Ķemeru sanatorija, Rīgas pils un Nacionālās bibliotēkas jaunā ēka bija, ir vai grasās būt spēcīgi kultūras simboli.
Te pēkšņi izrādās, ka arī šie trīs ir rada kādam par tiem šobrīd spēcīgākam – alkatības un bezatbildības simbolam. Sabrukušajam Maxima veikalam. «Kas notiek?» Neatkarīgā jautāja restauratoram, būvekspertam Sergejam Meierovicam un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam Ojāram Spārītim.
– Kungi, es vēlētos, lai jūs abi – zinātnieks un praktiķis – raksturojat šo triju objektu stāvokli plašākā kontekstā, nekā to dara policijas izmeklētāji vai atsevišķu elementu eksperti.
Ojārs Spārītis: – Līdz problēmas saknei mēs šajā sarunā varam netikt. Arī tāpēc, ka daudzējādā ziņā esam spiesti spriest un vērtēt pēc vizuālā vai emocionālā fona, kas ir šajos objektos vai valda ap tiem. Meierovica kungam vieglāk, viņš kā inženieris redz konstrukciju dziļumā. Taču saistībā ar konstruktīvo dziļumu te būtu jāskatās arī juridiskie un ekonomiskie aspekti. Lielā mērā tieši tie liek šķobīties šo kāršu namiņu sienām un beigu beigās arī konstrukciju kvalitātei.
XXI gadsimtā ir mainījies gan kultūras fons, gan ekonomiskie apstākļi. Objekti, kuriem ir kultūrvēsturiskā nozīme, bieži vien tiek piemēroti citai funkcijai. Tāpēc svarīgi, kā valsts tos restaurē, kā spēj atrast tiem jaunu funkciju. Tas vienmēr ir saistīts ar kompromisiem, ko paredz adaptācija šodienas komforta prasībām un mūsdienu tehnoloģijām.
Ar ironiju un nožēlu teikšu, ka XXI gadsimtā vairs neceļ ēkas vairākām paaudzēm. To darīja muižnieki, ceļot pilis, to darīja vēl mūsu vectēvi, ceļot jaunsaimniecības un domādami, ka būvē tās bērniem un mazbērniem. Tagad dzīvojamo māju taisa no viegliem materiāliem. Kā Amerikā: uzpūš tornado, un apdrošināšanas kompānija pēc mēneša atgādā tev vēl vienu skalu kastīti, kurā vari dzīvot līdz nākamajai vētrai. Mūsu bērni šodien ir šeit, nākamajā dienā – Īrijā, Austrālijā. Mēs diemžēl nezinām, kur dzīve viņiem piedāvās darbu, tāpēc nav kam celt paliekošas būves mantojumā.
Sergejs Meierovics: – Tas, ka Amerikā pastāv tendence – māja vienam mūžam –, ir viņiem dārgi maksājis. Torņi 11. septembrī nedrīkstēja sabrukt tā, kā sabruka. Piecdesmitais, sešdesmitais stāvs – labi, bet apakšējie – nē. Tur bija pieļauta kļūda. Tādas kļūdas Amerikā ir vairākas. Tagad viņi sāk pārbaudīt situāciju būvniecībā.
Es sāku strādāt 1960. gadā. Tiem cilvēkiem, amatniekiem, ar kuriem es sāku, bija augstas prasības gan pret sevi, gan pret savu līdzcilvēku.
O.S.: – Viņus bija apmācījuši pirmskara meistari…
S.M.: – Jā, un viņi, ja lika iet pret godu, varēja pateikt: «Es to nedarīšu, es esmu meistars.» Šodien tu esi inženieris, bet vai tu vari pateikt: es to nedarīšu? Mums šis atbildības mērogs jau ir zudis.
– Varam iet mājās. Viens pateica, ka visu aiznesīs vējš, kādēļ nav jēgas celt gotiskas baznīcas un atdzimt bērnos. Otrs pateica – ja ar meistari grib ko darīt, tad bezatbildīgi… Viss pateikts.
O.S.: – Katedrāļu celtniecības attieksme bija cita, jo tad celtnieks samērojās ar atbildību Dieva priekšā. Šodien šai samērojamībai vajadzētu būt likuma priekšā. Bet, ja arī likuma priekšā atbildības mērs klibo un likumu var apiet, ja var izlīst starp likuma padusi vai starp kājām un likums tevi netrāpa, neķer ne kā kritērijs, ne kā sods, tad ir destabilizējusies atbildības sistēma, kurā pasūtītājs un izpildītājs abi it kā runā vienu un to pašu, bet domā katrs savu domu un rīkojas vēl atšķirīgāk.
