Pabalstus aizstāj ar aprūpi mājās; pie senioriem dodas specializēts auto

Latvijas Samariešu apvienības Jelgavas nodaļas vadītāja Aija Purmale ciemos pie Lilijas Stepiņas © f64

Kad Lilijai Stepiņai piedāvāja pārcelties uz dzīvoklīti daudzdzīvokļu namā, viņa iedomājās, kā būs dienu pavadīt četrās sienās bez savām puķu un zaļumu dobēm. Arī pēc gūžas operācijas viņa nav mainījusi savas domas un, neraugoties uz veselības problēmām, palikusi savā mājiņā meža ielokā.

Ciemiņus Lilijas kundze cienā ar pašceptām vafelēm un saka: «Man tagad ir tāda gaiša, droša sajūta.» Lilijai mājās ir samariešu drošības poga, kas jānospiež gadījumā, ja kļūst slikti, un palīgi atsauksies.

No šā pavasara vairākos Latvijas novados, arī Jelgavas novada Vilcē, kur dzīvo Lilijas kundze, pie vientuļiem senioriem divas reizes mēnesī dodas arī specializēts Latvijas Samariešu apvienības auto – ar dušu, veļas mašīnu un atsaucīgiem palīgiem.

Mājas nevēlas pamest

Tādu senioru, kuri dzīvo vieni paši attālākās viensētās no pagasta centriem, nav maz, taču vēlēšanās palikt savās mājās ir lielāka par tām grūtībām, ko sagādā fakts, ka mājās nav ūdens, jāgādā malka.

«Aizejot pensijā, kreņķējos, kā būs vienai pašai,» stāsta Lilijas kundze. Viņai ir 70 gadu un pirms neilga laika veikta gūžas operācija. «Vasarā nav tik traki, ūdeni iepumpē motoriņš, bet ziemā jānes no akas. Siltā ūdens nav, kurinu krāsni, malku arī pati sanesu,» turpina Lilija, «lielākā problēma ir izmazgāt veļu, īpaši ziemā. Arī nomazgāties – vasarā eju ārā, lauka vannā, taču tagad pēc operācijas vannā iesēsties varu, bet piecelties nevaru.» Lilijas kundzei piedāvāts dzīvoklis, taču viņa sapratusi, ka nevar aiziet no savām mājām – lai arī cik grūti, tomēr te viņa dzīvojusi visu laiku, te ir viņas dārziņš, svaigs gaiss. Kundze pat sakrājusi naudu, lai namam, kas kādreiz bijis krogs, uzliktu jumtu. «Tagad krāju naudu nelielam remontam,» atklāj Lilija.

Rūpējoties par Lilijas kundzes drošību, vispirms viņai sagādāta drošības pogas iekārta – pati signālpoga izskatās kā kulons vai aproce, ko ikdienā nēsā līdzi, un gadījumā, ja kaut kas notiek, tā jānospiež, raidītājs saņem ziņu un uzreiz atsaucas samariešu dienesta operators, kuram jāizstāsta, kas noticis. Operators uzreiz arī redz, kurš ir zvanītājs un arī datus par šā cilvēka veselības stāvokli. No šā gada pavasara pie Lilijas kundzes dosies arī specializētais samariešu auto, kur viņa varēs nomazgāties, izmazgāt veļu, tajā būs iespējams saņemt pēdu aprūpi un nogriezt matus.

Aprūpes birojs uz riteņiem

Latvijā un arī pasaulē ierasts, ka cilvēku, kurš veselības problēmu, arī vecuma dēļ kaut ko nevar izdarīt, par sevi parūpēties, ved uz aprūpes centru, taču mūsu ideja ir šo aprūpi cilvēkam nodrošināt mājās, stāsta Latvijas Samariešu apvienības projekta Samariešu atbalsts mājās koordinators Viesturs Kleinbergs. Aprūpe un palīdzība cilvēkiem tiek nodrošināta ar drošības pogas palīdzību. Tās var būt gan ikdienišķas lietas – ienest malku, palīdzēt kaut kur nokļūt, atvest pārtiku, kā arī aprūpēt (nomazgāšanās, matu nogriešana, arī palīdzība mājas uzkopšanā). Aprūpe mājās vientuļiem senioriem tagad tiks nodrošināta arī ar īpaši aprīkotu automašīnu palīdzību. Tajās izveidots pārvietojams aprūpes birojs ar autonomās strāvas ģeneratoru, dušu ar silto un auksto ūdeni, tualeti, gāzes plītiņu, ledusskapi, veļas mazgājamo mašīnu, specializēto aprīkojumu pēdu kopšanai un matu griešanai.

