Intervija ar Jelgavas domes priekšsēdētāju Andri Rāviņu (ZZS): par to, ka valdība nesadzird pašvaldības, par neseno notikumu atbalsīm Jelgavā, par vietējiem konfliktiem un par Jelgavas ambīcijām kļūt par mašīnbūves galvaspilsētu.
– Pēc Zolitūdes traģēdijas aktīvi un rūpīgi pārbauda sabiedrisko ēku drošību. Kas šajā sakarā tiek darīts Jelgavā?
– Mūsu būvvaldes speciālisti pēc grafika apseko sabiedriski nozīmīgas publiskās ēkas, kas nesen nodotas ekspluatācijā un tiek būvētas, kā arī vecākas būves, kuru konstrukcijas, iespējams, jāstiprina.
– Cik daudz ir ēku, kuras jāpārbauda?
– Šobrīd būvniecības procesā ir piecas ēkas, kā arī vairāk nekā trīsdesmit ēku, kuras pieņemtas ekspluatācijā pēdējo piecu gadu laikā. Tā ka darba daudz. Esam aizsūtījuši vēstules ekspluatācijā esošo būvju īpašniekiem, lai noskaidrotu, kad viņi veiks savu telpu tehnisko ekspertīzi un sertificētu speciālistu atzinumu iesniegs būvvaldē.
– Ir dzirdēts, ka vienā otrā pilsētā būvvaldes speciālistus varot, teiksim, pierunāt, lai viņi dod pozitīvu atzinumu...
– Vēstures un literatūras varonis Ostaps Benders ir teicis, ka nopirkt var visu... Bet domāju, ka speciālisti ar sirdsapziņu un godīgu attieksmi pret darbu ir atbildīgi cilvēki, un mums nav tādu signālu, kas liecinātu, ka mūsu speciālisti būtu piedalījušies šādos tirdzniecības procesos.
– 2009. gadā tika likvidēta Valsts būvinspekcija, un šo «nepieciešamo aktu» atbalstīja toreizējais ekonomikas ministrs Artis Kampars (Vienotība), kā arī, starp citu, Nils Ušakovs, kurš, toreiz būdams Saeimas deputāts, balsoja par šīs institūcijas likvidēšanu. Kā vērtējat būvinspekcijas likvidāciju?
– Domāju, ka cilvēku skaits, kas kontrolē būvniecību, nav noteicošais. Galvenais ir kvalitāte, funkcijas un uzdevumi, kas katram no būvniecībā iesaistītajiem ir uzdoti. Es runāju par celtniecības speciālistiem, projektētājiem, konstruktoriem. Tur ir diezgan lielas problēmas, jo šodien izstrādāt kvalitatīvu projektu, ko celtniecības gaitā nevajadzētu mainīt, ir gandrīz neiespējami. Taču gan celtniekiem, gan projektētājiem, gan kontrolētājiem jābūt ar augstu profesionalitāti, bet, ja salīdzinām algas, kādas ir patlaban Latvijā, ar tām, kādas var nopelnīt ārpus mūsu valsts, nākas secināt, ka ļoti daudzi labi speciālisti ir devušies projām. Tomēr arī šeit tādi ir palikuši. Bet viss jau sākas ar to, ka mūs spiež izvēlēties celtniekus pēc zemākās cenas.
– Lētākais piedāvājums gandrīz nekad nav labākais.
– Praktiski nekad tas nav labākais. Bet tāds ir likums. Mēs esam mēģinājuši rast kompromisus ar iepirkumu biroju, cenšoties pierādīt, ka lētākais nav labākais. Mēs to mēģinām jau septiņus gadus, bet nav izdevies nevienu pārliecināt. Arī būvuzraugu mēs izvēlamies pēc lētākās cenas. Lētākā cena neļauj izmantot kvalitatīvākos materiālus, un būvnieki, lai kaut ko nopelnītu, mēģina iespiesties lētāko materiālu cenu ietvaros. Arī celtnieki strādā par zemāko samaksu. Visam summējoties, ir grūti runāt par kvalitāti. Jelgavas būvvaldē strādā 13 speciālistu ar augstāko izglītību būvniecības specialitātēs, un mēs šiem darbiniekiem esam devuši divus uzdevumus: laiks un kvalitāte. Bet ja uzstādījums ir zemākā cena, tad, protams, ir ļoti grūti salikt kopā šīs divas lietas.
– Jums ir arī kāds labs piemērs?