Bet, ja jau esam aizgājuši atbildības gultnē, tad es vēlos teikt arī to, ka Latvijas kultūras telpas un, protams, mūsu valsts kultūras mantojuma prestižu uzturēs tie simboliskie objekti, kuros mūsu celtniecības un restaurācijas firmas, amatnieki… tomēr ir spējuši pierādīt savu profesionālo prasmi. Tie spēja savest kārtībā Nacionālo operu, restaurēt Mazo ģildi, Saeimas ēku. Tas pats sakāms par Biržas adaptāciju un iekšpagalma pārjumšanu ar stikla kupolu. Šis veikums ir bez vainas. Pirms 8.–9. maijā Rīgā gaidāmās ICOMOS konferences ir svarīgi palūkoties, kā Latvijas kultūras pieminekļu vidē pastāv tādi objekti kā Saeima, viesnīca Benjamiņu nams, Krievu drāmas un Nacionālā teātra ēkas, kā bijušais Kerkoviusa nams, tagadējā Latvijas Universitātes bibliotēkas ēka izskatās savā jaunajā formā, kas papildināta ar pagalmā noslēptu stikla jaunbūvi. Kā izskatās un kā teātra studijas mērķiem kalpo restaurētā Zirgu pasta ēka?
Zinu, ka ar visiem šiem objektiem ir saistīta viena celtniecības un restaurācijas firma Re&Re. Neko konkrēti nezinot par šīs firmas vērienu vai nepilnībām, es tomēr gribu sacīt, ka šis Latvijas uzņēmums ir pratis menedžēt minēto kultūras objektu atjaunošanu tādā kvalitātē, kas nedara kaunu labākajai restaurācijas praksei Eiropā. Vērojums ļauj nonākt pie tās pašas atziņas, pie kuras paralēli noved Liepājas metalurga traģēdija. Nacionāls uzņēmums svešās rokās nedzīvo, jo tam nav motivācijas dot darbu saviem tautiešiem, apmācīt tos dažādām veicamo darbu prasmēm. Metalurgu kā nacionālu uzņēmumu šobrīd izšķaida tāpēc, ka Latvijas valsts ir zaudējusi pār to kontroli, bet politiskā atbildība mūsu valstī nozīmē pilnīgu nesodāmību. Uzskatu, ka tikai lieli nacionāli uzņēmumi, kuri strādā, nesadalot funkcijas daudziem apakšuzņēmējiem, spēj nodrošināt kvalitāti un atbildību par būvniecību no nulles cikla līdz atslēgas iedošanai īpašniekam. Mans ideālais redzējums spēcīgai celtniecības ekonomikai Latvijā ir: spēcīgs pasūtītājs, kurš kontrolē savas naudas izlietojumu, un atbildīgs celtnieks, kurš rīkojas atbildīgi ar pasūtītāja līdzekļiem un tos (bez procentiem partiju kasēm) ieliek objektā.
S.M.: – Re&Re cilvēkus es pazīstu, kādreiz strādājām kopā, bet lieta ir tāda – ja tu sāc braukt iekšā lauciņā, kas nav tava pamatnodarbe (teiksim – jaunbūves), tas tomēr prasa citu kvalifikāciju. Tev it kā ir liels apjoms, tev ir simt cilvēku, bet, ja apakšā tu esi paņēmis vēl lērumu mazkvalificētu ļaužu, mazas, lētas firmiņas… tad rezultāts ir slikts.
– Pielieciet tagad savus mērus, teiksim, Ķemeru sanatorijai.
S.M.: – Vienkārši sakot, tas, kas noticis ar Ķemeriem, ir noziegums. Apzināts noziegums starpvalstu līmenī. Jo tika slēgts arī līgums starp Latvijas valsti un Itāliju, lai aizsargātu itāļu investorus Latvijā. Tas bija saistīts ar Ķemeriem. Tālākā attieksme liecināja, ka Ķemeri, iespējams, bija tikai naudas atmazgāšanas vieta. Es to varu tikai minēt, bet, ja tika nolikts kritērijs – pie desmit miljonu latu ieguldīšanas viss Ķemeru komplekss pāriet viņu rīcībā, tad desmit miljonus mēs tur nekādi nevaram atrast. Vari izstiepties un sarauties. Pat (kā bija) liekot šajā investīciju summā Ziemassvētku eglīti un Sniegbaltītes parādīšanos.
Diemžēl mūsu instances, sākot ar Privatizācijas aģentūru, kas visu to kūrēja, beidzot ar Kultūras ministriju un tai pakārtoto Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju, arī gādājušas, lai nonākam pie šī bēdīgā stāvokļa. Kad sāku runāt un rakstīt par Ķemeriem, tad uzreiz parādījās tāda kā atgrūšana. Nu nerunāsim par to… Es uzskatu, ka Ķemeru sanatorija ir jāpārņem valstij un valstij ar to ir jārīkojas.
