Būvinženieris Sergejs Meierovics atklāj "Maximas" traģēdijas iemeslu ceturto versiju

Būvinženieris, būveksperts, restaurators Sergejs Meierovics vērtē lielveikala Maxima sagrūšanas cēloņus.

– Vai jūs esat mierā ar trijām patlaban dominējošām policijas versijām (projektēšanas un uzraudzības pārkāpumi; pārkāpumi pirmās kārtas būvniecībā; nolaidība, īstenojot otro kārtu)?

– Ir ceturtā versija, un tā diemžēl laikam būs pati galvenā. Man gadījās būt šī kāršu namiņa, ko sauc par veikalu, būvbedrē tad, kad bija uzsliets pagrabstāvs. Tur bija kaut kas gadījies ar ūdeņiem un tika runāts par kvalitāti. Bet – konstruktīvā daļa te ir šāda. Katrai ēkai ir divas galvenās sastāvdaļas – pamati un jumts. Jums nav jābūt speciālistam, vienkārši fiziski iedomājieties, ka blakus veikalam noliek nesamērojami smagāku jaunu celtni. Veikala pamatā ir plātne, ko tur kolonnas. Bet tā lielā māja, ko tur blakus rāva augšā, atstāj ietekmi uz grunti. Daudz smagāka būdama, šī ēka spiež blakus esošo grunti uz augšu. Tā ir elementārā fizika. Pietiek telpiskai, ar fermām un saitēm savienotai rāmja sistēmai vienā vietā izļodzīties, un panelis sāk slīdēt nost. Paneļa atbalsta laukums nav lielāks par 12 centimetriem. Panelis noiet lejā, un sākas brukšana. Sākas ķēdes reakcija, nostrādā domino princips. Ja konstrukcija būtu monolīta, būtu drusku savādāk. Bet telpiskās, karkasa ēkās, saliekamajā variantā mazākā šūpošanās, mazākā kustība draud izjaukt konstrukciju.

Ja kāds tam netic, lai parakājas TV arhīvos un atrod raidījumus par sešām vai septiņām pasaules augstceltnēm. Kā tās būvēja, kādas bija problēmas… Es atceros stāstu par Amerikā, Bostonā, cieši klāt vecai baznīcai uzbūvēto milzīgo kādas apdrošināšanas sabiedrības augstceltni. Kad jau bija uzrauti ntie augstceltnes stāvi, baznīca sāka plīst un draudēja sabrukt. Tas ir aprakstīts. Līdzīgas avārijas, kas radušās, būvējot ēkas blakus, piemēram, Pēterburgā, aprakstītas Krievijā izdotā ģeotehnisko pētījumu grāmatā. Šī pieredze ir zināma. Un šajā gadījumā tūkstoš punkti – tā ir tā pati situācija.

Es vēl neteikšu vārdu «vainot». Es teikšu tā: projektētājs, projektējot šo lielo monstru blakus Maxima, nebija ņēmis vērā šo apstākli. Bet tas viņam bija jāņem vērā.

– Cik acīm tad šāda traģiska perspektīva bija laikus jāredz? Tikai projektētāja acīm?

– Otra lieta, kas ir pati būtiskākā un par ko es visvairāk kliedzu, ir tā, ka būvvaldes izsniegtajos arhitektūras plānošanas nosacījumos noteikti nav iekšā šis viens – objekta ietekmes uz vidi un apkārtējām ēkām novērtējums. Kāda te ietekme uz vidi? Krūmu nav, koku nav, pārējais… štrunts. Vēl viena nelaime. Ja jau bija eksperts, tad arī ekspertam vajadzēja to novērtēt.

– Ko var atklāt pārējo Maxima novērtējums?

– Jau pirms laba laika es Būvinženieru savienībā teicu: pie mums, lai nāktu saprašana, ka speciālistu viedokļos jāieklausās, acīmredzot ir vajadzīgi līķi…

Bet, ja Amerika kungs grib celt savu politisko autoritāti, viņam nevajadzēja teikt: pārbaudīsim Maxima. Man vajag trīs minūtes, lai izvirzītu pretenzijas Rimi. Es zinu, kā brakšķēja konstrukcijas Alfā un kā tur lika saites. Tas notika nesen… Pirms pāris gadiem kolēģis, kas strādāja apdrošināšanas kompānijā, lūdza man slēdzienu par iebrukušo Depo Liepājā. Viņš atveda fotogrāfijas un būvprojektu. Atveru un skatos: aprēķinos pieņemtā sniega slodze, ja nemaldos, bija 70 kilogrami uz kvadrātmetru. Taču normas, vismaz agrāk, paredzēja, ka iespējami 110–120 kilogrami. Viss skaidrs. Jautāju projektētājam: «Kāpēc tu tā darīji?» Viņš atbildēja: «Man pasūtītājs teica, ka mums jau te tā sniega nav. Kāpēc jātaisa dārgāk?» Es savukārt teicu, ka tādā gadījumā vajadzēja uzrakstīt ēkas lietošanas instrukciju. Ekspluatācijas noteikumus.