– Protams. Helmaņa ielā renovējot daudzdzīvokļu māju, darbus kontrolēja vācu būvuzraugs. Viņš uzreiz pateica, kas jāpārtaisa, ja celtnieki kaut ko bija darījuši nepareizi vai pavirši. Un rezultātā Jelgavā 2010. gadā bija labākā energoefektīvākā ēka Latvijā. Mājas iedzīvotāji ir priecīgi – siltums tiek saglabāts par 70% vairāk nekā agrāk. Mājā viss ir sakārtots – gan ventilācijas sistēma, gan kanalizācija un ūdensvads. Šīs mājas vērtība ir dubultojusies. Nav taču lielas nozīmes, ka mēs tikai ieliekam jaunus logus, nomainām ārsienas un nokrāsojam tās: lielāks efekts ir tad, ja tiek veikta pilna mājas renovācija. Protams, ka tas ir dārgāk un sarežģītāk, bet efekts ir nenoliedzams.
– Kas par to maksāja?
– Tas bija projekts sadarbības ietvaros ar Vācijas Vides ministriju, kas sedza aptuveni pusi izmaksu. Pārējo maksāja iedzīvotāji. Mēs esam pateicīgi Vācijas organizācijai Austrumeiropas mājokļu iniciatīva (IWO), kas mums palīdzēja visu izdarīt. Jāsaprot, ka energoresursi paliks arvien dārgāki, tāpēc mūsu vienīgā izeja – renovēt mājas. Taču daudzas ministrijas to nesaprot vai nevēlas saprast.
– Tajā laikā, kad sākāt renovēt māju, Vides attīstības un reģionālās attīstības ministrija jūs atbalstīja?
– Jā, toreizējais ministrs Raimonds Vējonis mūs atbalstīja.
– Kā jūs domājat – vai pēc Zolitūdes traģēdijas kādai amatpersonai vajadzētu atkāpties? Es domāju, ka Dombrovska valdība krita ne jau tikai Zolitūdes traģēdijas dēļ.
– Patlaban svarīgākais ir nepakļauties emocijām un ar atbildību un veselo saprātu turpināt strādāt. Mums uz lietām ir jāskatās pragmatiski. Traģēdija nenotika vienā dienā. Notikušais ir pēdējo gadu bezatbildīgas politikas rezultāts. Valsts ilgstoši nav uzklausījusi pašvaldību viedokli, nav atsaukusies aicinājumam uz konstruktīvu sadarbību. Līdz ar to pašvaldības bija nostādītas opozīcijā valdībai.
– 1969. gadā pēc gāzes noplūdes un tai sekojošā sprādziena Jelgavā sagruva daudzstāvu māja. Kas notika pēc tam? Kāda amatpersona atkāpās?
– Tie bija padomju laiki, un gan jau kāds krita no sava amata krēsla. Gāziniekiem bija ļoti strikti noteikumi, un kaut kas bija noticis, ka sākās noplūde, tāpēc kādam vajadzēja arī atbildēt. Pilsētā tā bija ļoti liela traģēdija. Ja pareizi atceros, gāja bojā 47 cilvēki, starp viņiem – daudz bērnu. Tā bija Lauksaimniecības akadēmijas māja, tur dzīvoja akadēmijas mācībspēki. Viena lieta, ka traģēdija notiek, bet pēc tam tā ietekmē mūsu visu dzīvi vēl ilgu laiku.
– Jūs kādā intervijā teicāt, ka valdība nesadzird pašvaldības. Vides ministrs Edmunds Sprūdžs nu jau demisionējis, bet vai viņš bija tas, kurš jūs nevēlējās sadzirdēt?
– Sprūdžs bija tikai viens no valdības cilvēkiem. Sākotnēji mēs cerējām, ka viņš būs mūsu atbalsts, jo – patīk tas kādam vai nepatīk – pašvaldības ir ļoti liela valsts pārvaldības sadaļa. Taču konflikts radās jau pašā saknē un turpinājās ar visu valdību. Pēc Eiropas Pašvaldību hartas principiem – pašvaldība ir ar neatkarīgu budžetu, ar likumiem, kas tai jāievēro. Bet šodien pašvaldību budžets tiek veidots pēc dotāciju principa. Un tādējādi pašvaldība vairs nav nekāda pašvaldība, jo valdība pasaka – tev šogad būs tik naudas, bet tev – tik. Ir tā, ka mūsu pienākumu nasta aug, bet ienākumu sadaļa mazinās. Mēs nevaram runāt par attīstību. Bet ir arī Eiropas projekti, un tiem jānāk klāt pie izdevumu sadaļas nākamajā gadā, taču, ja mūsu ieņēmumu sadaļa neaug, mēs nevaram realizēt nedz jaunus Eiropas projektus, nedz uzturēt pabeigtos. Kā mēs varam konkurēt ar blakus esošajām teritorijām, kā mēs varam piesaistīt investorus, ja mēs neko nevaram dot pretim?