O.S.: – Ķemeri ir tikai viens ķēdes posms noziedzīgajā attieksmē, kas degradējusi Jūrmalas infrastruktūru līdz ražotspējas un secīgi arī uzturēšanas iespēju zudumam. Te droši vien jāskatās, kāpēc Jūrmala no Lielupes līdz Ķemeriem ir mirusi kā kūrorta industrijas teritorija. Pašapmānam līdzīgā vīzija par ārzemju viesiem, kazino publiku vai citiem naudīgiem cilvēkiem ir totāls blefs, par kuru atbildība jāprasa gan tiem, kuri skubināja sanatorijas privatizāciju, gan Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai. Šodien pilnīgi degradētā Ķemeru vide, izpostītās Ķemeru mājas, nodedzinātās vannu iestādes, sabrukušās poliklīnikas un atpūtas nami, kas Ķemeros kā rēgi spokojas bez jumtiem, bez logiem, bez durvīm un bez viesiem, ir mūsdienu Latvijas ekonomiskais spogulis.
Latvijas valstij jādefinē savas ekonomiskās atlabšanas uzdevums un līdzekļi, kā to sasniegt. Jāsaprot, ka ir absurdi depresīvā reģionā spodrināt vienu arhitektūras pērli. Ja to nesaista ar visa reģiona attīstības plānu, tas nekad neizdosies. Taču kur ir šāds ekonomiskos aprēķinos balstīts reģiona attīstības plāns
– Kas šobrīd reāli darāms Ķemeru dēļ?
S.M.: – Ir jāpārtrauc ņemšanās ar izsolēm un jāatmet cerības, ka atnāks kāds dieva eņģelis un visu saglābs. Valstij Ķemeri ir jāpārņem. Kategoriski. Un ar to var labi nopelnīt.
O.S.: – Sergej, jūs tikko minējāt, ka Ķemeru sakarā Valsts pieminekļu aizsardzības inspekcija ir bijusi savā ieinteresētībā un attieksmē pret šo objektu distancēta. Varētu teikt arī tā: Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija lepojas ar to, ka mums ir ļoti liels valsts aizsargājamo kultūras objektu saraksts. Bet neviens nepasaka, ka Kultūras pieminekļu inspekcijas darbības rezultātā katru gadu no šī saraksta vairāki tajā iekļautie objekti tiek izsvītroti, jo vienkārši ir sabrukuši. Bezdarbības, bezatbildības, likumdošanas nepilnību dēļ. Pasaules kultūras mantojuma saraksts un nacionālā parka vārdā nosauktais purvs Ķemerus neglābs.
– Vai var teikt, ka no attieksmes pret Ķemeriem aizdegās Rīgas pils?
S.M.: – Tas ir cits stāsts. Tā ir cita attieksme. Rīgas pils bija ļoti sliktā stāvoklī. Tādā pašā stāvoklī atrodas Pils laukuma ēka nr. 2, kurā ir Raiņa literatūras vēstures muzejs. Tādā pašā stāvoklī ir ēka Arsenāla ielā, kura no ārpuses nosegta ar zaļām lupatiņām un kur draud briesmu lietas.
O.S.: – Es gan gribētu teikt, ka nekas nav citādāks. Tā pati attieksme, kas pret Ķemeriem. Tie paši cilvēki. Nevaru saprast, kādēļ pēc pusgada vienīgais atbildīgais par ugunsgrēku ir Mūsu Tēvs debesīs, kurš kaut kur ne tur nometis sērkociņu vai radījis dzirksteli, par kuru nav atbildīgi ne apdrošinātāji, ne celtnieki, ne darbu uzraugi.
S.M.: – Tā ir. Savā laikā esmu nodarbojies ar zivkopību un zinu, ka zivs pūst no galvas. Protams, var meklēt dažādus ugunsgrēka cēloņus, bet, ņemot vērā līdz pēdējam nolaisto elektrības sistēmu, es uzskatu, ka mehānismu darbības radītās pārslodzes dēļ vadi pārkarsa un kaut kur sāka gruzdēt. Tas ir mans redzējums.
Priecē tas, ka pilī starp celtniekiem, būvuzraugiem, autoriem, cik saprotu, vairāk vai mazāk izveidojies komandas darbs. Satrauc materiālās vērtības, kas ir muzeju daļā. Te atkal sastopam absolūtu impotenci, nespēju darīt. Man ir vienkāršs priekšlikums – pārvest visu mantību uz jauno Valsts ieņēmumu dienesta ēku. VID var kādu laiku paciest. Bet, ja ļoti vajag, var aizņemt Stūra māju. Ļaunprātīgiem nemaksātājiem tur pagrabā telpas jau ir.
Tagad pilī ir vienkārši jāstrādā. Ekspertiem kopā ar projektētājiem. Tas jādara kolektīvi un operatīvi.