– Pasūtītāja diktāts neatbrīvo profesionāļus no atbildības.

– Par to ir runa. Un Latvijas praksē te ir vēl viens aspekts. Teiksim, Elizabetes ielā, lai glābtu situāciju, mājas pamatiem vajag atsevišķu projektu. Aizeju uz būvvaldi. Tur saka: tā varētu, bet, zini, iesim pie juristiem. Vai viņi piekritīs? Tad es gribētu uzdot jautājumu, piemēram, Circenes kundzei: «Sakiet, lūdzu, kāpēc jūs neieviešat tādu kārtību, ka ikvienam ārsta rakstītam slēdzienam ir jādabū jurista piekrišana?» Tev vēzi konstatēs tikai tad, ja tam piekritīs jurists.

Nozarei šis notikums iegriezīs pamatīgi.

– Cik ilgs laiks, jūsuprāt, vajadzīgs, lai noskaidrotu faktiskos traģēdijas iemeslus?

– Kad iekšlietu ministrs teica, ka šito noskaidros ātri – līdz pavasarim, man palika mute vaļā. Mīļie cilvēki, tur ir trīs dienas ko darīt. Ne vairāk.

Reiz Pētera baznīcā sabruka kolonna. Rīgas Kultūras pieminekļu inspekcijas priekšnieka Georga Baumaņa un Rīgas galvenā arhitekta Gunāra Asara klātbūtnē. Viņi bija pie ieejas, kolonna sabruka altāra daļā. Visi lauzījām galvas, kas un kā, ko darīt… Bijām visādi gudrinieki, bet par iemesliem neviens neko lāgā nespēja teikt. Beigu galā atbrauca divi speciālisti no Ļeņingradas. Viņi paņēma ķieģeļu paraugus un pateica slēdzienu 20 minūtēs. Pajautāja tikai: cik ilgi jums šī ēka stāvēja bez jumta? Nu redziet, ēka stāvēja bez jumta, iekšā krita sniegs, sniegs krājās, kusa, tika ķieģeļos un plēsa tos. Tika sasniegta kritiskā masa, un kolonna sabruka… Ar to gribu sacīt, ka vajadzīga no mūsu iekšējām attiecībām neatkarīga, profesionāla traģēdijas ekspertīze. Nevis pavasara gaidīšana, lai pakārtotu slēdzienus iekšējiem «apsvērumiem». Lai zinātu, kas jādara, sākumā jāizprot cēloņi.

– Kam jūs saistībā ar šo traģēdiju pievērstu uzmanību plašākā kontekstā?

– Es gribētu, lai mūsu speciālistu organizācija (Būvinženieru savienība) dod savu šī gadījuma vērtējumu. Mēs pirmdien tiekamies. Speciālisti kā organizāciju pārstāvji šim notikumam nav piesaistīti. Un vēl es izmantošu šo gadījumu, lai tiktu apturēts Būvniecības likums. Mēs uztaisīsim jaunu likumu. Jo strādāt saskaņā ar esošo nav iespējams.

Viena no galvenajām šī likuma muļķībām ir tā, ka ģeotehniskā izpēte kā obligātais nosacījums ir izmesta ārā. Otrs – formulējumi ir raibu raibie. Piemēram: būve ir ķermenisks veidojums, kas savienots ar zemi. Piedošanu, man nevajag Būvniecības likumā citātus no seksa enciklopēdijas. Plus vēl tas, ka mums viscaur viss vienkāršots – «vienkāršotā» renovācija utt.… Piedodiet, būvē nekas nav vienkāršs. Arī apšujot vai siltinot, ja izdarīsi nepareizi, dabūsi pretējo efektu. Likums rakstīts pa roku galam… Turklāt – Valsts inspekcija tomēr ir vajadzīga.

