo, ka Latvijas nodokļu politika, Latvijas budžeta politika, Latvijas nozaru administrēšanas politika nav labvēlīga uzņēmējdarbības attīstībai. Bet, ja pastāv šāda situācija, tad es automātiski redzu, ka arī zinātnes attīstība ir apdraudēta.

– Tie pārdesmit sacerējumi, ko zinātnieki adresējuši valsts varai un ko gadu gaitā esmu lasījis, bijuši visai askētiski. Prasīta tikai produktīva, mērķtiecīga mijiedarbība ar nolūku panākt vai noturēt zinātnes attīstības iespēju. Nevis glābšanas riņķis pašlabumam.

– Līdz pašlabuma uzkrāšanai institūti un zinātnieki nenonāk. Vienīgais laiks, kad institūti varēja atjaunot savu infrastruktūru, reāli papildināt to ar jauniem iepirkumiem un arī sociāli nodrošināt savus zinātniekus, pateicoties valsts atbalstam, bija daži pirmskrīzes gadi. Pēc tam par 50% samazinātais zinātnes budžets ir nogriezis katru attīstīšanās iespēju. Tā dēvētais bāzes finansējums šodien ir aptuveni piektā daļa no tā, kas būtu nepieciešams zinātniskās darbības, zinātnieku nodrošinājumam un vēl minimālai attīstībai. Proti, ja šodien bāzes finansējums ir ap 16–17 miljonu latu, tad rīcības naudai, ar kuru zinātne varētu operēt produktīvi, vajadzētu būt ap 100 miljonu latu. Nodarboties ar uzņēmējdarbību mums nav ļauts, pelnīt un ieguldīt attīstībā ar zinātniskās inovācijas ceļā iegūtu produktu arī nav ļauts. Bet valsts pati arī to nedara.

Un, ja atlikušos 80% mums, zinātniekiem, ir jāspēj paņemt no starptautiskā finansējuma, sastopoties ar nemitīgiem iekšējiem šķēršļiem, tad rezultātā mēs, protams, neatpelnām pat tos 8 miljonus, kas ir mūsu saistībmaksājums ES kopējā zinātnes budžetā. Ilustrācijai der skandalozi noskanējušais gadījums ar Ventspils augstskolas tehnoloģisko parku un ar Ventspils radiolokatoru saistītā kosmisko pētījumu programma, kuras dēļ, lai saņemtu no starptautiska konsorcija pasūtījumus un atpelnītu gan ieguldītos, gan piesaistītu jaunus līdzekļus, ir nepieciešama dalības maksa šajā konsorcijā.

Institūti atkal nonāk lūdzēju lomā. Valdis Dombrovskis un Andris Vilks, kad augustā bijām pie Ministru prezidenta, solīja minēto fondu radīt, lai zinātņu institūti, tiklīdz viņiem pavīd kāds cerīgs projekts, varētu vai nu saņemt, vai aizņemties valsts līdzekļus lielākas naudas piesaistei. Tie bija daudzsološi kārtējie priekšvēlēšanu meli pirms došanās uz Briseli viesstrādnieku gaitās.

– Letonikas piektajā kongresā jūs teicāt, ka Latvijas zinātne Eiropā ir pastalu svarā. Kas ir pastalu svars?

– Ar to es domāju Latvijas nespēju piedāvāt pasaules tirgum savai identitātei un savai zinātnei lielāku pievienoto vērtību kā vien to, kas pastāv šādā teorētisko inovāciju fragmentu vai pastalu smagumā. Mana lielākā traģēdija ir apzināties to, cik nepilnīgi mūsu humanitārās un sociālās zinātnes mārketē sevi Rietumu tirgū. Mēs to pašu lībiešu valodu, Latvijas vēsturi, mākslu un arhitektūru par maz skatām plašās Eiropas un pasaules zinātniekiem interesantās kopsakarībās. Ir jau skaisti gremdēties apcerē par buramvārdiem, kas teikti pie kāda vietējā dižakmens vai svētavota, tomēr šādu pētījumu tirgus ir tikai no Daugavpils līdz Ventspilij.

Nebūt ne tik senos laikos – 20. gadsimtā – filozofs, estētikas vai mākslas speciālists viens pats uzrakstīja mākslas vēsturi, aptverot visas nozares un analizējot arhitektūru, mākslu, tēlniecību, lietišķo mākslu un kultūras sakarus gan vēsturiskajos, gan stilistiskajos kontekstos. Mūsdienu humanitāro zinātnieku nelaime ir šaurā specializācija vai nu apcerot tikai baznīcu gaiļus, vai ziediņus uz Meisenes porcelāna kafijas tasītēm. Varbūt ir zudusi spēja redzēt, kas vieno Meisenes un Kuzņecovu fabrikas porcelānu, kas kopīgs un kas atšķirīgs laikam, kurā dzīvo sabiedrība, kas lieto porcelāna traukus. Es vienkāršoju, bet man šķiet, ka zināšanu fragmentēšanās un humanitāro pētījumu sašaurināšana līdz ārkārtīgi šaurām tēmām ir laupījusi prasmi operēt ar globālām vērtībām, atņēmusi drosmi vispārināt, salīdzināt un pārredzēt ne tikai mākslas, bet visu citu nozaru spēles lauku kopumā.

