Miljonāra Gulbja "vājās vietas"

Kā Neatkarīgā jau prognozēja, cietušais miljonārs Ainārs Gulbis t.s. Lemberga prāvā šogad vairs uz tiesu nenāks, lai gan pat piecu gadu laikā viņa pratināšanu tā arī nav izdevies pabeigt.

Šonedēļ uz tiesu tika izsaukti jau citi liecinieki. Tādējādi A. Gulbis šogad tika pratināts tikai vienu dienu, bet pagājušajā gadā – trīs dienas.

Zīmīgi, ka gan šogad, gan pērn A. Gulbis uz tiesu tika aicināts tikai novembrī. Jāatgādina, ka A. Gulbis ir menedžeris savam dēlam tenisistam Ernestam Gulbim, bet novembris un decembra sākums profesionālajiem tenisistiem ir tukšie mēneši. Piemēram, profesionālā tenisa jaunā sezona šoreiz sāksies šā gada 30. decembrī ar turnīru Kataras galvaspilsētā Dohā, bet nākamā gada janvārī tenisisti jau posīsies uz slaveno Australian Open.

Variācijas par tēmu

Kā zināms, A. Gulbis šajā procesā par cietušo atzīts tāpēc, ka pirms aptuveni 20 gadiem Ventspils mērs Aivars Lembergs no viņa esot izspiedis triju ārvalstīs reģistrētu kompāniju akcijas. Kā teikts apsūdzībā, A. Gulbis bijis spiests atdot šīs akcijas tāpēc, ka A. Lembergs piedraudējis «likt šķēršļus A. Gulbja uzņēmējdarbībai un peļņas gūšanai no Ventspils ostas uzņēmumiem», kā arī draudējis panākt, lai lielākie Ventspils ostas uzņēmumi izņemtu naudu no A. Gulbim daļēji piederošās Rīgas Apvienotās Baltijas bankas (RABB), kas radītu šai bankai «nopietnas finansiālas problēmas».

Atbilstīgi šai apsūdzības konstrukcijai prokurori arī uzdeva jautājumus tiesas procesā. Piemēram, vairākās variācijās visas četras dienas pratināšanas gaitā A. Gulbim tika jautāts – kā tad konkrēti A. Lembergs pieprasīja tās akcijas? «Tas nenotika tādā veidā, ka viņš vienā dienā pie manis atnāca un paziņoja, ka viņš kaut ko grib.» «Tā nebija viena konkrēta reize, kad – tā kā es ar Aivaru Lembergu apsēžamies un tagad spiežam viens no otra. Es no viņa naudu, viņš no manis akcijas. Tā nebija!» «Jūs gribat ieraudzīt to situāciju tā, ka mēs satiekamies, viņš tagad saka – vai nu tu man atdod akcijas, vai nu es, teiksim, izņemu to un to [domāta nauda no RABB]. Nē, tā nebija. Nu, tas bija process ar visiem šiem aspektiem. Bija daudz to kompāniju un daudz visādu interešu.» Šādās un līdzīgās variācijās skanēja atbilde.

Pat Latvijas Banka...

Miljonārs arī tiesā atzina, ka RABB tiešām ir bijusi viņa «vājā vieta». Šajā bankā A. Gulbis bijis padomes priekšsēdētājs un arī galvenais akcionārs. Situāciju ar RABB viņš raksturoja šādi: «Tā bija mana problēma, kur vienmēr no Latvijas Bankas bija kaut kāds datums, kurā bija vai nu jāpalielina statūtu kapitāls, vai, tātad, bija kaut kādi vēl normatīvi. Kaut kāda kapitāla nepietiekamība, kaut kas vēl, kaut kas vēl.»

Tad prokurors Juris Juriss mēģināja pavisam uzvedinoši: «Kāds mehānisms izpaudās izspiešanas šajā te gadījumā? Mūsu jautājums – jūs minējāt kaut kādu banku. Ko nozīmē šajā kontekstā šī banka? Kas tā par banku, kāds tas mehānisms bija? Pastāstiet!» Cietušais miljonārs atbildēja: «Tātad visos šajos gadījumos viena problēma bija. Tātad, Rīgas Apvienotā Baltijas banka, kur sakarā ar to, ka Latvijas Bankas prasības katru dienu nāca jaunas un jaunas, bija jāpalielina statūtu kapitāls. Bija kapitāla pietiekamība nepieciešama, bija jāveido rezerves pret kaut kādiem sliktiem kredītiem un tā tālāk. Tātad, ja statūtu kapitāls uz to brīdi bija 575 000 latu, tad man viņš bija jāpalielina ļoti īsā laikā uz pieciem miljoniem, un Latvijas Banka ļoti stingri sekoja tai dinamikai, un es visu laiku atrados uz robežas, ka man aiztaisa ciet banku.»

Diemžēl neviens prokurors nepajautāja, vai tas nenozīmē, ka izspiešanas mehānisms bija Latvijas Bankas darbība, kuru A. Lembergs vadīja un ietekmēja.