– Izskatās, ka eksministrs Sprūdžs pašvaldībām neko labu nav izdarījis...
– Valstiskā skatījuma viņam nebija. Manuprāt, viņš iedomājās, ka pašvaldības atrodas viņa pakļautībā un ka pašvaldības darīs to, ko viņš liks. Mēs gan cerējām, ka būs sadarbība un ka mēs panāksim pašvaldībām vajadzīgās izmaiņas likumos. Bet Sprūdžs teica, ka viņš pašvaldībām neesot nekāda arodbiedrība. Mēs reiz jautājām Sprūdžam, vai viņš ir lasījis Eiropas Pašvaldību hartu, kur ir izteikti galvenie pašvaldību darbības principi, un tad sākās ļoti smagas diskusijas. Un kas notika ar atkritumu savākšanu? Vai tiešām Sprūdžam bija padomā paveikt ko līdzīgu Neapoles gadījumam, kad pilsēta bija pārpildīta ar atkritumiem, bet to izvešanas cenas tikai cēlās? Man gan šķiet, ka valsts pārstāvim jādomā valstiski.
– Jūs savulaik teicāt, ka Jelgavai ir ambīcijas kļūt par mašīnbūves galvaspilsētu.
– Es domāju, ka tas jau ir noticis! Nesen man bija iespēja Maskavā piedalīties Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas sēdē, un arī tur mēs reklamējām savus mašīnbūves uzņēmumus. Mūsu smagākā cīņa ir par Amoplant autobusiem, kurus ražo Maskavas valdībai piederošs uzņēmums, bet tā šos ražojumus nepērk, kaut arī Maskavai šis produkts ir ļoti vajadzīgs. Uzsākot Amoplant izveidošanu, mums bija uzdevums radīt produktu, kas derīgs gan Krievijas, gan Eiropas tirgum. Šobrīd autobusi ir sertificēti Krievijas tirgum, un cita sertificēta autobusa no ārpuses tur nav. Patlaban ļoti ieinteresēts Amoplant autobusos ir Voroņežas mērs, jo tagad pilsētā kursē ļoti seni autobusi... Ar vairākām Latvijas pilsētām uzņēmumam notiek sarunas par autobusu nomu, tā ka mēs saistām lielas cerības ar autobusu ražotni.
– Tad jau bezdarbs mazinās?
– Jā, pilsētā ir ienācis uzņēmums Mitava steel, darbojas vācu kompānijas meitasuzņēmums AKG Thermotechnik Lettland, kas ražo radiatorus. Notiek vagonu rūpnīcas UVZ Baltija celtniecība. Bezdarba līmenis šobrīd ir 6,9%, bet krīzes virsotnē tas mums bija 14%.
– Kas notiek ar ielām? Čakstes bulvāris, atceros, bija briesmīgs...
– Jā, tā bija. Bet mēs apņēmāmies to savest kārtībā, lai bulvāris godam nestu pirmā Latvijas valsts prezidenta vārdu. Patlaban ir rekonstruētas visas tranzītielas, kādu divi kilometri palikuši pilsētas robežās, tālāk jau ir valsts ceļi – apmēram 30 kilometru līdz robežai. Nākamajā gadā liels darbs ir sākt dzelzceļa stacijas un autoostas apvienošanu, veidojot vienotu termināli. Tur sāksies arī ielu rekonstrukcija. Var teikt, ka šis ES budžeta plānošanas periods ir veiksmīgi beidzies, bet nākamais jau ir sācies. Svarīgākā mums ir ienākumu sadaļas palielināšana, jo mūsu pienākumu nasta palielinās, bet naudas vairāk nepaliek. Vajag atbalstīt uzņēmējus, kas nestu pašvaldībām vairāk nodokļu, taču sanāca otrādi: mazajiem uzņēmējiem tika paaugstināts nodoklis, bet vai tas bija šodien vajadzīgs? Diez vai tas uzņēmējiem deva pozitīvus signālus. Bet mums jaunajiem cilvēkiem jāiemāca drosme, lai viņos rastos uzņēmī ba kaut ko būtisku darīt. Bet Latvijā.