No otras puses – Latvijas pārtikas tehnoloģijas, organiskās sintēzes, biomedicīnas, gēnu inženierijas, datorzinātnes, fotonikas produktus dzīvības un lietišķās zinātnes dīleri ir gatavi pirkt tāpēc, ka ar tiem ir iespējams pelnīt. Bet saistībā ar Latvijas humanitāro zinātņu produktu neviena par nacionālu sevi dēvējoša valdība nav bijusi gatava maksāt kultūras stumbra, tā zarojuma izpratnei un attīstībai nepieciešamos līdzekļus. Tāpēc šai zinātnes sadaļai, kas baro sabiedrības garīgās, ētiskās un kultūras saknes, ir visliesākais finansējums. Mani māc šaubas, vai nākamā Latvijas politiskā elite sapratīs, ka globalizētā pasaulē reģionālā identitāte ir tās lielākā vērtība un tā ir visvairāk sargājama.

Ekonomikas un izglītības ministri nupat stutēja saukli: «zinātnei jākļūst par pelnošu eksporta nozari». Kā tas iespējams?

– Nav iespējams. Arī tāpēc, ka prognozes – līdz 2020. gadam sasniegt 3% IKP zinātnes finansējuma ir pilnīgi nereālas. Tagadējā valdība pašas iezīmētās prognozes NAP jau ir pazeminājusi līdz 1,5%. Bet, ja skatāmies, cik lineāri tiek veidots zinātnes budžets, arī tas vairs nav reāli. Neinvestējot ražošanas zinātnē kā ražošanas pamatā, uz peļņu nav ko cerēt.

– Vai minētie 100 miljoni zinātnei būtu reāli, lai šo saukli attaisnotu?

– Domāju, ka jā… Bet vienlaikus Latvijas valdībai ir jārada stratēģisks ekonomikas plāns, kurš paredzētu finansēt ne tikai zinātnes bāzes uzturēšanas izdevumus, bet arī atjaunotu ražošanas infrastruktūru, kurā šos zinātnes izgudrojumus pārvērst produktā, precē. Nacionālās attīstības plāns līdz 2020. gadam paredz 60% zinātnes finansējuma sagaidīt no ražotājiem. Bet ražotājs šobrīd neatrod Latviju par izdevīgu zemi. Ja tā paliks, finansējums un pasūtījums zinātnei nenāks.

– Eksministrs Roberts Ķīlis pirms gada (Diena, 31.10.2012.) uz vārdiem, ka «zinātnei nepietiek finansējuma», atbildēja, ka tā ir hipotēze, un jautāja pretī: «Varbūt problēma ir ne tikai naudā, bet mehānismā?» Varbūt tiešām?

– Arī mehānismā, kura zobratos pats R. Ķīlis sabēra visvairāk smilšu. Ir iestrēdzis zinātnisko institūtu kapacitātes un jaunu produktu radīšanas spējas izvērtējums. Šis process it kā norisinās jau no pavasara, bet tas nav panaceja. Zinātņu akadēmija Latvijas zinātnisko institūtu potenciāla izvērtējumu veica jau 2011. gadā, un tas Izglītības un zinātnes (IZM) ministrijai ir zināms. Tikai nez kādēļ Ķīlis un viņa turpinātājs izliekas, ka šāda vērtējuma nav, tāpēc tiek pirkts Briseles ekspertu uzņēmuma Technopolis ārpakalpojums, kas par dārgu naudu pasacīs to pašu, ko mēs jau zinām. To, ka no 136 zinātniskiem institūtiem viena trešdaļa ir neefektīvi. Augstskolām treknajos gados bija izdevīgi radīt piecu zinātnieku institūtus, kuri, noformēti kā juridiska persona, joprojām atrodas latentā stāvoklī, gaidot savu lomu. No tiem nav nedz labuma, nedz sliktuma, jo līdzekļus tie netērē. Bet latents stāvoklis nozīmē stagnāciju.

– Tajā pašā 1997. gadā valdības deklarācijā tika solīts turpināt «zinātnes reformu, panākot reālu zinātnes integrāciju augstskolās un veidojot nacionālas nozīmes zinātnes centrus». Vai vismaz šī reforma ir galā?

– Nē, nav. Tāpēc, ka zinātnieku ieteikumi nav ņemti vērā. Kad politiķu bloks diktē ierēdniecībai, kā strukturējams un griežams budžets, zinātnieku viedokli neviens neprasa. Nacionālās nozīmes centri pastāv virtuāli. Tie ir labi iecerēti – kā infrastruktūras efektīvas izmantošanas koordinācijas punkti, kuru pienākums ir zināt, kur Latvijā atrodas noteiktos pētījumos izmantojamas, bet nepietiekami noslogotas tehnoloģijas. Šiem Nacionālās nozīmes centriem būtu jākoordinē infrastruktūras efektīvs noslogojums, lai tehnoloģija, kas Daugavpilī varbūt nav pat izsaiņota no kastēm, tiktu lietderīgi izmantota pētījumos gadījumā, ja Rīgā vai Jelgavā tā ir pārslogota.