Tuneļa gals

Dramatisks mirklis iestājies 1995. gadā, kad RABB gribēja apvienoties ar Latvijas Krājbanku. Tad «uzpeldējusi» kāda RABB garantija (pēc A. Gulbja teiktā, viltota), ar kuru banka apņēmusies segt miljoniem lielus A. Gulbja kontrolētu firmu parādus. Šī garantija «kaut kādā veidā» nogādāta Latvijas Bankā.

«Ar šo bankas garantiju bija tā. Nu, ja es to banku nebūtu tai situācijā varējis apvienot, tad man agri vai vēlu tuneļa galā spīdēja bankas maksātnespēja. Pie tik zema aktīvu daudzuma, pie nepārtraukti augošām Latvijas Bankas prasībām pret komercbankām.» «Ja es būtu pieļāvis šo bankas bankrotu, maksātnespēju, tad skaidrs ir tas, ka mana, sauksim tā, biznesa karjera ar to pašu būtu beigusies. Tāpēc es ļoti lielu nozīmi piešķiru tieši bankas saglabāšanai,» skaidroja A. Gulbis.

Tad prokurors Aivis Zalužinskis vaicāja tieši: «Vai Aivars Lembergs jūs šantažēja ar šo parakstīto dokumentu?» A. Gulbis skaidroja: «Manā izpratnē, jā! Tas atkal nebija tā, ka, nu, es nezinu, nav jau šantāžas definīcija laikam. Ja, teiksim, šantāžas definīcija – te es kaut ko esmu uzrakstījis, un tagad es tevi šantažēju. Nē, tā tas nebija. Bet mēs gribam apvienot bankas, un, nu Latvijas Banka paziņo, ka nevar notikt apvienošana tāpēc, ka ir ienācis šāds te dokuments.»

Tad prokurors A. Zalužinskis mēģināja noskaidrot, kad konkrēti Ventspils uzņēmumi izskaitīja naudu no RABB kontiem – «pirms tika pieprasītas no jums kompānijas Multinord AG akcijas jeb pēc tam?» A. Gulbis atbildēja: «Naudas izskaitīšana visu laiku notika, ja! Teiksim, nebija nekādi tādi ilgtermiņa depozīti vai kā tamlīdzīgi. Nekā tāda nebija. Jo viņš visur, Lembergs, vienmēr un visur teica, ka, nu, es esmu zaglis numurs viens un man nevar neko uzticēt.»

Vienmēr par maz

Bija arī citi «aspekti» akciju izspiešanas «procesā». «Pirmkārt, es nekad nedabūju tik naudas, cik es biju plānojis un cik mēs kopā bijām plānojuši, tāpēc, ka vienmēr izrādījās, nu, nāca kaut kādi pārsteigumi. Kā, piemēram, viens pārsteigums – ko arī Lemberga kungs tēloja, ka viņam tas ir pārsteigums – Pušu [domāta SIA Puses] darbība gada garumā, uz kura rēķina mums samazinājās pārkraušanas apjomi par miljoniem tonnu, vairāk.»

Vēl kāda «vājā vieta» – bieži prasīts kādā uzņēmumā palielināt kapitālu, piemēram, par 200–300 tūkstošiem. «Nu, man tādas naudas nav. Ko man darīt? Neko!» secināja A. Gulbis.

Vairākkārt tika jautāts, vai par izspiestajām akcijām A. Lembergs kaut ko ir maksājis. A. Gulbis skaidroja: «Kaut kas visur maksāts tika. Es teiktu pat – nevis kaut kādu cenu. Tik daudz, lai, teiksim, ar mani nenotiek kaut kas bankrotam līdzīgs.» «Runa vienmēr ir bijusi, ka viņš varētu kaut ko maksāt, un principā jau viņš kaut ko, kaut kādā veidā maksāja.» SWH «akciju darījumu mēs noformējām, es atceros, ar visiem kases orderīšiem – tika iemaksāts, un viss.» Tomēr maksāts vienmēr ticis par maz.

Nepadod roku

Viens gadījums A. Gulbim bija palicis īpaši prātā. Prokurors A. Zalužinskis lūdza raksturot, «kā attiecībā uz SIA Lat Transnafta izpaudās šis kapitāla daļu pieprasījums no Aivara Lemberga puses – vai viņš palūdza atdot, vai ultimāta veidā, vai draudus kaut kādus teica?». A. Gulbis atbildēja: «Tas, kā Lembergs ir uzvedies situācijās, kad es esmu to redzējis, ja – ir, nu, diezgan plašs spektrs. Tas ir, sākot ar draudiem par ekoloģiju, tālāk tur, kad es mēģināju ar viņu runāt un braucu uz Vīni, tad, tā epizode, kas bija tajā viesnīcā, kur viņš man pajautāja – kā jūtas sieva, kā jūtas tas bērns un tas bērns, un tas bērns. Un tad, kad es... Es to sarunu ļoti labi atceros. Es saku: «Aivar, nu ko tu gribēji, gribi ar to man teikt?» Viņš saka: «Neko!»»