Un arī sertifikācija ir vajadzīga. Pirmkārt, tā ir Eiropas prasība. Eiropas (???) kodeksā nosaukts arhitekts, bet «arhitekta» skaidrojumā ietverti inženieri un tehniķi. Pie mums gribēja noteikt, ka tehnikumu beigušajiem sertifikātu nevar dot. Viņiem jāejot augstskolā. Bet cik to var atļauties?

Starp citu, par ekspertiem… Es LTV minēju: eksperts, iespējams, ir izvērtējis sākumprojektu. Kas ir projekts? Tas sastāv no zīmējumiem, un galā ir specifikācija. Detalizēti aprakstīti kubikmetri, kvadrātmetri… Tāme, kas saucas ekonomiskā sadaļa, izmanto šo specifikāciju. Vidējās normas tiek izteiktas cenās. Tad nāk eksperti un vērtē katrs savu sadaļu. Vieni būvkonstrukcijas, citi inženiertīklus, trešie arhitektūru, ceturtie tāmes… Iztaisa ekspertīzi un uzraksta, ka jānovērš tas un tas, bet, kopumā ņemot, projekts ir akceptējams un realizējams. Pēc tam notiek konkurss, un objekts, kas maksāja, teiksim, pusotru miljonu, konkursā tiek tam, kas sola to dabūt gatavu par 800 tūkstošiem. Bet tos 800 tūkstošus vairs neviens neekspertē. Viss paliek pa vecam, bet cena ir zemē. Kā tas ir iespējams? Ekspertam būtu jāveic otra ekspertīze, jāvērtē objekts atbilstoši konkursa noteiktai cenai. Tas nenotiek.

– Kādas mācības mums būs gūt no šīs nelaimes?

– Pirmkārt, visur jāstrādā augsti kvalificētiem profesionāļiem. Tas ir numur viens. Turklāt viņiem nepārtraukti jāpaaugstina savas zināšanas. Viņi nedrīkst pamest savu kvalifikāciju novārtā. Otrkārt, es arī Būvinženieru savienībā teicu: veči, iesim apskatīsimies uz vietas, kā notiek ražošanas process. Ne tad, kad produkts būs gatavs. Jo mēs varam apskatīt un vērtēt situāciju, varam draudzīgi pakritizēt, apmainīties pieredzē… Treškārt, ja runāt par valstisko. Valstiskā ziņā likumdošana ir jāsakārto pavisam savādāk. Ja nevaram paši izdomāt, tad nav grūti nošpikot no igauņiem vai vāciešiem un ielikt iekšā savu ideju. Jo arī likumdošanai šajā jomā jābūt dzelžainai. Vēl viena lieta, kas dzelžaini jāņem vērā – nekādā gadījumā nedrīkst uzstādīt atšķirīgas prasības valsts un privātiem objektiem. Finansēšanas avots nav iemesls kādu palaist vieglāk.

Otrkārt, glābšanas dienestiem ir jābūt sagatavotiem darbam. Šitādu būdu nojaukt un iztīrīt – tas ir vienas dienas jautājums. Bet šodien, kad runājam, rit jau trešā diena. Piemēram, ja tie, kas darbojas apakšā, ir apdraudēti, nu tad izsauc kaut vai kravas helikopteru, uzkāp uz jumta, kas vēl nav iebrucis, atrodi enkurus un ar trosēm pieturi to, kas var gāzties. Vai arī, kur tas iespējams, caur ailām izbāz sijas, pacel to masu un pieturi. Mums taču ir milzīgi krāni, kas to var. Pieturi, kamēr cilvēki pa apakšu šiverē un kamēr kaut viens, kas tur zem drupām varētu būt, nav atrasts. Protams, var saprast, ka ir drūms un drēgns laiks, kādēļ tiešām ir patīkamāk pēc trešā iebrukuma lemt, ka rīkosim sapulci no rīta. Un izslēgt gaismas, apturēt darbus.

Treškārt, es uzskatu, ka šī nelaime ir sabiedrības augstākajās aprindās valdošās morāles rezultāts. Ar šo nelaimi mēs redzam, kas mēs esam. Arī to labo, kas ikdienā pie mums neatklājas. Kad TV redzēju, kā cilvēki bez aicināšanas metas nodot asinis, kad vakar Priedaines ielā redzēju, ka jauni puiši nes no mājas siltas maizītes, tad man uzreiz šite pie sirds kaut kā…