Ideja par šādu automašīnu radusies jau pirms vairākiem gadiem. «Daudziem ir kāds tuvāks vai tālāks radinieks, kurš dzīvo laukos, sīksti turas pie savas dzīvesvietas un nevēlas doties nekur prom no savām mājām,» stāsta Latvijas Samariešu apvienības vadītājs Andris Bērziņš. Šīs automašīnas – pavisam sešas – ir speciāli konstruētas un būvētas tieši aprūpes biroja vajadzībām. Sākotnēji automašīnas būs pieejamas Skrundas, Balvu, Smiltenes, Jelgavas un Ventspils novadā, kā arī šo novadu tuvākajā apkārtnē. Novados ir izveidotas 30 jaunas darba vietas un pašlaik notiek darbinieku apmācība. Projekta ieviešana pašvaldībā atkarīga no novada ieinteresētības un tā, vai lauku cilvēkiem šāds pakalpojums ir nepieciešams.

Aizstāj naudu ar aprūpi

Jelgavas novadā apzināti 27 vientuļi seniori, kuriem aprūpe mājās nepieciešama. Novada sociālā dienesta vadītāja Ilze Āne Neatkarīgajai stāsta, ka novadā līdz šim aprūpe mājās kā sociālais pakalpojums nav bijusi (pats sociālais dienests izveidots tikai pirms dažiem gadiem). Iedzīvotāji, kuriem bija nepieciešama palīdzība, varēja saņemt pabalstu 30 latu apmērā un par šo naudu nodrošināt sev palīdzību, piemēram, apmaksāt kāda palīga darbu mājas uzkopšanā vai pārtikas sagādāšanā. «Tagad esam nolēmuši šo pabalstu aizstāt ar pakalpojumu, pabalstam paredzēto naudu novirzot kā pašvaldības līdzmaksājumu samariešu apvienībai,» norāda I. Āne, «tas ir optimāls risinājums, jo cilvēki tagad patiešām saņems aprūpi. Viņa gan nenoliedz, ka cilvēku reakcija uz šīm izmaiņām bijusi dažāda – ļoti daudzi bija dusmīgi, ka pabalstu atņem, sūdzējās, iesaistīja deputātus, taču I. Āne uzskata: ja cilvēkam nevajag reālu aprūpi, kas atbrauc mājās, tad, iespējams, šis pakalpojums nemaz nav bijis vajadzīgs.

Latvijas Samariešu apvienības Jelgavas nodaļas vadītāja Aija Purmale novērojusi, ka veco cilvēku lielākā problēma ir sevi apkopt, aprūpēt. Ja spēka vecumdienās nav, cilvēki nevar ne uzsildīt ūdeni un nomazgāties, ne matus izmazgāt, ne nagus nogriezt, nerunājot par veļas mazgāšanu. No pieredzes viņa zina stāstīt, ka nereti veļa ir bijusi pat sapelējusi. «Cilvēki ir dažādi, ir tādi, kuri necenšas, ja nevar, nemazgājas, dzīvo tā, kā ir, bet citi, neraugoties uz sirmo vecumu un to, ka dažās mājās nav pat elektrības, sevi cenšas sakopt,» stāsta Aija. Attieksme pret jaunajiem aprūpētājiem ir dažāda, daži ļoti pārdzīvo to, ka viņiem nemaksā vairs pabalstu.

Vai tad vesela nomiršu?

Ņinai Batmanovai no Ziedkalnes arī ir 70 gadu. Lai arī viņa nedzīvo nomaļā lauku sētā, daudzdzīvokļu namā nav siltā ūdens un ir tikai malkas apkure. «Kā es mazgājos? Aplejos ar aukstu ūdeni un noberžos. Vasarā meklēju, kur nopeldēties, bet tagad ūdens ir tik maz– eju, eju, bet visur tikai līdz celim, kā tu nopeldēsies!?» jautā Ņinas kundze, «es jūtos sprauna, ja tikai tās kājas nesāpētu, grūti uzkāpt, nokāpt. Kā redzat, dzīvoju viena. Tikai sunītis man ir, izglābu no drošas nāves.» Arī viņai ir drošības poga (samarieši gan kundzei aizrāda, ka poga nav iekārta kaklā – kā tad kritiskā brīdī to piespiedīs?), un, izmēģinot, vai kāds atsauksies, Ņina pogu piespiež un atskan: «Labdien, Ņinas kundze, kā jums klājas?»

Ņina jau izmantojusi speciālā auto priekšrocības un ir ļoti apmierināta, gaida nākamo reizi. Jau saplānots, ka aprūpētāji palīdzēs nomazgāt logus. Kaimiņos Ņinai arī dzīvo kundze pensijas gados, arī pie viņas dosies specializētais auto. Ņina aizrautīgi stāsta par saviem «labākajiem mūža gadiem», kad gadījuma pēc nonākusi Ziedkalnē, jo pēc ilgiem pavāres darba gadiem jūrā meklējusi darbu uz sauszemes. «Mani aprūpes centrā sauca par bocmani, bet vispār es esmu azbesta vecene. Ja vien tā veselība būtu labāka.... Biju slimnīcā, samaksāju 100 latus, vai nav ārprāts? No otras puses – ko tad es vesela nomiršu, vai?» Ņinas kundze visus noved līdz smieklu asarām. Aprūpe mājās nav tikai mazgāšanās, tā ir iespēja cilvēkiem izrunāties, izstāstīt sāpi un arī izsmieties.