Miljonāra atbildi, iespējams, nesaprata arī tiesa, tāpēc tiesas sastāva priekšsēdētājs Boriss Geimans pārvaicāja, vai A. Gulbis jautājumus par ģimenes locekļu veselību patiešām uztvēris kā A. Lemberga draudus, uz ko Gulbis atbildēja: «Es personīgi uztvēru šos jautājumus kā pilnīgi nepārprotamus draudus, pilnīgi nepārprotamus. Viņi izteikti tādā formā. Viņš sēdēja vestibilā, dzēra vīnu, bija nedaudz iedzēris. Kad es ienācu vestibilā, viņš pat nepiecēlās un man neiedeva roku. Es, tāpat kājās stāvot, tur noklausījos viņa intereses par savu ģimeni. Jā, es uztvēru to kā nepārprotamus draudus, un tajā pašā laikā liecinieku man nav, jo mēs bijām tikai divi.»

Netiek Ventspils naftā

Vēl kāds konkrēts gadījums, kas A. Gulbim palicis atmiņā, par formu, kā viņam izteikti draudi. «Grūti tagad atcerēties konkrētus vārdus, ko katrā konkrētā situācijā 20 gadus, 19 gadus atpakaļ ir teicis Aivars Lembergs. Nu, ja neatdotu tās akcijas, piemēram, Naftas parka 100 gadījumā? Naftas parks 100 atradās Ventspils naftas teritorijā. Viņā iebraukt nebūtu iespējams! Ventspils naftas vadība nekad vispār nevienu tur nelaistu pat iekšā. Nerunājot par to, ka neviena atļauja un tā tālāk netiktu izsniegta – tas ir pats par sevi skaidrs. Es pats sadūros ar to, ka tad, kad kaut kas kādam nepatika, ja. Man, piemēram, sarunāta tikšanas ar vai nu Jāni Blažēvicu, vai Valentīnu Kokali. Pamatā ar viņiem es runāju no Ventspils naftas. Un mani nelaida Ventspils naftā iekšā.»

Prokurors Jānis Ilsteris un B. Geimans mēģināja precizēt, vai pats A. Lembergs nelaida A. Gulbi Ventspils naftas teritorijā vai tomēr tā bija Ventspils nafta apsardze. A. Gulbis skaidroja – lai iekļūtu Ventspils naftā, nepieciešama caurlaide, taču viņam tāda neesot bijusi.

Ezītis tumsā

Pratināšanas laikā A. Gulbis vairākkārt atļāvās izteikt piezīmes prokuroriem, parādot, kurš ir procesa saimnieks. Kad A. Zalužinskis neatlaidīgi gribēja viņam uztiept savu versiju, A. Gulbis saērcināts sašuta: «Jūs mani tā kā ezīti tumsā mēģināt ielikt. Jūs sakāt man kaut ko, prasāt man kaut ko, bet es nesaprotu pat ko!» Kad prokuroru uzvedinošie jautājumi kļuva pārāk uzmācīgi A. Gulbis norādīja: «Prokurora kungs, jūs man visu laiku jaucat galvu ar to, ka jūs man dodat tos atbilžu variantus priekšā. Nu, man jau ir tie atbilžu varianti pašam, un tāpēc jūsu – vai nu bija tā, vai nu bija tā... Nu, bet man jau ir varbūt sava versija.»

Kad prokurors A. Gulbi kārtējo reizi nosauca par «liecinieku», A. Gulbis to uztvēra kā sodu par nepareizu atbildi. «Jūs jau paši mani iecēlāt par cietušo, un tagad jūs mani mēģināt padarīt par liecinieku tāpēc, ka jūs uzstājat, ka tas neesmu es [kā fiziska persona], kuram piederēja tās akcijas, bet tā ir firma [kā juridiska persona].» Prokurori tūlīt atvainojās A. Gulbim: «Tā ir pārteikšanās, Gulbja kungs!»

Uzmanības vērts ir arī A. Gulbja skaidrojums, kāpēc viņš par akciju izspiešanu nav ziņojis jau 1993., 1994., vai 1995. gadā, bet atcerējies par to tikai 2008. gadā. «Man vairākkārt prokuratūrā ir uzdots jautājums – kāpēc es negriezos tiesību sargājošās iestādēs? Kas būtu ar mani, ja es būtu viņās griezies? Teiksim, kā uz mani skatītos visi tie cilvēki, kas ir apkārt? Kāda būtu mana reputācija, ja es par katru šitādu lietu ietu sūdzēties kādam, un kāds būtu rezultāts? Bezjēdzīgi!» Šīs liecības gan nekādi nesaskan nedz ar notikumu gaitu, nedz, piemēram, ar miljonāra Jūlija Krūmiņa liecībām, kurš paziņoja, ka šai lietā viņš pats un A. Gulbis iesaistījušies, lai A. Lembergs nekļūtu par Ministru prezidentu.