Vai nu par spīti, vai pateicoties 1949. gada marta deportācijai, Latvija ir ieguvusi pie mums, bet varbūt visā pasaulē visvecāko strādājošo homeopāti Rasmu Kalniņu.
Rīt ap pulksten septiņiem no rīta paies 65 gadi kopš brīža, kad pie kādas mājas Rīgā, Kalnciema ielā, piebrauca automašīna ar cilvēku ķērājiem. Viņiem norādītajā adresē vajadzēja savākt trīs «nacionālistus un bandītus» – konkrētajā gadījumā trīs sievietes, Emīliju Huldu Mariju Štālmani, dzimušu Keiri (1900, tiešām kristīta Hulda, nevis Hilda), ar meitām Mirdzu (1922; dzimusi mātes iepriekšējā laulībā, Emīlijas otrais vīrs viņu adoptējis) un Rasmu (1932). Viņu noziegums pret padomju varu bija būt sievai un meitām Kārlim Reinholdam Štālmanim (1904), kurš jau 1947. gadā bija notiesāts uz desmit gadiem katorgas darbos Kolimā par to, ka teicis dažus sliktus vārdus par Padomju Savienības diktatoru Staļinu tik skaļi, lai citi sadzirdētu.
Nekāda pamata Štālmaņu atlikušās ģimenes un vispār 1949. gada martā izsūtīto cilvēku sodīšanai tā laika padomju likumos nebija. Šādi pamati tika ik pa laikam radīti vienreizējai lietošanai, konkrētajā gadījumā ar PSRS Ministru padomes 1949. gada 29. janvāra lēmumu. Tas uzdeva izvest no Latvijas 13 tūkstošus ģimeņu ar 39 tūkstošiem cilvēku, bet Latvijā cilvēku ķērājiem pa rokai bija gadījušies pat 44 tūkstoši cilvēku. Dažiem no viņiem izdevās pierādīt savu izsūtīšanu pārskatīšanās pēc un samērā ātri atgriezties Latvijā, toties viņu vietā līdz pat 1953. gadam stājās nākamie izsūtāmo sarakstos ieliktie, bet nesavāktie līdz 1949. gada 29. martam, kad no Latvijas aizgāja pēdējais kopējās akcijas ešelons. Rīgas daļa aizvesto cilvēku daudzumā bija 161 «kulaks» (pie izsūtāmo zemnieku ģimenēm piederīgie, kuri dzīvoja Rīgā) un 1119 «nacionālistu un bandītu».
Gadījums ar Štālmaņiem izceļas starp līdzīgiem ar to, ka aizvestas tika tikai Emīlija un Rasma, bet Mirdza ne. Patiešām, kāda viņai vairs daļa gar Štālmaņiem, ja viņa jau precējusies – un pat divreiz precējusies, tāpat arī uzvārdus mainījusi. Šeit aiztaupīsim viņas uzvārdu pirmajā laulībā ar cilvēku, ko padomju okupanti bija piespieduši apmainīt cienījama bodnieka dēla iespējas nodarboties ar ķīmiju un rakstīt dzejoļus pret pienākumu ziņot par tādiem kā šeit minētais Štālmanis un saņemt par to atlīdzību arī alkoholā. Mirdza palikt kopā ar tādu nevēlējās, viņš draudēja atriebties, kam arī vajadzēja notikt 1949. gada 26. martā. Tomēr šo atriebību izjaukusi Mirdzas nākamā laulība jeb, konkrētāk sakot, viņas otrā vīra Mārtiņa māte Dore. Viņa devusi dēlam līdzi uz Rīgu milzīgu 40. gadu dārgumu – par puscūci pirktu izziņu no ciema padomes, ka viņš bijis Sarkanajā armijā. Ar šādu cilvēku
Mirdza sareģistrējusies 1949. gada 16. martā, un viņš ar saviem stiprajiem papīriem 26. martā atradies kopā ar savu jauno sievu. Viņa papīri cilvēku ķērājus samulsinājuši, apmēram stundu ilgā sazināšanās starp instancēm beigusies ar lēmumu vīra dēļ atstāt Mirdzu Latvijā, kaut tikpat labi varēja notikt otrādi, un Mārtiņš tad brauktu uz Sibīriju ar visiem papīriem.
26. marta rīts atļāva Mirdzai, otrajā laulībā Ozoliņai, īstenot to, ko viņa jau bija sākusi, 1947. gadā iegūstot farmaceites diplomu Latvijas Universitātē. Viņa pusgadsimtu bija pat vairāk nekā balsts Latvijas homeopātijai – viņa bija šā medicīnas atzara dzenskrūve, kas deva virzienu un gaitu arī Rasmas dzīvei. Mirdza spēja panākt mātes un māsas atlaišanu no Sibīrijas jau 1955. gadā. Tādējādi Rasma ieguva papildu laiku, lai varētu pabeigt izsūtījuma izjauktās mācības vidusskolā (izsūtīšanas brīdī viņa gāja 10. klasē) un iekļūt Medicīnas institūtā, pēc kura Rasma pakāpeniski pārslēdzās uz homeopātiju. Laulībā Rasma kļuva par Kalniņu, māti diviem dēliem, vecomāti trijiem mazbērniem. Mirdzas un Rasmas tēvs turpināja spītēt, divreiz bēga no soda nometnes un par to 1950. gadā tika nošauts, māte nomira Latvijā 1962. gadā, Mirdza 2012. gadā.
Fotoattēli par Emīlijas un Rasmas dzīvi Sibīrijā uzņemti ar Mirdzas aizsūtītu fotoaparātu, attēlus kopējis Mirdzas paziņa, Koksnes ķīmijas institūta fotolaborants Vilis Rīdzinieks (1884–1962).