Maksātnespēja un lemtspēja
Saeimas deputāti šovasar airējas starp Scillu un Haribdu – starp populismu un nepieciešamību iztapt lobijiem. Vienlaikus būt populāram un izpildīt uzdevumus nav nemaz tik viegli. Gandrīz katru ceturtdienu Saeima sanāk uz ārkārtas plenārsēdēm, dažbrīd demonstrējot ārkārtas čaklumu.
Vienā pašā 3. jūlija plenārsēdē tika skatīti deviņi likumi, kuri turklāt ir būtiski, tiem būs jūtama ietekme tautsaimniecībā.
Nedaudz uz priekšu ir pavirzījušies sen iesprūdušie Maksātnespējas likuma grozījumi. Likumdevēji izņēma no likuma vienu sadaļu par maksātnespējas administratoru statusu un nobalsoja par to galīgajā lasījumā. Jāteic, rezultāts ir visai jokains, lai neteiktu, ka kaitīgs. No jaunā likuma teksta tagad izriet, ka turpmāk par maksātnespējas administratoru nevarēs būt zvērināti advokāti, jo maksātnespējas administratori būs pielīdzināti valsts amatpersonām. Advokāts, kā zināms, nevar būt vienlaikus arī amatpersona. Tas liecina, ka advokāta profesijai, lai cik tas būtu dīvaini, parlamentā nav stipra lobija. Kārtējo reizi ir pieņemts likums, kas apskādē un aplauž advokāta peļņas un darbošanās iespējas.
Bet advokāti paši vainīgi – neprot solidarizēties, cits citu nīst, nenoorganizē kopīgu interešu fronti. Var jau, protams, aplaudēt, ka ļaunie advokāti paliek bez piķa, taču te rungai ir otrs gals. Advokāti ir cilvēki, kas ļoti daudz mācījušies, ilgs laiks bijis jāpavada mācekļa statusā, viņi ir patiešām zinoši un profesionāli juristi. Taču ar jaunajiem likuma grozījumiem viņi tiek atšūti no maksātnespējas administrēšanas, bet par maksātnespējas administrētājiem tagad varēs būt štrunta juristeļi – vidusmēra juristi, kam trūkst spēju un zināšanu, lai kļūtu par advokātiem.
Šā likuma lobijs ir Ārvalstu investoru padome Latvijā. Tas arī ir inčīgi, jo tajās valstīs, no kurām nāk daiļie ārvalstu investori, advokāti vienā mierā var būt par maksātnespējas administratoriem. Bet Latvijā, re, advokāti par administratoriem nevar vairs būt. Tā tad ir skaistā un sen jau reklamētā maksātnespējas procesa reforma! Acīmredzot ir bijis kāds gadījums, kad kāds latviešu advokāts kādam ārzemniekam ir kaut kā neiepaticies. Nu un tad Saeima lielā jūsmā šā ārzemnieka kaprīzi izpilda.
Tā paša Maksātnespējas likuma pārējās sadaļas Saeima ir atlikusi skatīt uz vēlāku laiku. Lemtnespēja par maksātnespēju ir saprotama – jālemj par tā saukto «nolikto atslēgu principu». Šeit atkal ir tā, ka kod, kurā elkonī gribi, visi sāp. Ir cilvēki, kas paņēmuši kredītu, nopirkuši dzīvoklīti, bet tad ir atnākusi kaulainā 2009. gada krīze. Cilvēkam vairs nav lāgā ienākumu, izmisums, sāpe. Un vēl banka paģēr atpakaļ aizdoto naudu. Taču pat, ja cilvēks pārdod dzīvokli, tik un tā naudas nepietiek, lai tiktu vaļā no parāda verdzības. Šeit tad būtu jauks «nolikto atslēgu princips» – banka paņem sev dzīvokli un vairs parādnieku nevajā.
Taču cilvēki ir visādi. Ir mūsu zemē arī personāži, kas nopirkuši septiņus nekustamos īpašumus pavisam dumjā veidā – laikā, kad nekustamo īpašumu burbulis jau bija samilzis. Viņš gribēja uzvārīties, bet sanāca otrādi – piezagās neliels bankrotiņš. Vai šādam neveiksmīgam spekulantam arī piemērot «nolikto atslēgu principu»? Vai visiem nodokļu maksātājiem vajadzētu maksāt neveiksmīgā spekulanta vietā? Tad jau nodokļu maksātāji varētu arī kompensēt zaudējumus, ko kāds cietis, pazaudējot visu naudu spēļu zālē pie vienroča automāta.
Ja komercbankām uzspiedīs ciest zaudējumus, tās tik un tā atradīs veidu, kā naudu no cilvēkiem izplēst citos veidos. Redzot, ka valsts uzliek slogus, komercbankas kļūs skopākas uz kredītu došanu, – cits cilvēks, kurš varbūt tagad gribētu ņemt kredītu mājokļa pirkšanai vai uzņēmējdarbībai, nevarēs kredītu dabūt vai dabūs to ar neizdevīgākiem nosacījumiem. Nav tas «nolikto atslēgu princips» viennozīmīgi labs.
Diez cik labi nav padevušies arī grozījumi likumā Par zemes privatizāciju lauku apvidos. Te atkal deputātiem ir divi elkoņi, kuros negribas kost. No vienas puses, ir vilinoši stāstīt, ka atnāks ļaunie ārzemnieki, varbūt pat krievi, kas izpirks visu Latvijas zemi, un drošībai būs beigas. No otras puses, likumā ir noteikti visādi ierobežojumi, kas apgrūtina zemes iegādi ārzemniekiem. Līdz ar to jau tuvā nākotnē zemes cena tirgū kritīsies – tie, kam zemes pleķis šodien vēl maksāja 40 tūkstošus, rīt attapsies, ka tas maksā 20 tūkstošus. Tas ir izdevīgi pašmāju lielzemniekiem, kuri varēs uzpirkt no mazzemniekiem par lētāku naudu viņu zemes pleķīšus. Tas ir izdevīgi kādiem 500 vai 1000 zemniekiem Latvijā, bet pārējiem tas ir ļoti neizdevīgi. Tas veicina tādu kā lielkolhozu attīstību, bet nokauj mazos. Mazais, kas varbūt gribētu attīstīt kādu mazu biznesiņu, nevarēs savu sapni īstenot, jo viņam piederošais zemesgabals nebūs nekādā lielā vērtē un banka uz kredīta došanu būs skopa. Tā skaisti gribot pieņemt jauku likumu, ne vienmēr izdodas pieņemt likumu, kas patiešām ir skaists.