Savs akmens pienākas arī IZM kapacitātes un labas gribas trūkuma dārziņā, kur LZA kā draudzīga padomdevēja institūcija tā arī nav spējusi mainīt šo garīgā kūtruma vai ES līdzekļu slēpšanas politiku. To politiski un stratēģiski virza ministrs un viņa komanda. To, cik gausi un netalantīgi ir tikuši vadīti ES līdzekļu apguves projekti, ilustrē vasaras sākumā no IZM saņemtais bezpalīdzīgais dokuments, konstatējot, ka pirms trim gadiem izziņotais projekts par aptuveni 10 miljonu EUR piesaistīšanu komunikācijas un koordinācijas sistēmu izveidošanai starp vietējām un Eiropas zinātniskajām institūcijām ir palicis bez vadības, bez attīstības un bez rezultāta. Kurš par to atbildēs? Demisionējušais ministrs? Ierēdņi? No politiķu leksikas dzīvē ir ievazāts parazītisks termins – «politiskā atbildība», kura nozīme ir – nekādu atbildību par materiāliem zaudējumiem. Lai arī par apzinātu kaitniecību valsts interesēm pat no politiķiem un administratoriem būtu prasāma juridiskā atbildība.

– Kāda jēga liberālā ekonomikā būt pāķim un nepieslēgt zinātni vismaz paša labumam? Vai kultūras distance starp politisko un intelektuālo eliti ir tik liela, ka auglīga mijiedarbība šķiet neiespējama?

– Tā vien jau ir diagnozes vērta situācija, ka Latvijas birokrātiskajā pārvaldes un kontroles sistēmā nodarbināts divreiz vairāk cilvēku nekā vidēji ES. Ja zinātnes budžeta daļa ir zem 0,6% IKP, tad nemākulīgā valsts administrēšana tērē desmit reižu vairāk. Ik gadus tā apēd 6,8% no IKP. Tas ir apmēram viens miljards jeb sestā daļa no Latvijas gada budžeta. Turklāt zinātniekiem nereti jānāk bezmaksas talkā, lai labi apmaksāto ierēdņu darbu izdarītu viņu vietā.

Es nezinu, vai šobrīd politiķiem ir padomā zāles pret nesekmīgu valsts menedžmentu, kurš 23 neatkarības gados ir radījis vairāk nekā 300 000 Latvijas iedzīvotāju emigrāciju. Šajā situācijā Latvijas politiskā elite uzvedas neattaisnojami. Neraugoties uz to, ka par savu prioritāti tā nav uzskatījusi pienākumu vilkt Latvijas ekonomiku ārā no stagnācijas, ar politiskiem meliem un ekonomisku blefošanu apzīmogotais izpildvaras slānis pēc vēlēšanām ir gatavs emigrēt, lai šķītu Briseles kāpostus. Nesekmīgās reemigrācijas politikas sludinātāji paši ir gatavi kļūt par ekonomiskajiem migrantiem. Nedomāju, ka tā ir augsta morāla atbildība. Ja valsts vadītāji tik acīmredzami grasās bēgt no grimstoša kuģa, tad kurš motivēs iedzīvotājus tādam sociālās apziņas līmenim, kurš kā pašsaprotamu izprastu ražošanas attīstības veicināšanu gan ikviena indivīda, gan valsts sociālās labklājības uzplaukuma labā?

Viktor, mēs abi it kā vairāk rotējam humanitārajā jomā un kā savu jūtam atbildību par mūsu «nepelnošo» nozaru nespēju lauzt vienaldzības un pasivitātes ledu. Droši vien gan Latvijas intelektuālās elites protests ir pārāk kluss, lai politiķiem dzirdami sacītu, ka līdz šim pieņemtie neefektīvie lēmumi izriet no tā, ka vēlēto varas pārstāvju valstiskā apziņa ir izrādījusies vājāka par viņu savtīgumu, ka viņu politisko, patriotisko vai pat tautisko vērtību mērs publiski kļūst redzams tikai VIP ložā Dziesmu svētkos, bet ne ikdienas darbā. Ja partijas akcentē savu centrisko vai labēju politisko vērtību uzstādījumu, bet rīkojas tam pretēji, tad kaut kas nav kārtībā ar sapratni par to, ka primāra ir valsts saimnieciskā izaugsme.

Latvijā

Medijpratības uzlabošanai Latvijā nepieciešams sistemātiski un mērķtiecīgi ieguldīt gan izglītībā, gan sabiedrības informēšanā, gan arī atbalstot kvalitatīvus medijus, aģentūrai LETA norādīja Kultūras ministrijā.