– Jūs, Sergej, nesen izteicāties, ka grāmatas no jaunās LNB ēkas jānes atpakaļ. Kas tur tik traks?
S.M.: – Siltummezgls, transformatora apakšstacija, kondicionēšanas sistēmas, aukstuma sistēmas… tas viss ir vajadzīgs tieši šai ēkai. Ne citai. Tā nav infrastruktūra, tas ir inženiertīklu nodrošinājums. Man bija uzdots, un es skatījos ekspertīzes atzinumu par LNB ēku. Beigās tur bija rakstīts, ka galīgo slēdzienu eksperti nevar dot, jo nav skaidrs, uz kurieni visi tie vadi aiziet. Nav pieslēguma tam, ko mēs gudri saucam par infrastruktūru. Iedomājieties, kas tā par milzīgu celtni. Bet nodrošinājums atrodas pāri ielai. Tas ir absurds – uzbūvē ēku un pēc tam sāk domāt, ka vajag uztaisīt arī infrastruktūru.
Kāpēc arī bibliotēka sagāja šķērsām? Tāpēc, ka tur nav komandas. Celtnieki par sevi, būvuzraugi par sevi. Vēl tā saucamā nulles cikla laikā, kad celtnieki nevarēja dabūt naudu trīs, četrus, piecus mēnešus, bija liels strīds. Un, ja pilsonis Dombrovskis asarainām actiņām metās uz bibliotēku, lai teiktu: cik skaisti, cik labi, redziet, ko nozīmē ārzemju speciālisti, tad es saku, ka ļoti apšaubu šo ārzemju speciālistu spējas. Jo, ja tev atved kāpnes, dēļus, kuri neatbilst Latvijas būvnormatīviem, tad ir jāsaka nevis – es nekā nezinu, bet – nedrīkst likt iekšā!
O.S.: – Bet tad iznāk, ka mums nav cilvēku, kuri pārredz visu spēles lauku. Kuri zina, ka mājai vajadzēs pieslēgumus ielām, piebrauktuvēm, citām komunikācijām. Būvē ēku kā atsevišķu objektu, nedomājot, kā iesaistīs to pilsētas infrastruktūrā.
S.M.: – Redziet, tā ir tā politiskā atbildība vai bezatbildība. Ne velti Ronalds Reigans savulaik teica, ka ir divas senākās profesijas. Otrā ir politika, bet tā maz atšķiras no pirmās.
Visdziļākās līdzjūtības apliecinājumi jāizsaka bibliotēkas direktoram Andrim Vilkam. Viņš viens pats cīnās, lai dabūtu bibliotēku uz kājām, bet viņam nav ne politisko, ne kādu citu ietekmes sviru.
– Vai Maxima traģēdija būs pietiekama mācība, lai labotos?
S.M.: – Man nākas skatīties vēl vienu otru Maxima veikalu, un diemžēl slodzes, kas ieliktas projektā, ir apšaubāmas.
O.S.: – Tas nozīmē, ka šie veikali apriori taisīti kā pagaidu ēkas – īsam kalpošanas laikam ar bezatbildību pret sabiedrisko funkciju.
S.M.: – Tas nozīmē, ka mācības ir ļoti skarbas. Te ir runa par projektētāju, celtnieku, visas komandas profesionālo atbildību. Tāpēc – dzelžaina kontrole visos posmos. Sākot ar projektu izstrādi un beidzot ar darbu izpildi. Lai nav tā, ka vienīgās normas, ko daudzmaz pildām, ir ceļu satiksmes noteikumi.
Es varētu dokumentāri apliecināt, ka 2010., 2011. gadā esmu teicis: «Ja šādas problēmas nav izprastas pat tādā prozaiskā lietā kā Būvniecības likums, tad acīmredzot pie saprašanas nonāksim tikai tad, kad notiks liela nelaime. Vajag līķus.» Te nu ir rezultāts. Un, nedod dievs, arī šogad kaut kas ar kādu pieminekli notiks. Pat Jēkaba ielā stāv ar zaļām lupatām nosegti nami.
O.S.: – Atgriežos pie sākumā sacītā: globalizācijas un migrācijas procesi nerosina būt pašiem savas arhitektūras mantiniekiem un lietotājiem vairākās paaudzēs.
S.M.: – Džeralds Darels grāmatā Zvērudārzs manā bagāžā raksta, ka zvēri, atšķirībā no cilvēkiem, nevar dzīvot betona daudzstāvu zārciņos.
Bet profesors Lazovskis savā laikā teica: varbūt es runāšu pretī savai nozarei, taču izglītībai, kultūrai nauda vajadzīga vairāk nekā veselībai, jo izglītots, kulturāls cilvēks par veselību padomās. Arī par to ir stāsts.